Kas ir aktieris: mākslinieks, komediants, āksts? Šādu jautājumu aktrise Indra Burkovska sev uzdevusi vairākkārt un pati atbild, ka viss kopā. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ viņa piekrita sākotnējai iecerei stāstu par Latvijas laika leģendāro avīžu izdevēju, mecenāti un smalko aprindu karalieni Emīliju Benjamiņu spēlēt izklaidējošā formā greznā Rīgas centra viesnīcā. Situācija mainījās, un salonvakars pārtapa izrādē. Dažas dienas pirms pirmizrādes Burkovska nezina, vai izrāde būs uzvara vai izgāšanās, taču viņa ir pārliecināta, ka mākslā katram tiesības uz savu versiju. Šī būs Baņutas Rubesas un Indras Burkovskas versija par Emīliju Benjamiņu.
Kas jums personīgi šķiet ievērības cienīgs Emīlijas Benjamiņas personībā, ka piekritāt spēlēt šo lomu? Faktiski tas nozīmē arī rakties cauri materiālu kaudzēm, jo izrādes pamatā ir nevis konkrēta luga, bet scenārijs - kolāža, ko veidojāt kopā ar režisori Baņutu Rubesu.
Emīlija Benjamiņa bija vienkārša dzelzceļa strādnieka un avīžu
sieviņas meita un kļuva par pirmo dāmu Latvijā. Par to viņa kļuva
nevis tāpēc, ka viņu būtu apprecējis kāds ārzemju princis
miljonārs, bet ar savu darbu un uzņēmību. Mani ļoti uzrunāja
intervija ar žurnālistu Aināru Dimantu Literatūrā un Mākslā
deviņdesmito gadu sākumā. Viņš bija rakstījis diplomdarbu par
Benjamiņiem. Intervijā Dimants saka, ka šie cilvēki pelnījuši
palikt mūsu tautas atmiņā. Arī mana mamma bija pastniece. Zināju,
ko nozīmē iznēsāt avīzes, jo palīdzēju mammai. Visa mana bērnība
pagāja Atpūtas (populārs žurnāls, ko izdeva Emīlija Benjamiņa, -
A.B.-R.) zīmē. Mēs laukos ļoti lasījām Atpūtu. Tagad, gatavojot
izrādi, izmantojām tieši tos sējumus, kurus saglabājuši mani vecāki
un vecvecāki. Sacerētu tekstu izrādē nav tikpat kā nemaz. Teksti ir
no tā laika preses, no Jaunāko Ziņu un Atpūtas rakstiem,
intervijām, kā arī Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm.
Vai nebija sarežģīti būvēt izrādi par vēsturisku personību pēc
izjūtas no dažādiem faktu fragmentiņiem?
Ļoti daudz ko vajadzēja atmest. Līdz mūsdienām par Benjamiņu saglabājušās dažādas leģendas. Visi zina pāris lietu, piemēram, ko viņai pareģojis Finks.
Man bija svarīgi, ka Emīlija jau bērnībā gribējusi zināt, kā top avīze. Gājusi mātei līdzi skatīties, kā palaiž pirmo ar elektrību darbināmo iespiedmašīnu. Vēlāk dzīvē viņa bijusi īsta grāmatvede. Teikusi, ka Dievs visam pamatā licis skaitļus.
Kā jums šķiet, kas bija Benjamiņas fenomens? Kas viņu izveidoja par to, kas viņa bija?
Viņa bija ļoti vispusīga personība. Benjamiņa nekad nav saņēmusi valsts apbalvojumus par savu darbību avīžniecībā, bet gan par labdarību. Viņas lielā aizraušanās bija, kā jūs domājat - kas?
Nezinu.
Teātris! Viņa kopā ar Toniju (dzīvesdraugu Antonu Benjamiņu -
A.B.-R.) vāca līdzekļus, lai iestudētu Uguni un nakti. Pati sēdēja
kasē.
Izrādes beigās mums ir dziesma, kas paņemta no Jaunāko Ziņu 2.numura ievadraksta: laikrakstam jābūt kā zvanam, kas modina no miega, lai cilvēki nomet kūtro vienaldzību un katra seja ir spirgta un ziedoša. Tieši tam Benjamiņa veltīja visu savu mūžu.
Ar ko viņa atšķīrās no mūsdienu sabiedrības krējuma?
Domāju, mūsu sabiedrībā arī ir cilvēki, kuri sasnieguši labklājību
ar godīgu darbu. Ja tā nav, vispār nav vērts dzīvot. Benjamiņas
laikā gan arī netrūka avantūristu. Redziet, Benjamiņai pārmeta,
kāpēc viņa savu naudu nav turējusi Latvijas bankās. Viņa vienkārši
bija gudra un tālredzīga. Es domāju, kurš ir virsotnē, par to
vienmēr runās.
Vai izrādes veidošanā izmantojāt arī Laimas Muktupāvelas
skandalozo grāmatu par Benjamiņu?
Mani Laima uzaicināja uz grāmatas prezentāciju. Tas bija impulss
iepazīt Benjamiņu dziļāk vēstures materiālos. Laima romāna beigās
dod plašu izziņas un dokumentālo materiālu. Domāju, katram cilvēkam
ir savs priekšstats par pazīstamu vēsturisku personību. Savā laikā
Imants Ziedonis mani uzaicināja piedalīties lasījumos par Raini,
tiem viņš lika virsrakstu Mans Rainis. Mākslas darba skaistums jau
ir tieši tas, ka vienmēr būs kontrapunkts, kurā katram radīsies
savas domas.
Kas jūs un režisori Baņutu Rubesu pamudināja tieši patlaban krīzes epicentrā veidot šādu izrādi?
Ideja radās Royal Hotel (Benjamiņu nama) bijušajam direktoram Jānim Jendzim. Viņš gribēja, lai Benjamiņu namā būtu kāds notikums. Sākumā bija doma par izklaidējošu pasākumu - salonvakaru Pie Benjamiņas. Tas būtu noticis trīs viesnīcas telpās. Ļoti žēl, bet mainījās viesnīcas vadība, un jauno vadību šis projekts neinteresēja. Mēs tobrīd jau bijām pie finiša, nevarējām apstāties.
Izrāde, kas tapusi tagad, būs pastaiga ar mūziku ļoti skaistās
un piemērotās telpās - Mazajā ģildē. Skatītājiem būs jānāk man
līdzi. Izrādē būs arī neliela dokumentāla filma ar divām
brīnišķīgām kundzēm. Viena no viņām bijusi kopā ar Benjamiņu vagonā
izsūtīšanas laikā. Otras kundzes rokās nonāca dienasgrāmata, kurā
aprakstītas Benjamiņas pēdējās dienas. Šī rūtiņu burtnīca
saglabājusies.
Vai jums, pētot Benjamiņas dzīvi, nav vieglāk paskatīties uz
šodienu? Ja iedomājamies šīs harismātiskās, bagātās veiksminieces
dzīves nogali izsūtījumā un to, par ko paši šobrīd vaimanājam, -
bēdu un nolemtības mērogs laikam tomēr ir ļoti
atšķirīgs…
Mūsu izrādē ir jautājums: kas ir šis laiks, kurp tas mūs ved?
Tagad mums visiem ir mobilais telefons, dators, bet pasaule ir
nedroša…Tādā ziņā nekas nav mainījies. Tā bija gan toreiz, gan
tagad. Jautājums ir, kā mēs to uztveram.
Vai jūsu pašas dzīvē ir kaut kas līdzīgs Benjamiņai?
Antons Benjamiņš 1930.gadā izveidoja Valdeķu paraugsaimniecību.
Tajā ar elektrisko ierīču palīdzību slauca govis, bija siltumnīcas
ar agrīniem tomātiem. Skatoties Atpūtas, bildes no Valdeķiem ir
ļoti skaistas. Benjamiņa intervijās stāsta, ka viņai patīkot
Valdeķos ravēt. Man jāsmejas, iedomājoties, kā viņa uz stundiņu
aiziet paravēt. Man arī tā patīk.
Kaut ko no šīs lomas esat guvusi arī sev?
Benjamiņa Atpūtas modes lapām rakstīja slejas Kā dzīvot modernam cilvēkam? Daži padomi liek pasmaidīt, bet daži ir aktuāli arī mūsdienās. Kā pareizi tīrīt māju, diētas - to visu joprojām žurnālos varam lasīt. Esmu pievērsusi uzmanību viņas rakstītajam par krāsu salikumiem, stilu. Viņa bija daudz ceļojusi, daudz redzējusi.
Pati tikko esat atgriezusies no Indijas. Patika?
Savā laikā iestājos Ģeogrāfijas fakultātē, jo man ļoti patika ceļot. Lidojuma, viegluma, brīvības sajūta! Taču es nekad nebiju domājusi, ka braukšu uz Indiju. Man negaršo indiešu ēdieni. Par indiešu filmām es vīpsnāju. Sagadījās, ka manas meitas krusttēvs aizbrauca uz Indiju, viņš tur tagad dzīvo. Atbraucis uz Latviju, viņš rādīja fotogrāfijas, uzlika mūziku un sāka stāstīt. Teicu, es braucu!
Es biju tik laimīga! Tā ir cita pasaule, cita domāšana. Kāpēc? Vienu iemeslu zinu: tur ir tik daudz saules. Indijā es pirmo reizi mūžā izbaudīju Arābijas jūru un ājurvēdas masāžu. Nopirku sari. Nezinu gan, kad to Rīgā uzvilkšu. Tagad gaidu Rīgā savu draudzeni Viju Vētru, iešu pie viņas uz indiešu dejas nodarbībām. Man ļoti gribētos Indijā atgriezties.
***
Benjamiņa. Kā dzīvot mūsdienu cilvēkam?
Režisore Baņuta Rubesa
Mazā ģilde. Izrādes 13.,14., 25., 27.IV
19.00. Biļetes Biļešu servisa kasēs