Henrieta Verhoustinska****
Dzimumu lomu interpretācijā liepājnieki ir toleranti. Viens vakars Liepājas teātrī aizrit, izrādē 51. fotogrāfija vērojot sievietes centienus ielauzties zinātnes maskulīnajā pasaulē, kurā vīriešu attieksme pret sievišķo kolēģi raksturojama īsi – cūcīga. Nākamais vakars Liepājas Goda teātrī pierāda, ka vīrieši tomēr ir cilvēki, kuri mēdz pārdzīvot un pat runāt par attiecībām. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce eksistenciālā situācijā – uz ledus – ievietojusi divus dažādus kungus, kuriem krīze – atšķirībā no Blaumaņa Nāves ēnā – radusies nevis ārēju briesmu, bet iekšēju sastrēgumu rezultātā. Ja viens no viņiem bļitko un otrs ir iereibis, garantētas ne tikai trāpīgas, bet arī smieklīgas atklāsmes. Kaspars Gods klasiska latviešu vīrieša lomā (nerunīgs, drūms makšķernieks) un Egons Dombrovskis kā naudīgs, elegants dāmu mīlulis (mutīgs pseidointelektuālis), no vienas puses, nepapildina ne ar ko jaunu žanra klasiku (divu cilvēku saruna kā dramaturģisks pamats). No otras puses, izrāde ir godīga un cilvēcīga. Četrus Bļitkas večus – arī režisoru Dž. Dž. Džilindžeru un scenogrāfu Vari Siliņu, kurš radījis autentisku vidi pamestā kinoteātrī, – vieno paaudze ar tās meklējumiem un humora izjūta. Tas nav maz.
Atis Rozentāls****
Veiksmes formula ir divu ļoti labu aktieru iesaistīšana projektā, kas viņiem abiem patīk. Rasas Bugavičutes- Pēces luga ir veidota pēc diezgan elementāras receptes – drusku joku, drusku smeldzes. Tas, ka izrāde ilgst stundu un 15 minūšu, ir apstākļu sakritība – šādā manierē saruna varētu turpināties vēl vismaz tikpat, un droši vien būtu interesanti. Saturiski īpašā dziļumā materiāls neiet – turīgā, krietni sareibušā Egona Dombrovska varoņa dialogi ar sākumā klusējošo, vēlāk latviski atturīgo Kaspara Goda bļitkotāju vērpjas lielākoties ap sievietēm, tajos ievītas anekdotes, un ir maz tādu brīžu, kad sarunā pēkšņi ienāk stindzinoša nopietnība. Egons Dombrovskis ir izdevīgākā situācijā, dramaturģe viņam devusi daudzveidīgākas izpausmes iespējas. Kaspars Gods galvenokārt rezonē, kaut dara to cienījami. Dž. Dž. Džilindžers nav pārcenties ar inscenējuma veidošanu, un šajos apstākļos tas ir pareizi – uzmanība tiek koncentrēta uz aktieru saspēli. Mēteļos sēdošajos skatītājos jaušama īpaša draudzīga vienošanās – tie ir mūsu cilvēki, ko te rāda, viņi ir atpazīstami, smieklīgi un forši. Un forši – lietosim tieši šo vārdu – darbojas abi aktieri. Saturīga izklaide, viens īsts veču gabals.