Režisore nespēj aptvert, kā amatpersona pēc ekoloģiskās katastrofas (dīzeļdegvielas noplūdes Daugavā), norādot uz slāpstošo zivi, var pateikt — tā nav Latvijas, bet Baltkrievijas zivs. E.Cērpa: "Pasaule karājas diega galā. Visur citur es to ļoti jūtu. Tikai Latvijā šķiet, ka viss ir kārtībā."
Režisorei nav šaubu, ka tie ir vieglprātīgi un bezatbildīgi maldi. "Ūdens ir vienīgā vide, kas saista pasauli kopumā," uzsver LU Bioloģijas institūta jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja Elmīra Boikova, priecājoties, ka mākslinieki atraduši ceļu pie zinātniekiem. Izrādes autori likuši kopā savus emocionāli poētiskos impulsus ar ekoloģisko pētījumu faktiem. Aktieri Elita Kļaviņa, Andis Strods un Jānis Skanis, arī māksliniece Līga Šulce noskatījušies neskaitāmas dokumentālās filmas. Galvenais — paši kļuvuši par pilienu "zaļāki". "Atnācu šodien ar kājām," saka E.Kļaviņa, kura izrādē būs, režisores vārdiem, "inteliģentā viela — Ūdens". Izrāde radusies no atskārtas, ka ūdeni mēs parasti apbrīnojam vai vienkārši patērējam, bet Daugavu — glorificējam. Ūdens atmiņas pievērsīsies trim dažādiem ūdens baseiniem: Viktorijas ezeram Āfrikā, Arāla jūrai Centrālāzijā un Baltijas jūrai, kurā ir par 800% vairāk fosfora nekā pirms 100 gadiem.
Bez morāla nosodījuma
"Cerams, ka šī izrāde liks cilvēkiem aizdomāties par bezdibeni, kuram tuvojamies visi kopā, savus skaistos bilžainos žurnālus šķirstot un TV šovus skatoties, bet pārāk maz darot, lai veidotu saskaņu sevī, savās ģimenēs un visā mūsu sabiedrībā," saka izrādes zinātniskais konsultants — Vides aizsardzības kluba domnieks Ojārs Balcers. Lai arī viss iepriekš rakstītais, visticamāk, izklausās pēc moralizēšanas un latviešu teātrī tradicionāli mājo bailes no sociāli aktīvām izrādēm, ir jāuzsver, ka "Ūdens atmiņas" radošā grupa neveido kā kaunināšanu vai bāršanu. Iecere ir uzrunāt poētiski emocionālā valodā. "Mums ir jārunā ar cilvēkiem par lietām, kas mums sāp. Tas ir arī jautājums par mākslinieka atbildību. Gribam dot emocionālu grūdienu, lai cilvēki domātu par lietām, kas mūs ietekmē," saka scenogrāfs Māris Grosbahs.
Šajā gadījumā — aizdomāties par piesārņotām jūrām, upēm un ezeriem, straujo ūdens līmeņa celšanos pasaules okeānā, kūstošajiem ledājiem, vides katastrofām. Atcerēties, ka Daugava ir viens no pieciem lielākajiem Baltijas jūras piesārņotājiem līdzās Ņevai, Vislai, Odrai, Nemūnai un ka zivis mēdz pārvietoties. Viņa domai pievienojas E.Boikova, kas ir pārliecināta, ka sabiedrību var uzrunāt tikai caur cilvēciski atpazīstamo, emocijām, "zinātnieku valoda — sausie skaitļi un formulas paslīd garām kā tukšs teksts". Arī T.Oksers stāstā par ūdeni ierauga "cilvēces kopīgo traģēdiju", tālab viņš dramatizējumā pretstata Mēdeju un Jāsonu, divus izteiksmīgus pretspēkus. Darbosies arī koris, kurš "visu zina, bet neko nevar mainīt".