Režisoram Nilam Skapānam - vienīgajam latviešu animācijas filmu režisoram, kurš darbus veido plastilīna tehnikā un 1995. gadā par filmu Lidojam? saņēmis _Kristāla lāci _Berlīnes kinofestivālā, - ideja par filmu radusies pirms pusotra gada, kādā žurnālā izlasot dzīvespriecīgās neredzīgās Vanesas dzīvesstāstu. Desmit minūšu garo animācijas filmu ierunājusi pati filmas varone, tāpēc Vanesas stāstījums līdz ar Anrija Krenberga sulīgo skaņu režiju rada filmu, kas skatāma arī audiāli - ar aizvērtām acīm.Neierobežota fantāzijaFilmas stāstam piemīt divlīmeņu struktūra - nosacīti reālais, kad neredzīgā Vanesa iepazīstas ar redzīgu, taču sākotnēji agresīvu zēnu un sāk stāstīt viņam pasaku, kā arī teiksmainais līmenis, kurā Vanesa pārvēršas drosmīgā pirātu meitenē un metas dēkainos piedzīvojumos. Režisors izmanto filmu, lai gudri apvāztu priekšstatu par neredzīgajiem kā aplaupītu, mazāk spējīgu sabiedrības grupu: Vanesas iztēles radītā pasaule, iespējams, ir pat bagātāka par redzīgu cilvēku pasauli, kuri pieraduši lietišķi turēties pie acīmredzamā - viņas fantāziju neierobežo iepriekšpieņemti vizuāli nosacījumi par iespējamo, tāpēc Vanesas stāstu apdzīvo kokos sēdošas žirafes, lidojoši rozā ziloņi un citas fantastiskas būtnes, kas neatbilst konvencionāliem pasaku tēliem. Stāsts nebūt nav moralizējošs aicinājums, ko redzīgie var dot neredzīgajiem, bet, gluži pretēji, ko redzīgie no neredzīgajiem var paņemt: jaunradi, pašcieņu, netradicionālu skatpunktu.
Es gribu redzēt rūķīšus ir pirmais autora mēģinājums visu filmas skaņu celiņu blīvi aizpildīt ar dialogu un aizkadra tekstu - līdz šim Nila Skapāna filmu pasaulē, kas vienmēr bijusi audiāli ļoti bagāta, varoņu sazināšanās atveidota kā komiska neatšifrējama murdoņa, tā paužot režisora nostāju, ka tekstuāla verbalizēšana uz ekrāna ir garlaicīga. Mērķis padarīt šo filmu uztveramu arī vājredzīgajiem licis atkāpties no līdzšinējā principa, mazinājies Skapāna animācijai raksturīgais lakoniskais izteiksmīgums, virzot naratīvu vienādā mērā ar tekstu un ekrāna darbību.
«Vecmōdīgais» plastilīna žanrs
Filma Es gribu redzēt rūķīšus, ko martā nedēļas nogalēs līdz ar vairākām citām Nila Skapāna animācijas filmām demonstrē kinoteātris Splendid Palace, ir daudzsološs sākums draudzībai ar latviešu animāciju. Pie trīsdimensiju datorgrafikā veidotām filmām pieradušos pārsteigs «vecmodīgā» plastilīna žanra jutekliskums, kas dod iespēju izteiksmīgās krāsas un virsmas uz ekrāna burtiski sataustīt.
Filma, kas rotaļīgi un bezrūpīgi apspēlē klasiskus bērnu dēku stāstu elementus - pirātus, jūrasbraucienu, pēdu dzīšanu dārgumiem (saldumiem), neparastas būtnes u. tml. -, ir ne tikai aizraujošs stāsts bērniem, bet arī viens no pirmajiem sociālajiem animācijas žanra darbiem Latvijā jeb tā sauktais integrācijas kino, kas uz ekrāna mēģina realizēt nošķeltas sabiedrības grupas tuvināšanos pārējai sabiedrībai. Ironiski, ka filmas klajā nākšana sakrīt ar patlaban publiskajā telpā aktuālo diskusiju par marginālu sabiedrības grupu atveides nepieciešamību kino. Filmas varone Vanesa arī pieder pie marginālas sabiedrības grupas - neredzīgajiem, kurus ikdienā neredz un arī nevēlas redzēt pārējā sabiedrība. Vanesas pasakas inkarnācija zīmīgā kārtā ir pirāts - drosmes, bezbailības, pat bravūras un bezkaunības simbols («Es atnācu jūs mazliet aplaupīt,» rūķiem lietišķi pavēsta pirātmeitene), jo drosme un bezkaunība ir dzīvot sabiedrībā, kas vēl tikai mācās iecietību. Es gribu redzēt rūķīšus, tāpat kā citas Nila Skapāna animācijas filmas, nav intelektuāls, taču ir gudrs kino, kas pasauli interpretē kā priecīgu pārsteigumu pilnu vietu, kur iespējamas laimīgas beigas. Filma neaicina nodarboties ar labdarību, dodot neredzīgajiem, bet gan aicina akceptēt to, ko viņi dod mums, - savus stāstus, savu pasauli. Galu galā tieši Vanesa ir tā, kura filmas beigās piedāvā redzīgajam draugam konfektes, lai arī, kā meitene saprātīgi norāda, varētu tās visas apēst viena pati.