Ainārs Ančevskis. Autors: «Viņš nopūšas»

A.Ančevskis sev neuzdod jautājumu, kāpēc līmē biezas ūsas, liek parūku un mēģina izlikties par Blaumani, kāpēc teātris ir vajadzīgs viņam un viņš — teātrim. "Kā Māra Ķimele teica — ir simtiem citu profesiju, nepatīk — ej projām. Man tā vieta patīk, ir tuva sirdij," aktierim ir pa prātam šāds uzstādījums. Lieki neromantizējot. Aktieris, kurš Nacionālā teātra trupā ir jau astoņus gadus un teātra mājaslapā tiek pieteikts kā "potenciāls rakstura un varoņlomu tēlotājs", atzīst, ka teorētiski dažreiz ir apsvēris profesijas maiņu, tomēr pagaidām nekur nav aizgājis un saka: "Te nu es esmu. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es aizietu..." 30.oktobrī Nacionālajā teātrī pirmizrāde Blaumaņa agrīnajai lugai Ļaunais gars, kurā režisors Edmunds Freibergs saskata interesanti apvienojamies komēdijas, drāmas un traģēdijas elementus, kā arī aizmetņus dramaturga pazīstamākajam darbam Skroderdienas Silmačos. A.Ančevsksis šajā Nacionālā teātra rituālajā izrādē īsbiksēs ir lēkājis gan kā Rūdis, gan Kārlēns. Šoreiz režisors viņam uzticējis Autora lomu. Pa kāpnēm vingrā gaitā pretim noskrien cienīgs vīrs — īsts Blaumanis, kādu viņu pazīstam no dažām biežāk tiražētajām fotogrāfijām. Aktieris vērš uzmanību uz to, cik ļoti Blaumanis, kā jau klasiķis, ir apaudzis ar dažādiem mītiem un nepatiesiem priekšstatiem. "Lēnā garā urbjos cauri Līvijas Volkovas biezajam pētījumam. Tas daudzus manus priekšstatus pagrieza pa 180 grādiem. Sakām "vecais labais Blaumanis", bet viņš aizgāja četrdesmit piecu gadu vecumā" — nemaz nepaspēja kļūt vecs. Ļoti reti iedomājamies, ka Blaumanis kādreiz bijis arī jauns un bez brillēm. Tāpat aktieris apšauba otru apzīmējumu "labais", ar ko saaudzis Blaumaņa vārds: "Liekas, ka viņš bija kungs ar raksturiņu, bet es nezinu, vai izrādes uzdevums ir lauzt šos priekšstatus". Lasot L.Volkovas pētījumu, aktieri visvairāk izbrīna, ka tik ilgi vāciskā vidē audzis puisis varēja pievērsties lugu rakstīšanai, kuras šodien tiek uzlūkotas kā latviešu nacionālā rakstura spogulis. Ieskicējot Autora lomu izrādē Ļaunais gars, A.Ančevskis stāsta, ka režisoram E.Freibergam esot izdevies tikt pie lugas eksemplāra ar Blaumaņa ļoti sīkām remarkām un aprakstiem par konkrēto tēlu — viņš nopūšas, slauka pieri, apsēžas vai grīļojas, noiet vai uziet. "Kā citādi kāds zirgu puisis būtu varējis nospēlēt?" retoriski vaicā A.Ančevskis. Palīdzējis arī Braku muzeja apmeklējums. Viņam pašam zirgi ir liela mīlestība jau no bērnības, un zirgi ir viens no vilinājumiem, kuru dēļ viņš varētu atstāt teātri, ja tērētajam laikam un enerģijai neadekvātās samaksas dēļ pārāk sabiezētu sajūta, ka "teātris ir viņa pirmais hobijs". Taču A.Ančevskis ir pārliecināts, ka teātrī turas tikai entuziasti, un tas neattiecas tikai uz aktieriem, bet uz pilnīgi visiem — gaismotājiem, skatuves strādniekiem, visiem. Nacionālā teātra 90 gadu jubilejas sezonas moto ir Sapnis par Latviju. Kādu personisku un konkrētu saturu tajā ieliek A.Ančevskis? "Mans sapnis par Latviju, es pat nezinu..." trešais tēva dēls Ūve no patriotiskā seriāla Likteņa līdumnieki dzīvē ir stipri rezignēts: "Neteiktu, ka neesmu Latvijas patriots, bet..." Aktieris ietur pauzi, lai nesāktu zūdīties, un ierunājas par to, kas viņam patiešām sāp: "Žēl, ka bērnu izrādes ir nepelnīti aizmirstas. Un tā ir visos teātros. Vecāki ved otro reizi uz iestudējumiem, kurš bērnam paticis labāk, jo nav citur, kur vest. Bērnam ir jādod iespēja iepazīties ar teātri".