Voldemāra Johansona izstādes Organiskie raksti recenzija. Pētnieciskais pūznis

Izstādes drama nav darbu bezjēdzība, bezgaumība un trulums, bet gan skudras. Ja paskatās kastes stūros, tad tajos var redzēt beigto skudru kapsētas. Tajās laiku pa laikam "ciemojās" dzīvās, it kā meklēdamas vēl dzīvās vai atdzīvināmās māsas... Skudrām piemīt unikāla spēja apārstēt cietušas vai slimās skudras. Ko tas Jojansons domāja, kad ziemā izrāva skudras no ierastās vides. Iedomājos, ka tam pūznim bija jābūt kādā mežā pie liela celma vai zem egles zariem. Un kur skudras palik pēc izstādes? Iebērs misenē vai labākajā gadījumā izkratīs ceļmalā ar domu, ka tās skaisti atgriezīsies savā vidē. Ārā taču ziema un skudrām ir savs ziemas ritms. Kad lasu V. Vēja recenzijas, pārņem izbrīns par spēju rakstīt par neko. It kā latviešu valoda , taču tā gribās lēkt pāri rindām un neiedziļināties tajos murgos...