Danskovītes (Anitas Ločmeles) Baltinavas vidē smeltais viencēlienu seriāls Ontans i Anne uz Nacionālā teātra skatuves sapresēts pa trim daļām katrā izrādē – pirmajā Latgolā.lv, kas nospēlēta vismaz 116 reižu, iekļauti viencēlieni Ontans i vampīri, Kuozu goda jubileja un Ontans izaklaidej, otrajā laidienā nākamie trīs – Ontana traģēdija, Ontans i plāšnīki (ekstrasensi) un Ontans i Zīmassvātki. Baltinavieši paši spēlē kopumā astoņas daļas un vēl piecas citas izrādes, novada mājaslapā lepni norādot, ka pēc pasūtījuma var spēlēt jebkuru – "kuru prasa, to arī rāda".
Oriģināla tapšanas apstākļi, proti, rēķināšanās ar Baltinavā pieejamo aktieru sastāvu, izraisījuši arī tēlu sistēmas īpatnības, kas pirmajā brīdī šķiet uzkrītošas, – ir divi gados veci pāri un trīs jaunas sievietes, kuru vīriem visu laiku gadās dažādi iemesli uz skatuves neparādīties. Nacionālais teātris gan vīriešu proporciju izbalansē, ieviešot migrējošu muzikantu kompāniju, kas iesaistās arī nelielās lomiņās, piemēram, atveidojot maskotus bandītus vai viltus salaveci.
Pierobežas dzīves eksotika
Reālajā Baltinavas vidē sakņota, arī otrā Latgola.lv piedāvā vienkāršas, saprotamas situācijas, kurās kāds kaut ko sajauc, pārprot, iedzer citam paredzētu brūvējumu, pieber par daudz cukura alum utt. Līdzīgi kā pirmajā daļā autore un viņas varoņi saglabā interesi par seksu, taču arī šajā izrādē ar Ontana seksuālās potences uzlabošanu rodas sarežģījumi. Ziemassvētku sižetā ievijas pierobežas dzīves eksotika. Dialogi skan viegli un nepiespiesti, un nešķiet, ka latgaliski runātajā tekstā būtu pārāk daudz "čiuļiem" nezināmu vārdu. Publika kāri tver katru joku un smej kā kutināta; attiecīgi izspēlētā situācijā zāle rēktin rēc, dzirdot pat šķietami neitrālu tekstu: "Nestāvi uz āderes."
Īpaši nav mainīts arī izrādes ietērps – dekorācijā svarīga vieta ir lielajam ekrānam, uz kura darbības fonā parādās Baltinavā fotografētas ainiņas – lielākoties pozētas tieši izrādes vajadzībām. Dažbrīd, piemēram, kad Ontans mokās greizsirdībā, viņa portreti pie trofeju ragiem patiesi saspēlējas ar izrādes norisēm un izraisa papildu smieklu šaltis.
Spilvens kājstarpē
Saņemšos un pietvīcis atzīšos, ka Latgolas.lv pirmo sēriju pirmoreiz noskatījos nesen – 22. martā, kad saslimušā Ulda Dumpja vietā viesojās Baltinavas dramatiskā kolektīva Palādas Ontana lomas izpildītājs Imants Slišāns. Tagad, otrajā daļā Ontana lomā vērojot Dailes teātra "petardi" (kā viņu piesaka Mārtiņš Egliens) Pēteri Liepiņu, man nav iespēju salīdzināt viņu ar Dumpi, taču ar Slišānu salīdzināt varu, un šķiet, ka Liepiņš, viesojoties Baltinavā, ir bijis rūpīgs "oriģināla" vērotājs, bet ne atdarinātājs. Viņa Ontans ir absolūti organisks, brīžiem pašironisks (greizsirdības uzplūdos), pamatā lēnīgs, bet spējīgs aizsvilties.
"Petarde" drīzāk ir Voldemāra Šoriņa neapturamais joku plēsējs kaimiņš Pīters, turklāt aktieris neizkāpj no gaumes robežām arī tad, kad jāskraida ar spilvenu kājstarpē. Izkāpinātas enerģijas režīmā darbojas Daces Bonātes valdonīgā Anne. Kaimiņienes Mares lomā Indra Burkovska rāda tādu sievieti, kura vēlas pakļauties vīra stiprajai rokai, tomēr ik pa brīdim pret to saceļas. Jaunpienācēja – it kā ekstrasense Emīlija – Zanei Jančevskai pagaidām ir puspārkosts rieksts, jo īsti nav skaidrs, vai viņa pati savām spējām tic vai arī visa viņas darbība, pa vidu tiešā tekstā citējot Tomuļu māti no Skroderdienām Silmačos, ir apzināts šarlatānisms. Lomas mainot, pa skatuvi atraisīti šiverē Mārtiņš Egliens. Neko daudz nevar pārmest meitu un vedeklu flangam – Annai Klēverei, Evijai Skultei un Daigai Gaismiņai –, jo viņu pamatuzdevums ir ik pa brīdim ierasties un būt klāt notikumos. Jā, un padziedāt.
Tekstā sprēgā optimisms
Dziesmu izmantojums Latgolā.lv 2 vērtējams pretrunīgi. Valdis Zilveris ir uzrakstījis dažas jaunas dziesmas, mazliet citē arī pirmajā daļā dzirdētās, tiek spēlēti instrumenti, tomēr dziesmas īsti labi neskan, vārdus saprast grūti, jo nav mikrofonu. Turklāt šie muzikālie iestarpinājumi bremzē otrā cēliena sākumu, bet izrādes beigās, kad loģika prasītu paklanīties pēc visu Ziemassvētku notikumu atrisināšanās un lustīgas uzdziedāšanas (un publika jau ritmā aplaudē), vēl piekabināta žēlīga dziesmiņa par Lieldienām, kam laikam taču jāapliecina patriotisma jūtas, taču konkrētajā kontekstā tā nekādu pienesumu izrādei nedod.
Danskovītes tekstos sprēgā optimisms, nav žēlošanās, nav arī pārāk lielas gremdēšanās pagātnē, kas varbūt dotu kādu emocionālu momentu, bet neglābjami sēdinātu ritmu. Skatoties šo izrādi, nudien nevajadzētu no priedes prasīt ābolus un no ābeles čiekurus, proti, nepaģērēt vairāk, nekā šis seriāls spēj dot. Var jau teikt, ka skatītājs, kurš līksmo par ģimenes strīdā uzdauzītu aci vai kārtējo šmakovkas pudeli uz skatuves, ir mazprasīgs, taču Nacionālā teātra aktieru labsirdīgā dzīvošanās baltinaviešu tēlos reizē ir arī atbruņojoša.
Latgola.lv 2
Nacionālajā teātrī 10., 12., 13., 15., 20.V
@@@