Luga pagājušajā gadā starptautisko lugu konkursā Sarunas par robežām, kurā piedalījās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dramaturgi, tika atzīta par labāko.
Aktieris Sandis Pēcis, stāstot par iestudējumu, vairākkārt dziļdomīgi atkārto: "Filosofisks jautājums..." Iespējams tāpēc, ka lugas formāts nav klasisks, tajā nav dialogu, konfliktu, intrigas, bet gan monologi. "Pēc trešā pasaules kara, kas nosacīti būtu varējis būt 2030. gadā, ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Situācija ir reāla, bet tajā pašā laikā absurda. Jautājumus neviens skaļi neuzdod, bet atbilde ir katra tēla monologs, kurā ir visa filozofija un stāsts. Galvenais varonis ir Sebastjans – vienkāršs cilvēks, kurš tikai centās iederēties sabiedrībā. Vai viņš izrādē parādīsies? Varbūt tikai pietiek, ka viņa dzīves stāstu izstāstīs pārējie varoņi," skaidro Sandis Pēcis, kurš izrādē spēlē Klausu. Izrādē piedalās arī aktieri Agnese Jēkabsone, Signe Dancīte, Viktors Ellers, Madara Viļčuka. Ar stāstu palīdzību, kas negaidīti savienojas vienā veselumā, tiek atklāti apstākļi, kas sabiedrību virza uz kara pusi, stāstot par to, kā dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības, kas ir vērtības un kurp cilvēce dodas. Liekas, ka katram ir sava nākotnes projekcija un visiem ir svarīgi, lai pasaule kļūtu labāka, bet patiesībā kustība ir gluži pretēja – attīstāmies atpakaļgaitā, paši to neapjaušot.
Režisore Monika Klimaite lugas nosaukumu izvēlējusies, asociējot to ar grupas Pink Floyd albuma nosaukumu, kas simbolizē to, ka cilvēce tuvojas ārprātam un ka tai ļoti jācīnās, lai saglabātu prāta skaidrību. Aktualitāte nav zudusi – par to runāja pagājušā gadsimta 70. gados, bet to pašu var teikt arī par šodienu. Tās ir tēmas, kas aktuālas vienmēr, – politika, cilvēku attiecības, ekoloģija.
"Izrādes žanriskais apzīmējums – pseidodokumentāla izrāde – būs kā ielūkošanās nākotnē, taču ne vīzija, bet gan projekcija," skaidro Sandis Pēcis, piebilstot, ka saturīgāk par izrādi būs runāt pēc tās noskatīšanās, jo katrs skatītājs no redzētā paņem to, kas viņam svarīgs. "Cilvēks ir brīvs. Izrāde dos iespēju ielūkoties nākotnē, liekot mums izvērtēt tagadni. Vai mums patiks tas, ko ieraudzīsim? Jāpiedomā pie vārdiem, ko kāds no varenajiem teicis, ka viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet simts cilvēku nāve – tā jau ir statistika," piebilst Sandis Pēcis.