Eksperimentāls izmisums

Man ar Žizeles Viennas jauno darbu "Tas, kā tu pazudīsi" gāja līdzīgi. Viss acīm redzamais, it īpaši mežs, migla un putni, bija satriecošs, bet beigās baigais tukšums un nelāgais jautājums "nu un?". Pēc tam bija jādomā, ka varbūt tas tukšums arī bija izrādes esence. Bet šī pēcgarša saglabājās pavisam īsu laiku, drīz viss pazuda...

Jau kopš raksta izlasīšanas brīža laikraksta formātā gaidīju izdevību pateikt paldies autoram!Viņa aprakstītais tiešām ir interesants lasāmgabals - dzīvs un ar klātbūtnes efektu.Profesionāli! Bieži vien nākas aizdomāties, cik tālu ilustratīvismā aizies šie te formas meklējumi - neskaitāmu dimensiju formāti, milzīgie ekrāni uz skatuvēm,u.t.t.Gaumīgi ilustrēts skaņdarbs, piemēram, gan ir cieši saistīts un papildina saturu.Bet tieši pārkopētas lietas? Bet re - Prauliņš noti notī ierakstīja un pārkomponēja lakstīgalu dārzā un dabūja prīzi....Var jau būt, ka dziļākajā būtībā tam bija kāds sakars ar Andersenu. Atausa atmiņā kāds noskatīts maza skolēna mājasdarbs - pasaka par gliemezi.Nu jāraksturo gliemeža sajūtas - ožas glezna, taustes glezna, vēl nezin kāda glezna, respektīvi , kā bērns justos, ja būtu gliemezis.Bet ko tas gliemezis domā? Nezinu , ko šis domā, bet režisori gan laikam reizēm domā, ka esam gliemeži, kas nedomā neko.Varbūt, ka tā arī ir. Un tad mūs var apčakarēt ar miglām , pūcēm, bultām , kūkošanu un citām fizeoloģiskām skaņām (Kā teica viens mūzikas lektors - mūzikā jau ir atdarināts viss, ja nu vienīgi p....nav)..Man nepatīk....Varbūt tāpēc gribas vienu aktieri, kas sēž uz krēsla un stāsta, stāsta..? Vēlreiz naktsmici nost autora priekšā!