gadsimtā, un režisoram dota neierobežota vara pār dramaturgu. Kā veicies V.Kairišam Nacionālajā teātrī? Izrāde akcentē to, kas lugā ir neveiksmīgs. Luga atriebjas. Tāpēc uz skatuves trīs stundas vērojama, šķiet, neapzināta cīņa starp režisoru un dramaturģi, kurā ierauti aktieri. Beigās zaudē visas puses, aprokot to labo ideju aizmetņus, kas laiku pa laikam mēģina izspraukties cauri artilērijas ugunīm.
"Skola" nav I.Ābeles talantīgākā luga. Forma nepārsteidz, ja nu vien ar faktu, ka sižets izvēlēts vairākām tikai formāli saistītām līnijām, ko izrāde nespēj "sagremot". Tēli ir nokopēti no vairākiem klasiskiem latviešu literatūras darbiem. Dažus dramaturģe min izrādes programmiņā, citus nē, bet skatītājs atpazīs latviešu romantisma un sentimentālisma tradīcijās radītos tēlus, konfliktus, situācijas, sākot ar Buņģa – Cibiņa ideoloģiski pielabotu attiecību modeli un traģiskiem sapņotājiem līdz ārlaulības bērnu uzpazīšanas skatiem. Kāpēc jāraksta jauna luga, ja idejiskā pienesuma nekāda, bet stāsta izstāstīšanai pietiktu dramatizēt vienu no desmitiem jaudīgu latviešu klasikas darbu, man ir noslēpums, tomēr materiālā varbūt var atrast savu arhaiska šarma devu. Viens gan — luga neapšaubāmi vēsta par 19.gadsimtu, kā pati autore atzīmē – "latviešu skolu pirmsākumiem". Savukārt V.Kairšs acīmredzami gribējis iestudēt izrādi nevis par 19., bet 21.gadsimtu, izkāpinot to līdz vispārcilvēciskas vērtības iemiesojošiem simboliem. Bet – attiecībā pret lugu viņš nav bijis pietiekoši drosmīgs.
Principiāli atšķiras izrādes pirmais un otrais cēliens. V.Kairišs lugu sācis iestudēt spēles teātra paņēmieniem, bet nezināmu iemeslu dēļ pusceļā tomēr griezies atpakaļ pie "reālisma". Varbūt pietrūka laika koncepciju iedzīvināt konsekventi? Pirmajā cēlienā iezīmējas ritma aizmetņi, kontrastējot reālistiskās un nereālistiskās ainas, kas plūstoši nomaina cita citu. Ir ainas, kurās aktieri spēj radīt emocionāli piesātinātus attiecību modelīšus, patiesi aizkustinot, ir tādas, kurās veiksmīgi izmantota nosacītība. Otrajā cēlienā kontrasta vairs nav — nosacītība kaut kur izplēn, bet tikai psiholoģiskam tēla zīmējumam šajā sižeta stadijā par vēlu. Psiholoģiskā reālisma koordinātēs nevar būt tā, ka izrādes pirmajā daļā Jāņa Reiņa skolotājs ir labsirdīgs cilvēks, kam tāds darbs – mēģināt savaldīt nesavaldāmos, bet, priekškaram otrā cēlienā veroties, šis zvērīgi piekauj vienu no audzināmajiem. Tā – bez visādiem tur iemesliem, jo tekstā pamatots, kas un kāpēc notika, pusvārdos tiks uz cēliena beigām. Un arī – tikai tekstā. To, kā mainījusies izrādes struktūra, parāda pat pārejas no vienas ainas otrā — ja pirmajā cēlienā darbība "pārplūst" no vienas epizodes citā, otrajā režisors jau strādā tikai ar smagnējiem aptumsumiem, kas nepieciešami, lai aktieri pagūtu noiet un uziet uz skatuves vajadzīgajās vietās un nomainītu dekorāciju.
Ieceres līmenī sajūsmina doma galveno lomu uzticēt Uldim Anžem. Pēc gluži reālistiskas loģikas, Mičim ir ap 10 gadu. Arī 20 gadus vecs aktieris naturālistiski to nevar nospēlēt, un ticamība teātrī taču nerodas no tā, vai kāds izskatās vai neizskatās 10 gadus vecs. Tas ir talanta un tehnikas jautājums, un U.Anžem ne viena, ne otra netrūkst. Tikai lomā viņš nejūtas ērti. Ir lieliski mirkļi, kuros viņš aizmirstas un tēls uzdzirkstī, bet ir arī tādi, kuros aktieris "spēlē bērnu". Tas nepadodas – lomā iezogas Bozija intonācijas un rodas falšuma pēcgarša. Kad izdodas, skatītāju priekšā noris maza cilvēka personības veidošanās, citos šķiet — pieaudzis vīrietis jūk prātā.
Konsekvences nav arī citu aktieru izpratnē par to, cik vecus varoņus viņi īsti spēlē (robežas līgani svārstās no kādiem 10 līdz 20 gadiem, kas ir visai liela starpība), ne arī spēles stilā. Bez tam šķiet, ka to, kā spēlēt, nevis konceptuāli izvēlējies režisors, bet gan izlēmis katrs aktieris personiski. Rezultātā "Skola" piedāvā vairākus labus aktierdarbus — Mārtiņu Eglienu (Dzenis), Ivaru Kļavinski (Čauksts), Lāsmu Kugrēnu (Māte), Astrīdu Kairišu (Vecāmāte) — katru savā estētikā, savā autonomā izrādītē, kas vienotā kopumā iekļaujas negribīgi. Citiem aktieriem izrādē vienkārši nav ko darīt. Vai pa gultām lēkā Dita Lūriņa, Inga Misāne, Daiga Kažociņa, Arturs Krūzkops, Egils Melbārdis vai kāds cits — starpības nav. Ja rīkotos konsekventi un "izgrieztu" visu, kas izrādē ir nenozīmīgs, viņu uz skatuves nebūtu, jo šiem aktieriem vienīgais uzdevums, šķiet, ir veidot masu.
Ja rīkotos ļoti konsekventi, izrādē vietas nebūtu arī vienam no galvenajiem "produkta" magnētiem — vokālajai grupai "Cosmos". Nojaušams, ka viņi iecerēti kā metafora. Tikai – kam? Starpbrīdī dzirdēju – eņģeļi. Es teiktu – "dziedošais mežs". Un tas būtu pat skaisti — galvenā varoņa īpašā pasaules uztvere, mūzika, kas "nāk" no visām pusēm, no sākuma draudīgi, beigās – pavisam tuvu un saprotami. Tās lazdas, kas, slīkstot palu ūdeņos, raud, piemēram. Izrādē tā nav. Nav arī citādi, un rodas nepatīkama sajūta, ka "Cosmos" puišiem vieta Nacionālajā teātrī atradusies tikai tāpēc, ka viņi patīk katram otrajam latvietim un biļetes tiks pirktas. Balsis, par kurām pelnīti sajūsminās klausītāji, starp citu, dzirdamas fonogrammā, bet izrādes pasaulē vieta puišiem tā arī nav atradusies – diezgan neobligāti viņi retumis parādās spēles telpā.
Visbeidzot kašķīgs jautājums — kas tad ir skola Nacionālā teātra versijā? Sadistiska dresēšana? Dzīve, kurā no visām pusēm draud duncis mugurā? Šobrīd pārliecinoši var atbildēt tikai, ka "Skola" ir pārlieku haotiska, lai skatītājam rastos nojausma, kāpēc V.Kairišam bijis svarīgi to iestudēt.