Londona. 1952. gads. Elizabetei Vindzorei ir 25 gadi. Viņa sēro pēc sava tēva Georga VI nāves. Kronēšanas ceremonija vēl nav notikusi. Pie viņas ierodas Vinstons Čērčils. Elizabete viņam norāda uz krēslu. "Esmu pasūtījusi tēju. Vai jūs vēlētos ūdeni?" Čērčila sejā ir lasāms šoks: ūdeni?! "Varbūt kaut ko stiprāku?" pārjautā uztraukusies karaliene. Čērčila atbilde ir tieša: "Vai neviens jums to nav izskaidrojis? Monarhs nekad nepiedāvā premjerministram ne dzērienus, ne krēslu."
Tā ir viena no britu dramaturga Pītera Morgana lugas Audience/The Audience pirmā cēliena ainām. Kad dažus gadus pēc Stīvena Frīrsa filmas Karaliene/The Queen (2006) iznākšanas aktrise Helēna Mirena saņēma Karalienes scenārija autora Pītera Morgana piedāvājumu nospēlēt Elizabeti II uz teātra skatuves, viņas sākotnējā reakcija bija atteikties. Taču viņa piekrita un nenožēlo. 2013. gadā izrāde tika spēlēta Londonas Vestendā, 2015. gadā – Ņujorkas Brodvejā. Gan Londonā, gan Ņujorkā Helēnas Mirenas sniegums tika novērtēts ar augstāko teātra godalgu – respektīvi, Lorensa Olivjē un Tonija balvu.
Skatuve ir viņas stihija. Helēna Mirena ir spēlējusi gan tradicionālajā, gan eksperimentālajā teātrī; par savu dzīvi un karjeru aktrise aizraujoši stāsta autobiogrāfiskajā grāmatā In the Frame.
Astoņi no divpadsmit
Konstitucionālajā monarhijā karalienei ir nevis vara, bet ietekme. Viņai ir tiesības saņemt konsultācijas, sniegt padomus un izteikt brīdinājumus. Tās viņa izmanto savās iknedēļas tikšanās ar premjerministru. Audience, kas notiek Bakingemas pilī, ir konfidenciāla – Elizabete II un valdības galva tiekas aci pret aci, bez sekretāru klātbūtnes. Sarunas saturs netiek protokolēts vai jebkādā citā veidā dokumentēts. Džeimss Kelahans, Lielbritānijas premjerministrs no 1976. līdz 1979. gadam, salīdzinājis šo procedūru ar vizīti pie psihoterapeita.
Abas puses nekad publiski neizpaužas, kas tiek apspriests audiences laikā. 63 valdīšanas gados Elizabete II katru nedēļu satikusies ar 12 premjerministriem (izrādē piedalās astoņi) – no Vinstona Čērčila līdz pašreizējam valdības vadītājam Deividam Kemeronam. Pītera Morgana luga piedāvā fiktīvu, spekulatīvu skatu uz to, kādas varētu būt bijušas šīs sarunas.
Kvazišekspīriska vientulības aura
Britu režisora Stīvena Daldrija iestudējums ir nevis pārnopietna politiska drāma, bet augstākās raudzes izklaidējošs teātra šovs – inteliģents un dinamisks, talantīgi izdomāts un meistarīgi īstenots projekts. Var tikai brīnīties, cik smalki tas ir uzbūvēts, samontēts un pasniegts. Helēna Mirena satriec ar talanta vērienu. Izrādes darbība attīstās nelineāri: vienu brīdi viņa tēlo karalieni vecumdienās, pēc tam uz dažām sekundēm tiek izslēgta gaisma un mēs redzam karalieni jaunībā – kostīmu un parūku maiņa notiek zibenīgi, mainās arī varones ķermeņa valoda, stāja, acu skatiena intensitāte, intonācija. "Helēnas Mirenas nevainojamais tēlojums sniedzas pāri vienkāršai parodijai – viņa apvelta karalieni ar iekšējās dzīves sajūtu un kvazišekspīrisku vientulības auru," aktrises darbu vērtēja laikraksta The Guardian teātra kritiķis Maikls Bilingtons.
Filma Karaliene vēsta par to, kas notika karaliskajā ģimenē pēc princeses Diānas bojāejas. Izrādes Audience tēma – karalienes tikšanās ar premjerministru. "Luga no filmas atšķiras ar to, ka tajā jūs nenokļūstat aiz samta priekškara, lai ieraudzītu emocionālu sievieti. Izrādē karaliene ir formāla," intervijā laikrakstam The New York Times stāsta Helēna Mirena.
Luga ir asprātīga, un Elizabete II tajā demonstrē brīnišķīgo humora izjūtu. "Cilvēki viņu bieži pārprot, jo viņa nesmaida visu laiku. Taču viņa nav kinozvaigzne, lai smaidītu. Viņa ir karaliene. Viņai nav pienākuma smaidīt. Pienākums ir saglabāt pašcieņu, paškontroli, būt gandrīz ikoniskai. Nav jābūt šarmantai. Es dodu priekšroku tādam cilvēkam, nevis tam, kurš daudz smaida un slēpj to, ka cieš no bulīmijas," piebilst aktrise.
Varoņu paaudze
"Nekad nebiju jutusies tik ērti, kā spēlējot Elizabeti II filmā," atceras Helēna Mirena. "Tas ir dīvaini, jo mums nav daudz kopīga ne izcelsmē, ne interesēs. Es domāju, ka man bija ērti, jo es mīlu un cienu viņas paaudzes cilvēkus neatkarīgi no statusa. Tā ir manu vecāku paaudze. 60. gados es vēlējos no tās attālināties tāpat kā visi pārējie. Es gribēju pārvarēt visu, kas bija saistīts ar 50. gadu ierobežojumiem un tuvredzību. Taču tagad es uzskatu tās paaudzes cilvēkus par varoņiem, kuri atteikušies no savas jaunības, lai padarītu pasauli labāku. Man arī jāatzīst, ka man ļoti patīk korgiji."
"Ja vēlaties zināt, kā monarhijai ir izdevies tik ilgi izdzīvot šajā valstī, skatieties nevis uz monarhiem, bet premjerministriem," lugas Audience beigās nosaka Elizabete II.
Karaliene izrādi nav apmeklējusi."«Ja viņa atnāktu, viņa justos par sevi lepna," uzsver Helēna Mirena. "Esmu pārliecināta, ka viņa apzinās visu, ko ir paveikusi. Izrādē es jutu mīlestību no skatītāju puses. Kad beigās nācu paklanīties, es zināju, ka viņi neaplaudē man. Viņi aplaudē karalienei."
Audience
Londonas Gīlguda teātra izrādes ieraksts
Kinoteātrī Kino Citadele 9.IX plkst. 19
Biļetes EUR 14