Atvaru sievietes
Alvis Lapiņš. Atvari. Režisors Varis Brasla. Valmieras drāmas teātris
Izrādes sākas gandrīz kā klasiskā anekdotē. Māte notēlo briesmīgu klepus lēkmi, lai aizbaidītu no mājas meitas brūtgānu. Nu kā viena kārtīga latviešu sieviete 1949.gadā var līksmot par iespēju kļūt par sievasmāti pagasta milicim? Turklāt, ja vēl viņa joprojām mājās gaida Veltas pirmo iecerēto, kas jau piekto gadu pazudis bez vēsts, visticamāk — slēpjas mežā. Bet topošais znots — milicis, Veltas klasesbiedrs, ir cik labs, tik naivs, un patiesā līdzjūtībā steidzas gādāt sirdzējai gan penicilīnu, gan svaigus govs mēslus, ko iemaisīt karstā pienā. Dilonis vai plaušu karsonis — nav šaubu. Bet tikai izredzētajiem dabūjamais penicilīns patiesībā nepieciešams, lai ārstētu mežabrāli Ēvaldu — Veltas pirmo mīlestību, kas pēkšņi nesamaņā, galīgi slims, atnācis un pakritis pie Atvaru durvīm. Juris tāds ir, jo savā laikā izglābis dzīvību NKVD kapteinim Kazimiram, un sadabū gan penicilīnu, gan atved no pilsētas dakteri, kas, savukārt, glābdama sava dēla dzīvību, nodod Atvaru sieviešu sazvērestību. Talantīgā kino scenārista Alvja Lapiņa debijas luga ir par to, kā anekdote pārtop par traģēdiju — trulā idejas fantoma apmātībā salauztiem cilvēku likteņiem. Dramaturģiskā karkasa intonatīvā amplitūda izvēlēta ļoti plaša. Luga balstīta uz dokumentāliem materiāliem, šo stāstu A.Lapiņam pastāstījusi mamma.
Līdz šim kino pazīstamajam un ļoti mīlētajam radošajam tandēmam — režisoram Varim Braslam un scenāristam Alvim Lapiņam (Aija, Mērnieku laiki, Emīla nedarbi, Ziemassvētku jampadracis, Ūdensbumba resnajam runcim) piemīt īpašība, par kuru viņus var apskaust ne viens vien mākslinieks. Īpaši tie, kuri par augstāko vērtību mākslā/teātrī uzskata traģikomisko intonāciju. Braslam — Lapiņam izdodas dabiskās proporcijās ievīt filmā, šajā gadījumā — izrādē smieklīgo un nopietno, skaudro un jautro. Bez mākslīgas smīdināšanas vai raudināšanas. Iemeslu šīm emocijām viņi atrod pašā dzīvē, bez īpašu triku vai gegu sacerēšanas. Neredzot izrādi, pat grūti iztēloties, ka iestudējumā, kur darbība notiek 1949.gada vēlā rudenī, būs tik daudz jāsmejas. Bet ir. Šis ir izrādes autoru lielākais trumpis — gudrā attieksme tēmas interpretācijā — dzīve visās tās krāsās neapstājas pat vissāpīgākajos un traģiskākajos brīžos. Brasla—Lapiņš Atvarus, kas beidzas ar daudzām bezjēdzīgām nāvēm, nav iestudējuši piemiņas brīža formā. Protams, tas ir piemiņas brīdis pēc būtības, pēc formas — stāsts netiek stāstīts nemainīgi sērā intonācijā, netrūkst arī joku, dažādu amizantu sadzīvisku pārpratumu un grotesku intonāciju. Cilvēku dzīves tuvplāns istabā ar gultu, galdu, sedziņām, klavierēm, lauku plīts stūri (scenogrāfs Mārtiņš Kalseris), ar to visu sadzīvisko un pašsaprotamo ierastību, ko tik grūti atstāt uz mūžu.
Visjautrāk, protams, zāle smejas, kad Janusa Johansona Vīrs, NKVD kapteiņa palīgs, iesteberē Atvaru istabā praktiski neredzams aiz milzonīgā tautu vadoņa ģipša krūšutēla. Kluba zāle ciet, jums pret parakstu būs jāpaglabā, kur nolikt? Velta apmulsumā pamet ar roku uz tumbiņu pie mātes gultas. Tas tiešām ir jautri, kā Inese Ramute apspēlē Augustes šoku, izlienot no segas un ieraugot sev pie sejas biedra Staļina kuplās ūsas. Protams, cik jautri, tik baisi.
Jāpiekrīt autoru pozīcijai — visemocionālākā un līdzjūtīgākā cilvēka apziņā ir neiespējami uztvert upuru skaitu ar daudzām nullēm. Lapiņš stāsta caur detaļu — cukura graudiņu, līdzīgi kā Arbuzovs Manā nabaga Maratā, liekot puisim iepriecināt meiteni ar lielāko dārgumu — cukuru. Jaunais aktieris Mārtiņš Meiers lieliski nospēlē vilšanos, dusmu un pazemojuma mistrojumu, kāds Jurim iesitas sejā, atklājot, ka cukurs ir sajaukts ar smiltīm. Kontūzijas dēļ no Sarkanās armijas demobilizētais milicis, interpretēts sirdsšķīsto ļaužu tradīcijās, ir vēl viens izrādes trumpis. Tas pasargā un klišejiskuma un piešķir tēlam a priori zināmu noslēpumainību un intrigu, lai gan 2.cēlienā, manuprāt, intonācijas kļūst monotonas.
Žēl, ka dramaturgs līdz galam nav uzticējies teātra izteiksmes līdzekļiem, kas nav vārds vai vārdiska informācija — aktierspēlei, Ievas Kundziņas asociatīvi ietilpīgajiem kostīmiem, "skaņu celiņam", kur amplitūdā no Suļiko, Varen plaša mana zeme dzimtā, līdz Zilajam lakatiņam (Emīls Zilberts). Atvaros vienlaicīgi saskaramies ar diviem informācijas pārraidīšanas veidiem — asociatīvo un literāti stāstošo. Vai kāds apšaubīs, ka iedarbīgāk informācija izskan, ja I.Ramutes apkopēja, kas pirms kara bijusi skolas direktore, gandrīz nedzirdami nosaka — kā nu neklepos, visu ziemu rokas ūdenī, nekā Mārtiņa Liepas NKVD kapteinis Kazimirs, jaunsaimnieka dēls, ielikts situācijā, kurā viņam jārunā gandrīz veseliem vēstures paragrāfiem. Neraugoties uz nepateicīgo situāciju, aktieris ir iespējami patiess. Skatītājs Latvijā pārzina šo periodu, un auglīgāka, šķiet, būtu bijusi konsekventa pustoņu, pusvārdu, ierosinātu asociāciju izteiksme.
Visskaudrāk un pārliecinošāk, manuprāt, Atvaros izskan tēma par to, kā divas skaidras sievietes, kurām dabiskos apstākļos dergtos melot, spiestas slīgt arvien dziļāk dūksnājā. Ar lakoniskām smalkām detaļām Inese Ramute liek nojaust zemtekstu — nogalināja divreiz, vispirms sagādājot šīs morālās ciešanas, pēc tam — fiziski. Diez vai autori tā ir iecerējuši, bet manā skatījumā Atvari izvēršas kā stāsts par sieviešu stiprumu juku laikos. Arī Atvari ar Ramutes un Vānes smalko saspēli ir piemiņas zīme līdzīgi kā, piemēra, tēlnieka T.Zaļkalna Māmiņas. Atvaru sieviešu "vaina", par kuru mammai jāmaksā ar dzīvību un meitai ar gariem izsūtījuma gadiem, ir tik vien liela, ka abas vēlas nosargāt dzīvi. Konkrēti — neļaut nomirt mežabrālim Ēvaldam.
Mulsina abstraktās attiecības un bezkonflikta dramaturģija mīlestības trijstūrī, ko pabada aptuvenība un pat ilustratīvisms aktierspēlē. Aktrise Elīna Vāne, kas pierādījusi, ka spējīga uz visaugstākās meistarības uzdevumiem, Veltas tēlu pasniedz neticami trafaretu un nāk pretī maiga gan vienam, gan otram. Un daudz smaida. Lielāku iekšējo sparu un skatuvisko temperamentu var novēlēt Andrim Grosam Ēvalda lomā.
Vizma Kalme Ārstes lomā liek domāt, ka viņai pa spēkam daudz nopietnāki aktieriskie uzdevumi, kādos nācies līdz šim aktrisi redzēt. Bet Januss Johansons Vīru — stukaču/vervētāju/pakalpiņu/Kangaru, manuprāt, spēlē tomēr pārāk centīgi. Uzsvērti un teatrāli, brīžam atgādinot Bojarska zagšanos pēc kazlēniem bērnu filmā.
Aizkustina izrādes fināls. Istabā dzirdams koncerts no tuvējā kluba. Smeldzīgo gruzīnu tautasdziesmu Suļiko dzied Veltas skolasbērni. Centīgais Vīrs un I.Ramutes Auguste sēž pie galda un it kā absurdā, bet tomēr cilvēciskā kopībā izbauda sirsnīgo melodiju. No koncerta atskrien Velta. Sievietes uzvelk mēteļus. Pēc tam dūraiņus. Pavisam vienkārši. Kā jau darīts neskaitāmas reizes. Augustei tā ir pēdējā reize.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.