Valsts bez nācijas. Hābermāsa grāmatas recenzija

otrās puses sociālo zinātņu megazvaigznes darbs. Bez Hābermāsa teorijas neiztiek neviena mūsdienu politoloģijas, socioloģijas vai komunikācijas zinātņu studiju programma, tādēļ var teikt, ka beidzot grāmatas formā latviskojumu ieguvusi jēdzienu un kategoriju sistēma, kas intelektuālajā apritē ir jau sen. Otrkārt, eseja, lai arī rakstīta jau pirms apmēram piecpadsmit gadiem - tātad orientējas uz pavisam citu piemēru lauku, kam šodienas realitāte lielā mērā ir darba tematā ietvertā nākotne -, joprojām saglabā savu aktualitāti, jo jautājumi, ko Hābermāss sabiedrībai un tās politiskajai kultūrai ieskicē, ne tuvu nav atrisināti, netiek risināti, lielā mērā netiek pēc būtības ņemti vērā un konceptualizēti - ne valstu politikās, ne pilsoņu sociālajā rīcībā, ne individuālajā ētikā, kas ir jomas, ko autors vēlējies atklāt kā dinamisku pārmaiņu sajauktas, aprakstīto faktoru ietekmē. Tomēr, lai arī cik akadēmiski vai elitāri, attīstīta socioloģiska doma nodarbojas ar jautājumiem, kas tā vai citādi skar ikvienu, piedāvājot skaidrojumu ikdienišķām problēmām un dilemmām. Šāda motīva vadīti, pētnieki Deniss Hanovs un Vladislavs Volkovs grāmatas priekšvārda esejā Hābermāss Latvijā: novēlota tikšanās... piedāvā savu versiju Hābermāsa ideju pielietojumam Latvijas politiskās komunikācijas un sabiedrības integrācijas aktuālajā analīzē. To varētu uzskatīt par trešo iemeslu, kādēļ grāmata ir nozīmīga vai vismaz interesanta - ar piemēriem no februāra referenduma un pēcreferenduma atziņām priekšvārda autori parāda, kā Latvijas politiskās dzīves ekscesi un strupceļi balstās nespējā bez emocijām, racionāli pieņemt «visu pilsoņu politisko kopienu», neizvirzot valsts nāciju ar tās etnisko dominanti un īpašām tiesībām politikas priekšplānā. Lai arī šādā neliela apjoma tekstā pietrūcis vietas pamatīgākai argumentācijai, doma ir skaidra un nolūks - plašākā un abstraktākā kontekstā skaidrot mūsu valsts politiskās dienaskārtības jautājumus, kas visbiežāk tiek traktēti, norobežojoties no salīdzinājuma un vispārinājuma, uz vēsturi orientējoties un neņemot vērā aktuālos globālos procesus - apsveicams. Tas realizēts, par teorētisko pamatu ņemot Hābermāsa «postnacionālās konstelācijas» postulātu, proti, domu, ka mūsdienu globalizētajā un tīklotajā pasaulē nacionālās valstis zaudē lielu daļu sava svara, mainās, galvenokārt nespējot pilnībā uzturēt vienu no savas veidošanās procesa dzinējspēkiem - nācijas mobilizācijas un suverenitātes prasību. Tāds arī ir Hābermāsa esejas mērķis - dziļāk izprast notiekošo un iespējamās attīstības perspektīvas, konceptuāli pieņemot šīs izmaiņas nācijas statusā kā realitāti, kura ietekmē modernās valsts funkcionēšanu arī visos pārējos - administrācijas un nodokļu, teritorijas, demokrātijas un sociālo jautājumu - aspektos. Kopumā un caurvijot dažāda mēroga un līmeņa perspektīvas - globālo, nacionālo, Eiropas un arī sociāli apzinīga aktīva indivīda perspektīvu - aplūkoti pieci savstarpēji saistīti jautājumu bloki: 1) nacionālas valsts vēsturiskās pazīmes un globalizācija; 2) postnacionālā konstalācija un valsts funkcijas; 3) neoliberālisms un sociāli integrētu dzīvesformu atvērtība un noslēgtība; 4) Eiropas Savienības nākotne (ko interesanti lasīt saistībā ar nesenajiem Grieķijas un Spānijas «glābšanas» projektiem); 5) uz transnacionālas bāzes veidotas iekšpolitikas iespējas. Galvenā saistošā Hābermāsa tēze (pieņemot, ka «post-» nenozīmē pilnīgu noliegumu, bet postmodernajā valodas lietojumā ierasto balansēšanu uz akcepta un alternatīvas dinamiskās robežas): veidojot nacionālas valsts politiku, nevar neņemt vērā globalizācijas un neoliberālisma ietekmi uz dzīves formām, sociālās solidaritātes principiem un ētikas (un tiesību) normām, kas stihiski (pār-) veidojas uz nacionālas bāzes, tradicionāli veidotajām demokrātijām deformējoties.Daudzveidīgi teorētiski izaicinājumiVācu sociologs un filozofs Jirgens Hābermāss ir viens no mūsdienu pasaules ietekmīgākajiem intelektuāļiem. Dzimis 1929. gadā, viņš savos agrīnās jaunības gados dzīvoja līdzi sabiedrības, politikas un morāles šokam, kas skāra vācu sabiedrību nacionālsociālisma uzvaras gājiena, kara un Vācijas sakāves dēļ. Tādēļ gluži saprotams ir akcents, ko Hābermāss visā savas starptautiski izsekojamās karjeras laikā lika uz sarunu, pārrunu, citiem vārdiem, komunikāciju un diskursu, analizējot sabiedrību un sociālo darbību XX gs. vidus attīstītās demokrātijas sabiedrībās. Plašu atpazīstamību izpelnījies viņa habilitācijas darbs Publiskās sfēras strukturālās izmaiņas; pētījumi par kādu pilsoniskās sabiedrības kategoriju/Strukturwandel der Öffentlichkeit; Untersuchungen zu einer Kategorie der Bürgerlichen Gesellschaft (1961), kas sarakstīts piecdesmito gadu nogalē un sešdesmito sākumā Frankfurtē pie Mainas, studējot neomarksistu Maksa Horkheimera un Teodora Adorno vadībā, un monumentālā Komunikatīvās darbības teorija/ Theorie des kommunikativen Handelns (1981), kurā viņš, balstoties uz Maksa Vēbera racionālas darbības jēdzienu un Emīla Dirkheima un Džordža Herberta Mīda idejām par mijiedarbību un sociālo integrāciju, veido konceptuālu pamatu mūsdienu sabiedrību īpatnību, problēmu un konfliktu izpratnē un risināšanā. Diskusijas ar tādiem intelektuāļiem kā Mišels Fuko, Žaks Deridā un kardināls Ratcingers - Romas pāvests Benedikts XVI atvērušas Jirgena Hābermāsa tekstus daudzveidīgiem teorētiskajiem izaicinājumiem un ietekmēm, kas ceļ to lietošanas vērtību mūsdienu nereti pretrunīgajā sociāli politiskajā dzīvē.