Līga Ulberte @@@@
Lauras Grozas-Ķiberes izrāde ir precīzs trāpījums Tenesija Viljamsa burtā un garā – psiholoģisks trilleris, kurā labu un pareizu cilvēku nav. Vienas ģimenes locekļu satikšanās sava patriarha dzimšanas dienā pārvēršas sintētiskā, bārbijrozā krātiņā (pārliecinoša videomākslinieka -8 debija scenogrāfijā) iedzītu ļautiņu nežēlīgas savstarpējās spīdzināšanas seansā. Tēlu sistēma izrādē, tāpat kā lugā, atklājas tādos kā greizajos spoguļattēlos, kur kaut kādā mērā deformēti ir pilnīgi visi – vienai vedeklai bērnu nav, savukārt otrai to ir "pārspīlēti" daudz; vienam dēlam ģimene un īpašums sen kļuvuši vienaldzīgi, turpretim otrs domā tikai par to, kā kļūt par vienīgo mantinieku, u. tml. Ļoti labi strādā viss aktieru ansamblis, Lilitai Ozoliņai, Ievai Segliņai un Intaram Rešetinam arī nosacīti otrā plāna lomās radot individualizētus raksturus. Tomēr par izrādes galveno varoni kļūst Jura Žagara Lielais Tētis – lieliski nospēlēts intriģējošs, daudznozīmīgs un tomēr neidealizēts raksturs. Harismātisks līderis (gan biznesā, gan guļamistabā), kura vitalitāte un dzīvotgriba ļauj it kā citā gaismā ieraudzīt gan Laura Dzelzīša pilnībā apdzisušo Briku, gan Rēzijas Kalniņas hiperaktīvo kaķeni Megiju.
Henrieta Verhoustinska @@@
Īpaša režisores dāvana tikusi Jurim Žagaram maģiski pievilcīgā, ekstravertā Lielā Tēta lomā, Lilitai Ozoliņai kā Lielajai Mammai, kura klapes uz acīm pieņēmusi kā dzīves priekšnoteikumu, tomēr ir līdz smieklīgumam mīloša, un, protams, Rēzijai Kalniņai titullomā. Viņas skaistā, Bārbijai ārēji, bet Mairim Briedim iekšēji līdzīgā Megija ir reljefs, skaļš personāžs, kas mierīgi varētu rezonēt lielajā zālē, savukārt Laura Dzelzīša Briks, neraugoties uz iekšējo spriedzi un neatklāto noslēpumu (kas tur īsti bija ar to homoseksuālo draugu?), salīdzinot ir daudz lakoniskāks. Arī scenogrāfijas iecere ir asprātīga, taču tās vēstījums uzkrītoši (burtiski) tiešs: mazā rozā istabiņa – Bārbijas un Kena māja – sabrūkot atklāj ģimenes mājas īsto būtību – izpārdodamo preču noliktavu. Tomēr izrādes veidotāji par daudz ir paļāvušies uz tekstu – viss tiek izrunāts, turklāt uz riņķi. Izņemot Brika noslēpumu, aktieri spēlē precīzi to, par ko runā, lai gan tieši nepateiktajā slēpjas Viljamsa lugu burvība. Interesanti, ka režisore izvēlējusies izrādi noslēgt nevis ar Viljamsa lugas melanholiski skarbo finālu, bet tādu kā ironiski atvērtu happy end no Ričarda Bruksa filmas, kurā galvenajās lomās ir 50. gadu skaistākie aktieri – Elizabete Teilore un Pols Ņūmens. Tiesa, bez saldā skūpsta.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
labvēlīgie
Paulas Jēger-Freiman rēgs