Ja kāds apgalvotu, ka darbdienas vakarā ar aizrautību trīs stundas teātrī iespējams klausīties spriedelēšanu par reliģiju, man būtu grūti bez iebildumiem noticēt. Bet tiešām – minūtes jaunās režisores Ineses Mičules iestudētajā somu dramaturga Juhas Jokelas „Fundamentālistā”, kas kopš trešdienas vakara skatāms Jaunajā Rīgas teātrī, lido. Izrāde nevainojami ieguļ JRT Mazās zāles izrāžu tradīcijās kā jauniem un domājošiem cilvēkiem piemērota inteliģenta izklaide – pašrefleksija.
Ineses Mičules panākumi pirmajā režijas darbā vismaz par 50% bija nolemti jau tajā brīdī, kad viņas redzeslokā nonāca luga. Esmu gatava apgalvot, ka tā ir ļoti, ļoti, ļoti laba, bez tam – laikmetīgajai dramaturģijai neierasti daudzšķautņaina un kompleksa. Skaisti, ka arī izrāde tāda ir, ka, rakstot atsauksmi, nav jāaizbildina darbs ar režisores jaunību vai pieredzes trūkumu. Luga stāsta par mācītāju, kas aizgājis no baznīcas, un notikumiem, kas viņu līdz tam noveduši – attiecībām ar kādu sievieti 10 gadu garumā klātienē un neklātienē, sektantismu, spēju vai nespēju izzināt pašam sevi. Pieļauju, ka būs cilvēki, kas izrādi satura dēļ nepieņems vai uzskatīs par zaimojošu. Velti, jo dziļākā būtībā tajā nekā zaimojoša nav. Ir pārspriedumi par reliģiju (kas, piebildīšu, nav tas pats, kas pārspriedumi par ticību), ir stāsts par aizkustinošām attiecībām, par cilvēka neviennozīmīgo dabu.
Izrādes absolūtais centrs ir Gatis Gāga, kas spēlē atkritušo mācītāju Markusu, „sātana bērnu” un grāmatas „Lielā tīrīšana katedrālē” (novērtēsiet – izrādes teksts ir pārsātināts mazām literārām pērlēm, asprātīgām un, ai, cik precīzām) autoru. No tā, ko viņš uz skatuves dara, nav iespējams atraut acis. G.Gāga panāk, ka mēs (skatītāji) zinām, kas ar varoni notiek, bet viņš pats to neapjauš. Markuss izmisīgi cenšas būt godīgs pret sevi un citiem, un tomēr... Tas ir vienlaikus skumji un smieklīgi, arī traģiski un nežēlīgi brīžiem. Mazliet žēl, ka Inga Tropa Heidi lomā nespēj likt Markusa patiesībai pretī savējo, vai vismaz – spēj to ne visu laiku, jo dažas pretrunīgās varones emocionālās virāžas aktrisei padodas grūtāk kā citas. Bet tad, kad spēj, notikumi uzdzirkstī – pieņēmumi grūst, un viss galu galā izvēršas pavisam citādi, kā jūs domājāt. Plurālisms, pretstatu līdzāspastāvēšana – tai tiešām izrāde ir gan tēze, gan antitēze.