Andrejs Žagars. Kaislību varā

Pirmizrāde Erfurtē notika pērnā gada nogalē, šogad izrādes vizuālo ietērpu — Ievas Kauliņas scenogrāfiju, Kristīnes Pasternakas kostīmus — mūsu Opera saņēmusi no vāciešiem kā dāvanu. Andrejs Žagars ir atklāts: "Sadarbība ir izeja taupības režīmā. Man — arī iespēja atgriezties pie Vertera un īstenot to, ko nevarēju izdarīt Erfurtē. Tur man nebija izvēles, Šarloti atveidoja nobriedusi soliste pusmūžā. Te manā rīcībā ir gan profesionāļi ar pieredzi — meksikāņu tenors Ektors Sandovals, katalāņu tenors Ksavjers Moreno, soprāns Asmika Grigorjana —, gan jaunās solistes, kuras sāk savu karjeru, — Olga Jakovļeva un Ieva Parša. Tik jaunas, kādas parasti Šarlotes lomā neaicina!" Tā var apvienot režisora un pedagoga aicinājumu, veidojot jaunos talantus, ar gandarījumu vērojot, kā viņi ļaujas, tic un aug. Iestudējuma muzikālais vadītājs ir LNO jubilejas sezonas galvenais diriģents Modests Pitrens. "Man šī ir ļoti svarīga atgriešanās franču mūzikā (pēc Karmenas). Mūzi­kas jutekliskums, Šarlotes šķietami mierīgā izturēšanās, aiz kuras slēpjas apspiestas, bīstamas kaislības, uz mani atstāja dziļu iespaidu. Johana Volfganga Gētes slavenā vēstuļu romāna Jaunā Vertera ciešanas iespaidā daudzi jaunieši sāka ģērbties kā Verters dzelteni zilās krāsās un romantiskās mīlas kaislībās beidza dzīvi pašnāvībā. Kādu laiku romāns pat bija aizliegts, jo izraisīja masu psihozi un daudzi jaunieši aizgāja bijā," stāsta Andrejs Žagars. Viņu aizrāvis izaicinājums intīmā kamerspēlē tvert galējas emocijas. "Orķestris ir liels, un tā ir liela drāma dramatiskām balsīm, taču uz skatuves arvien tikai divi vai trīs cilvēki, un ir jāspēlē kino patiesības manierē." Vai arī pašam gadījies jūtu varā galīgi pazaudēt galvu? "Vienreiz tā bija! Galu taisīt negrasījos, taču man nebija spēka dzīvot. Vienkārši nākotne šķita bezjēdzīga. Toreiz sabruka ilgi būvētas attiecības. Es ļāvu tam notikt, bet tad sapratu, ka sabrucis arī garāks manas dzīves posms. Tik daudz kas saistīts ar šo laiku: veiksmes, izaugsme, dzīve. Iestājās drausmīgs tukšums." Par laimi, no izmisīgās apmātības Žagaru izsitusi laba draudzene Zviedrijā. "Pozitīvi uzbrauca kā buldozers: tu paskaties, cik mēs esam forši! Divas dienas staigājām pa veikaliem un iepirkāmies, trakojām naktsklubos." "Tas, kas ar mani toreiz notika, varbūt bija likteņa atmaksa par to, ka reiz, aizrautīgi iemīlējies un cīnīdamies par savu mīlestību, izšķīru ģimeni. Tā esmu izdzīvojis abus stāstus. Tādas izjūtas katram ir jāpārdzīvo. Līdz mielēm. Man kā režisoram tas devis ļoti daudz…" Gan no paša, gan Vertera stāsta Andrejs Žagars ir secinājis: "Ja mēģinām sevī apspiest īstas, spēcīgas jūtas un melojam sev, cenšoties ar prātu tās iežogot, tas vienmēr izlaužas postošā veidā pret sevi pašu vai otru cilvēku." Viņš priecājas, ka izcila mūzika šoreiz ir kopā ar izcilu dramaturģiju, jo Gētes vēstuļu romāna Jaunā Vertera ciešanas saturs operas libretā sakoncentrēts emocionāli spraigā, blīvā stāstā. "Tā operā gadās reti. Visbiežāk ir spilgta mūzika, bet nesakarīgs stāsts. Mēs šo stāstu risinām nevis XIX gadsimtā, bet mūsdienu Eiropas provinces pilsētiņā. Privātmājā, kas reiz bijusi muiža ar lielu bibliotēku. Verters šajā skaistajā vietā, dabas paradīzē pēc kārtējās krīzes rod patvērumu, kurā atrod savu nāvi…" Strādāt Rīgā esot patīkamāk nekā Vācijā, jo "mēs šeit joprojām dzīvojam un strādājam aizrautīgāk, kaislīgāk un daudziem māk­sla ir dzīvesveids. Te ir lielāka degsme, atdeve un īpaša gaisotne. Turklāt katalāņu un meksikāņu tenoru temperaments kopā ar mūsu meitenēm rada īpašu enerģiju. Vācijā sakārtotā dzīve cilvēkus iemidzina. Viņi nāk uz darbu un prasa: "Kur man nostāties?", nevis "Kas man jājūt."" Nesen Andrejs Žagars presē rūgti izteicās, ka neturpinās direktora darbu, ja tas aprobežosies ar cilvēku atlaišanu un algu samazināšanu. Tagad viņš atguvis cīņas sparu, jo izdzīvošanas budžets Operai būs. "Nestabilitāte nepatīk nevienam, taču tā tur modru, un tu sāc radoši domāt, kā ar to naudiņu, kas ir, saglabāt repertuāru, talantus un starptautisko reputāciju. Lāpāmies, maijā palaižot orķestri un kori peļņā uz Spāniju. Priecājamies par uzdāvināto Verteru. Bet es ļoti negribētu, ka mēs kļūtu par miskasti — dekorāciju iznīcinātājiem un algotņu kopu, kas paši neko nerada un tikai dod darbaspēku un savāc vecas izrādes." Nākamo gadu Žagars sāks bezalgas atvaļinājumā — Budapeštā iestudēs Riharda Štrausa operu Rožu kavalieris. Pirmizrāde 20.martā, iestudējumu vēlāk adaptēs Bratislavā. Aprīlī Boloņā taps Karmena Rīgā radītajā vizuālajā ietērpā, 2011.gada rudenī to izrādīs Japānā, 2012.gadā — Lisabonā.