Deja kā impulss fantāzijai

Pazīstamās E.T.A. Hofmaņa pasakas Smilšuvīrs motīvus šajā klasiskajā baletā horeogrāfs Aivars Leimanis izspēlējis tā, lai taptu dzīvespriecīga, humora piestrāvota izrāde visai ģimenei. I.Gaujas pienesums ir gan košas parafrāzes par dažādu tautu tērpiem, gan grezna un eksotiska Taivānas lelle. "Tas, kas redzams uz skatuves, nav mana vienpersoniskā vīzija par tēmu. Ja man ļautu fantazēt, tad, iespējams un visticamāk, es to izfantazētu citādi," I.Gauja uzsver, ka Kopēlija ir kopīgs darbs. Tagad pasaulē aktuālais, ambiciozais t.s. mākslinieka teātris, kur viena personība nosaka pilnīgi visu, nekādā ziņā nav viņas sapnis. "Ja man to pajautātu pirmajā gadā pēc studijām Mākslas akadēmijā, es droši vien būtu teikusi: jā! Tagad? Nejūtos pati gudrākā uz pasaules, un man patīk sadarbība, cilvēku dialogs, kura dalībnieki spēj cits citu uzklausīt, nevis tikai katrs dzied savu tēmu, ko ieņēmis galvā. Tieši sadarbībā veidojas vislabākās lietas," — tā I.Gauja. A.Leimanis viņu slavē kā mākslinieci, ar kuru ir viegli sastrādāties. Jo "viņa zina, kādam jābūt skaistam kostīmam un lai tajā būtu ērti dejot". Ne velti viņš I.Gauju iekļāvis jau vairāku baletiestudējumu radošajās komandās, sākot ar Apburto princesi 1995.gadā, kam viņa veidoja kostīmus. Sekoja Kopēlija (1997), vēlāk arī Žizele (2006) un pērnpavasar Bahčisarajas strūklaka. Visos šajos iestudējumos I.Gauja nu jau veidoja arī scenogrāfiju. Veiksmīgajai sadarbībai ar amerikāņu horeogrāfu Pīteru Anastosu LNO Pusdārgakmeņu viencēlienā pērn sekojis kopīgs iestudējums Djagiļevs. Fantāzijas Viļņas Nacionālajā operā. "Tā bija ļoti interesanta pārmaiņa, jo tas nebija klasiskais balets, bet gan parafrāze par Djagiļeva estētiku, kuras sižeta intriga bija Djagiļeva un Ņižinska attiecības. Tas bija cilvēciski, dramatiski, skaisti," priecājas I.Gauja. Četru gadu vecumā Ināra Gauja, kā daudzas mazas meitenes, sapņojusi kļūt par balerīnu. Bet tas ātri pārgājis. Par to, ka no skolas gadu interesēm izvēlējusies mākslu, viņa ir pateicīga Tukuma pionieru pils zīmēšanas skolotājai Vaivai Zirdziņai. Šodien māksliniece teic, ka negribētu sevi ierobežot tikai baletā. To apliecina arī viņas plašā radošā pieredze. Tā sākusies dramatiskajā teātrī — vispirms ar kostīmu mākslinieces darbu Valsts Jaunatnes teātrī un galvenās mākslinieces gadiem Valmieras Drāmas teātrī, no kuriem īpaši silti viņa atceras sadarbību ar Fēliksu Deiču un Oļģertu Kroderu. Tad I.Gaujai sadzīvisku apstākļu dēļ nācies pārcelties uz Rīgu. "Man pašai kontrastā ar krāšņajām baleta izrādēm pietrūkst intīmu un dziļu dramatiskā teātra iestudējumu," māksliniece atzīstas. Tiesa, arī pašvērtējumā viņa ir no tiem, kam patīk dažādība: "gan tā, gan šitā". I.Gauja strādājusi gan par pedagoģi, gan par žurnālisti un stilisti žurnālā Deko. Reiz kāda cita žurnāliste, acīmredzot nezinot, ka darīšana ar diplomētu scenogrāfi, kas izbaudījusi Mākslas akadēmijas profesora Andra Freiberga skolu, pirms baleta pirmizrādes uzrakstījusi, ka "žurnāliste iemēģina roku kostīmu mākslā un scenogrāfijā". Pēdējos gados māksliniece spilgti apliecinājusies interjera dizainā un spējusi tikt galā pat ar tādu megauzdevumu kā NATO samita vizuālā tēla virsraudzība, sākot no telpu (Olimpiskā centra, Operas Jaunās zāles) un apkalpojošā personāla tērpu noformējuma un beidzot ar nozīmītēm un iespieddarbiem. Pērnruden viņai piešķīra otro vietu Dizaineru savienības rīkotajā pirmajā interjera dizaina konkursā par privātmājas interjeru. Droši vien arī savus tērpus viņa veido pati? "Man patīk nestandarta lietas, taču necenšos veidot acīs krītošu paštēlu. 2008.gada rudenī nodibināju savu dizaina uzņēmumu un gatavojos pavasarī debitēt modes dizainā. Tas, ka šogad modē ir violetā krāsa, bet rīt varbūt būs zilā, — piedošanu, man tas ir pilnīgi vienalga. Cilvēku klasificēšana tipos — piemēram, vasaras vai ziemas sieviete, — arī man ir sveša. Projekts, ko attīstām kopā ar dizaineri Ingrīdu Zāberi, saucas Recycled.lv un tā pamatideja ir ekoloģiska, adresāts ir domājošs cilvēks, kurš nepievienojas patērētāju pūlim, kas tikai pērk un izmet, pērk un izmet. Bet kur tas izmestais paliek? Tā apaudzējam savu brīnišķīgo pasauli ar izmestu lietu kalniem — vienā sezonā tonnām drēbju! Mani interesē, kā vecu lietu pagriezt citā gaismā," I.Gauja ir pārliecināta, ka tā ir "nevis nožēlojama lāpīšana, bet brīnišķīgs radošs process, viela radošām idejām". Tā nākot jau no senatnes, kad mūsu vecais apģērbs pārtapa krāšņos lupatu deķos.