Vairāk nekā 150 Maskavas teātru metropoles ikdienas dzīvē pārāk nemana – tie saņem valsts finansējumu, un lielum lielais daudzums nevis konkurē, bet miegaini stingst katrs savos – bieži vien konservatīvos un pat senilos – priekšstatos par īstu mākslu vai, otrādi, naivos priekšstatos par avangardu.
Toni nosaka tikai kāds desmits spēles laukumu, kuri turklāt sadalījuši ietekmes sfēras: vieni turas uz leģendām un zvaigznēm – režisoriem un aktieriem –, kā arī prestiži superdārgām biļetēm vienmēr pārpildītās zālēs, kā Ļenkom, citi ir "alternatīvie un dumpīgie", ar politisku noslieci (teatr.doc, Praktika, Platforma), vēl citi mēģina ilgāk noturēties uz viļņa, kur tos uznesusi diplomdarba izrāde, un, ja izdodas, ar laiku rodas kas līdzīgs mūsu Jaunajam Rīgas teātrim ar nelielu, spilgtu, saliedētu aktieru ansambli un konsekventu koncepciju, kas gan bieži atkarīga no līdera, – kā nu jau mirušā režijas metra Pjotra Fomenko Meistardarbnīca. Un ir MHT – Maskavas Dailes teātris, kas ir apbrīnojams kompromiss starp moderno, tradicionālo, aktuālo un konservatīvo teātri, tas saņem dāsnu valsts atbalstu, un šim teātrim ir harismātiskais līderis aktieris Oļegs Tabakovs, viņš ir atvērts darbam ar jaunajiem režisoriem, kuri, nepateicīgie, nevilcinās atzīt, ka līdera personība ir arī viena no MHT problēmām. Tieši te – un no MHT tikai šķietami neatkarīgajā Tabakova teātrītī jeb Tabakerkā – savu reputāciju kaldinājuši krievu teātra pašreizējie flagmaņi – arī pie mums labi pazīstamie Kirils Serebreņņikovs (Mirušās dvēseles un Voiceks Nacionālajā teātrī) un Konstantīns Bogomolovs (Stavangera Liepājas teātrī).
Vadītāju drāmas
Pēdējos gados Maskavā ir manāmas pārmaiņas un vadības grožus pārņem citi teātru vadītāji. Viens no iemesliem ir krīze, kas noplicinājusi dotācijas teātriem, kuros nav nedz mākslas, nedz sevišķi daudz skatītāju, arī – Maskavas Kultūras departamenta enerģiskā rīcība un gluži dabiskā paaudžu maiņa vairākos teātros. Tā – maigi, bez skandāliem – Majakovska teātri jau otro sezonu aizvadījis jaunais režisors Mindaugs Karbauskis, kurš bez liekām revolūcijām darbību sāka ar visai tradicionāliem, gudriem iestudējumiem, bet nu jau repertuārā atļaujas drosmīgākas vienības, to vidū jaunā režisora Ņikitas Kobeļeva iestudēto "jauno drāmu" ar Majakovkai neraksturīgu nenormatīvo leksiku un Ibsena Tautas ienaidnieku.
Skandālu pavadībā pie varas grožiem ilgstoši stagnējošajā Jermolovas teātrī ticis pazīstamais aktieris Oļegs Meņšikovs, līdzīgi kā pirms vairākām sezonām leitis Rims Tumins Vahtangova teātrī, saņemoties pārvarēt aktieru un darbinieku nepatiku. Savukārt kultūras dzīves nomalē dēdošo Gogoļa teātri pārdēvējis par Gogoļa centru un pilnībā to reorganizējis jaunais mākslinieciskais vadītājs Kirils Serebreņņikovs. Viņam karjera šai teātrī sākās jautri – ar aktieru protestiem, preses konferencēm un pat mītiņu pie teātra, kurā trupa pieprasīja aizvākt bez konkursa iecelto jauno vadību. Jāpiemin, ka visi iepriekš minētie vadītāji teātrī iecelti no augšas un nekādi konkursi Krievzemē, tāpat kā Latvijā, starp citu, netiek rīkoti. Tikai pēc Romāna Kozaka nāves – tā paša, kurš Rīgā Dailē iestudēja Spēlmani un Burgundijas Ivonnu, – Puškina teātri miermīlīgi pārņēmis šī paša teātra ilggadējais aktieris un režisors Jevgeņijs Pisarevs, kurš godīgi pilda kasi, kamēr viesrežisori, piemēram, skaļu slavu iemantojušais Juris Butusovs, nodarbojas ar mākslu.
Medņa ligzda. Variācija par tēmu
Nopietnākie Maskavas teātri pamatīgi ķērušies klāt politikai. No alternatīviem spēles laukumiem sociālkritiskas un politiski, ja tā var teikt, opozicionāras izrādes pārcēlušās uz meinstrīma teātru lielajām skatuvēm, kur vēl pirms neilga laika režisori atļāvās pārcilāt tikai padomju laika pagātni. Šobrīd no šīs pagātnes tiek mesta laipa uz tagadni. Viskošāk tas izpaudies Konstantīna Bogomolova izrādē Gads, kurā es nepiedzimu, kas it kā iestudēta tā dēvētajā Tabakerkā, taču uz Maskavas Dailes teātra skatuves ar MHT un Tabakerkas aktieriem. Šo izrādi oktobrī noteikti vērts noskatīties Rīgā festivāla Zelta maska Latvijā programmā. Tik konceptuāls un spēcīgs teju kamerpsiholoģiskā un brehtiski episkā teātra, realitātes šova un ģimenes drāmas, asas politiskās satīras un aģitbrigādes uzstāšanās miksli reti gadās redzēt.
Tā pamatā liktā mazliet ar disidentismu koķetējošā Viktora Rozova padomjlaika luga Medņa ligzda (tapusi 70. gadu beigās) stāsta par vērtību krahu kāda augsta ierēdņa ģimenē, kurš piedzīvo dubultu znota nodevību (tas ar intrigu palīdzību ieņem sievastēva kāroto amatu un pamet viņa meitu, aizejot pie cita, ietekmīgāka vīra atvases), sava nepaklausīgā dēla arestu un meitas nelaimi – viņa vīra ietekmē uztaisījusi jau otru abortu, un šis sižeta āķis arī devis nosaukumu Bogomolova "variācijai par tēmu". Jo Bogomolovs jau nebūtu Bogomolovs, ja viņš lugu nebūtu pārrakstījis, ieviešot gan brehtiskus songus (laiku pa laikam kāds no varoņiem ar dziesmu, dzejoli vai, teiksim, pionieres striptīzu izsoļo priekšplānā, pārtrūkstot izrādes sižetiskajai darbībai), gan dialogu, kurā vecā Sudakova apsviedīgais znots (Aleksandrs Golubevs pilnībā vairījies no negatīvām iezīmēm un vispār emocionālām izpausmēm, tāpēc sanācis tāds simpātisks, taču sintētisks robots kā Spīlberga Mākslīgajā intelektā) ar savu vēl jaunāko kolēģi apspriež vecās paaudzes nenovēršamo aiziešanu no skatuves un to, ka tieši viņi – 70. gadu jaunatne – būs pie varas 2000. gadā. Protams, skatītāji uzreiz apjauš, kas tas par duetu.
Mantojums – meli
Sekot izrādes darbībai ir ne mazāk aizraujoši kā savulaik populārajiem realitātes šoviem – no astoņām Sudakova dzīvokļa telpām pret skatītāju zāli atvērtas tikai trīs, darbība notiek vairākās vienlaikus, un tajās, kuras neredzam tieši, ielūkojas kameru acis, kas translē uz ekrāniem gan guļamistabās, gan tualetē notiekošo. Tos, kas redzējuši Liepājas Stavangeru un jau baidās, nomierināšu, ka nekas seksuāls vai skatoloģisks šajās telpās nenotiek. Viss izrādē notiekošais ir vēl jo nežēlīgāks tāpēc, ka cilvēki – izņemot neatkārtojamās Rozas Hairuļinas iereibušo kioska pārdevēju – runā maigās, ieturētās intonācijās, ko skatītājiem sadzirdamas dara mikrofoni, starp Oļega Tabakova Sudakovu un viņa sievu Natālijas Teņjakovas izcilajā tēlojumā valda mīlestības un biedriska atbalsta pilnas attiecības, ka vīra neuzticības traumētā, introvertā Darjas Morozas Iskra diemžēl mīl savu pielaulāto nelieti... Pat Sudakova sašutums, kad viņš uzzina, ka viņa dēls tiekas ar kioska pārdevējas meitu, kuras tēvs turklāt sēž cietumā, izklausās vairāk ironisks un draisks, nekā norāda uz striktu sociālo hierarhiju.
Šo tikai šķietami mīlīgo idilli sagrauj meli. Tie ir visur, ne tikai attiecībās, tie ir pašā sistēmā, kas ļauj Sudakova ģimenei dzīvot astoņistabu dzīvoklī Maskavas centrā un sēdēt pie delikatesēm piekrauta galda. Tieši melus nevar izturēt ģimenes jaunākais dēls un caur bezjēdzīgu zādzību provocē savu arestu. Šie meli līdz ar veiklajiem darboņiem ir arī šodienas Krievijas mantojums, atklāj Konstantīna Bogomolova izrāde.
Dievi ir miruši
Meli kā tēma un brehtisks atsvešinājums kā forma – ar visiem songiem vācu valodā (ar titriem) – ir Puškina teātra izrādē Krietnais cilvēks no Sičuaņas. Bertolta Brehta lugu iestudējis viens no modernākajiem, taču kritiķu pretrunīgi vērtētiem režisoriem – Jurijs Butusovs, un, kaut arī tā pārstāv kliedzošā un ārdošā krievu teātra novirzienu, to ir interesanti skatīties īstena aktieriskā varoņdarba – Aleksandras Ursuļakas spēles – dēļ. Viņa netēlo labo, jauko ķīniešu prostitūtu, kura, lai neļautos izmantoties līdz pēdējam, laiku pa laikam maskējas par savu ļaunīgo, stingro brālēnu. Ursuļakas tēlotās varones abas puses nav nedz labas, nedz ļaunas – drīzāk konflikts ir starp racionālo un emocionālo, sievišķo un vīrišķo. Izrādes intonācija, neraugoties uz pārforsēšanu, ir diezgan tipiska šodienas krievu teātrim (par antreprīzēm nerunājot) – tā ir skumja, lai neteiktu – bezcerīga, konstatācija, ka dievi ir miruši, ka jāpaļaujas vien pašam uz sevi un ka palīdzību gaidīt nav no kā.
No pirmā acu uzmetiena nebūt ne pesimistiski skan vēl viena mana Maskavas favorīta – režisora, arī scenogrāfa Dmitrija Krimova – ekscentriskā izrāde Gorki 10, kura, tāpat kā citi Krimova iestudējumi, tapusi Anatolija Vasiļjeva dibinātās Dramatiskās mākslas skolas intriģējošajās un daudzfunkcionāli izmantojamās telpās un vēsta par Krievzemes XX gadsimta vēsturi līdz jaunajiem laikiem. Tā – kā jau daudzas krievu teātra izrādes pagājušajā sezonā – arī balstās padomju laika materiālā, lugās, kas pārtapušas arī filmās (Nikolaja Pogodina Kremļa kuranti, Borisa Vasiļjeva Bet rītausmas šeit klusas..., Viktora Rozova Prieku meklējot). Pirmā daļa ir Harmsa cienīga vienas epizodes trīskārtēja atkārtošanās, ko savieno intermēdija – pianistes uzstāšanās aizdomīgu vīriešu uzraudzībā, kas nenovēršami beidzas ar uz pirkstiem uzgāztu klavieru vāku.
Smiekli izvēršas absurdā
Epizodē nekas daudz nenotiek – pie galda sēž Ļeņins un no laikraksta Pravda izgriež mežģīņotus pilsētu siluetus, pie loga, domīgi veroties sarkanajā zvaigznē, stāv Dzeržinskis, ar tēju ienāk Krupska... Tiesa, rāmo gaitu pārtrauc inženiera ierašanās, kuram Ļeņins, izvelkot milzīgu Krievijas karti, fiksi liek norādīt vietas, kur celt hidroelektrostacijas. Un tā trīs reizes – tikai savstarpēji mainās aktieri, kuri spēlē šo epizodi. Sākotnēji tie ir vēsturiskajiem personāžiem līdzīgi, pēc tam Dzeržinskis samainās vietām ar Ļeņinu. Trešajā epizodē Dzeržinskis jau ir kļuvis par kentauru, Ļeņinu tēlo Krupska no pirmās epizodes (Marija Smoļņikova ir virtuoza visas izrādes gaitā), bet pašu Nadeždu Krupsku tēlo milzīgais (garumā un platumā) aktieris, kurš sākumā spēlē inženieri. Līdzīga nozīmju nobīde ir arī otrajā cēlienā, kurā pazīstamās lugas un filmas Bet rītausmas šeit klusas… stāstu par meiteņu rotu Otrajā pasaules karā izspēlē cilvēka lieluma lelles un pēckara ainās aizvien uzstājīgāk ielaužas dažādi multeņu varoņi – sākumā padomju, tad arī Mikipele –, kurus apšauj... kādas iereibušas skatītājas (tā pati Krupska) pazudušā maka meklējumos. Ļoti smieklīga, precīza izrāde, kurā smiekli kļūst aizvien rūgtāki, līdz izvēršas absurdā.
Līdz absurdam diemžēl nenonāk visādi citādi spēcīgā Jaroslavļas Volkova teātra izrāde Bez nosaukuma, kuras pamatā Antona Čehova luga Platonovs (tās iedīglī atrodami visu turpmāko Čehova lugu motīvi). Tā ieguvusi galveno Zelta masku – tāpat kā Platonova lomas izpildītājs lieliskais Vitālijs Kiščenko. Arī režisors Jevgeņijs Marčelli nebeidzamā melodramatiskā un komiskā attiecību karuselī savam kolektīvam liek – spriežot pēc kostīmiem un spēles manieres – pārcelties no mūsdienām uz padomju laiku, tad atpakaļ pie Čehova smuidrajiem vidukļiem un aspazijiskām matu copēm... Skaļajā, kustīgajā bilžu kaleidoskopā, kas līdzinās sitkomiem, neviens nevienu nemīl, kaut ļoti gribētu, bet Platonovs – tas vispār negrib neko. Beigās pat nokniebties un iedzert ne. Arī šo izrādi rudenī redzēsim Rīgā.
Festivāls
Zelta maska Latvijā
No 16. līdz 24. oktobrim Rīgā, Liepājā un Ventspilī
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā