Juris Lisners. Žagariņš jau iemērkts!

Aktieris jutis, ka palēnām sāk izdegt. Ar lomām režisori neskopojās, un galu galā tās Lisneram deva milzīgu gandarījumu. Novembra nogalē viņš saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā pagājušās sezonas labākais aktieris par Mika lomu izrādē Smiltāju mantinieki un Oskara Vailda lomu izrādē Jūdas skūpsts. Nacionālajā teātrī J.Lisners nostrādājis 31 gadu. Mājas, tik mīļas, ka var piedāvāt visu ko jaunu, bet viņš pieradis pie "vecā interjera" un šeit jūtas vislabāk. Patlaban lomu plūsma mazliet pierimusi, Lisneram plānā "tikai" trīs izrādes. Viņš cer uz lomām labās komēdijās un skatītājiem solās parādīties Nacionālā teātra Ziemassvētku koncertos, kur nedziedās, bet būs "pavisam parastā ampluā". Kā ir spēlēt lomu, kas nu nemaz neatbilst paša būtībai? Skandalozais dendijs un gejs, ģeniālais literāts Oskars Vailds šķiet kas gluži pretējs vienkāršajam, vīrišķīgajam Lisneram. Nu, jā, es esmu tāds robusts. Nelietotu krievu valodas vārdu "mužiks", bet, nu, vecis! Taču esmu spēlējis angļu un franču aristokrātus. Deju nodarbībās mācījies neslampāt. Būt uzmanīgam. Šajā ātrajā laikā mēs par nožēlu to esam pazaudējuši. Par Vailda homoseksualitāti runājot — iedziļinājāties? Izpratāt viņu? Ar katru lomu kaut kas jāpārvar sevī. Tas pieder pie šīs profesijas — spēlēt to, kas pats neesi un nekad nebūsi. Neizlasot Deivida Hēra lugu Jūdas skūpsts, man bija bažas. Tieši par tēmu, nesen bija noticis praida gājiens. Vai es to varu? Vai es to gribu? Tā es sev vaicāju. Teātra direktors deva man atļauju atteikties no lomas — otru tādu gadījumu Latvijas teātra vēsturē nezinu. Kad izlasīju lugu, lomu pieņēmu ļoti ātri. Sapratu, ka esmu tai aktiera gatavības pakāpē, ka, ja izdosies, var sanākt kas labs. Mums bija vienošanās ar režisoru Džilindžeru, ka izrādē nebūs nekā ārpus lugas materiāla, ka izrādi neveidosim skandalozu. Pusstundas laikā mēs viens otram sniedzām roku. No pilnīgi svešiem cilvēkiem kļuvām par domubiedriem.Vai daudz zinājāt par Vailda dzīvi pirms šīs izrādes? Neko dižu. Būdams Teātra fakultātes students, biju lasījis viņa lugas. Vailda slavenās pasakas ne. Kauns atzīties, bet tāds ir fakts. Vai nav tā, ka šādas lomas palīdz ieraudzīt, cik trausli un viegli šķīstoši ir mūsu priekšstati pašiem par sevi? Mēs it kā tik labi zinām, kas esam un kas nekad nevarētu būt, bet ir situācijas, kas parāda — viss ir savādāk. Jau vecmeistars Jaunušans mums, studentiem, mācīja, ka cilvēkā ir pilnīgi visas krāsas. Simt pudelīšu! Aktierim jāmāk atrast pareizo krāsas pudelīti. Īstajā brīdī uzpilināt to uz paletes. Nevaru pateikt, kāpēc tā, bet, pirmo reizi izlasot lugu vienā elpas vilcienā, man Vailds kā tēls kļuva mīļš un tuvs. Interesanti, ka filmu Kuprainais kalns es neesmu redzējis. Un arī negribu redzēt. Man liekas, mūsu izrāde par šo tēmu ir smalkāka, ar plīvuriņu. Varbūt tāpēc, ka par aristokrātiem, ne kovbojiem. Sākumā bija doma šo izrādi taisīt Mazajā zālē. Bija bažas, ka zināmas aprindas varētu uzbrukt teātrim, ka nebūs skatītāju. Tomēr mums nebija jāmeklē zelta vidusceļš. Luga ir tik smalka, ka mums atlika tikai to nospēlēt. Ne profesionāli, bet cilvēciski ar šo lomu esat kaut ko ieguvis? Varbūt atziņu, ko ļoti gribētu sev paņemt, bet ne vienmēr man tas izdodas: netiesā, un netapsi tiesāts. Neesi labāks par citiem. Tikai liels cilvēks spēj nejusties labāks par citiem. Mazs cilvēks visu laiku grib augstāk uzlēkt. Arī mūsdienās Latvijā šādu lēcienu netrūkst.Kā tas izskaidrojams? Tā ir iedzimtā kāre būt pamanītam. Būt kaut kam. Reiz skolas laikā es no savām Cēsīm aizbraucu uz Rīgu. Kafejnīcā Kamielis ieraudzīju dzīvu Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam stāstīju draugiem, viņi neticēja. Tu, vienkāršs mirstīgais, dzīvu Jakovļevu kafejnīcā nevari redzēt! Skolas laikā dažas reizes biju bijis teātrī. Iet uz teātri, zināt aktierus bija goda lieta.Tad jau esat bijis inteliģents jauns cilvēks. Tagadējie jaunie aktieri — viena daļa — Ģirtu Jakovļevu nemaz nezina. Es negribētu šo tēmu turpināt. Diemžēl vienai daļai tiešām teātris sākas ar viņiem pašiem. Vēsture viņus neinteresē. Citi laiki! Šodienas pirmais rīt var tikt piemirsts, bet parīt neviens pat neatceras, ka tāds vispār dzīvojis. Bijis uz skatuves.Tikko ieguvāt Spēlmaņu nakts balvu kā pagājušās teātra sezonas labākais aktieris. Sajūta nav ironiska saistībā ar to, ko tikko minējāt: šodien pirmais, bet rīt jau… Ar šo balvu reālā nozīmē jau nekas nemainās. Es netieku iecelts citā aktieru kategorijā. Nesaņemu augstāku atalgojumu. Esmu priecīgs, bet dzīve turpinās. Nāk jaunas lomas. Tomēr Spēlmaņu nakts ceremonijā nekavējāties iebilst režisoram Viesturam Kairišam, kurš par balvām izteicās diezgan rezignēti. Viesturs droši vien tā nemaz nedomāja. Es nezināju, ka tieši tovakar viņš gaida ģimenes pieaugumu. Viņš, cilvēks, bija satraucies. Tādos brīžos pasauli redz citādās krāsās — saasinātāk, spilgtāk. Kad to uzzināju, uzreiz sapratu, kāpēc viņš uz skatuves tā izteicās. Atceros, kā es pats… Man taču ir divas meitas! Kad gaidīju viņas piedzimstam, zināju varbūt, kā mani sauc, bet, cik vecs esmu, uztraukumā nebūtu varējis pateikt.Ko sakāt par Kairišu, Džilindžeru, Hermani, Poliščuku? Ir kaut kas zīmīgs, ko viņi tieši kā vienas paaudzes režisori ienesuši latviešu teātrī? Cita pietāte pret lugas materiālu.Zemāks bijības slieksnis? Jā. Tagad ir režisoru laiks. Es lielu daļu sava teātra mūža esmu nodzīvojis tā sauktajā aktieru laikā, kad režisora galvenais uzdevums bija — nomirt aktierī. Izskatās, ka tas laiks ir aizgājis. Jums ir nojauta, kāpēc? (Pasmaida.) Globālas klimatiskās izmaiņas. Šīs izmaiņas varbūt vizuāli interesantāk skatīties. Vai tās vairāk bagātina skatītāju, nevaru pateikt. Agrāk cilvēki nāca skatīties ne Jaunušanu, ne Liniņu, bet Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu. Tagad iet skatīties Džilindžeru, Kairišu, Poliščuku. Aktierim šajā situācijā ir vieglāk vai grūtāk? Režisoriem tagad vajag gatavu aktieri. Šai konkrētajai lomai, un viss! Tā kā apēšanai labi sagatavotu hamburgeru. Jā, viņš paņem tipāžu jau gatavu. Agrāk režisori veidoja aktieri no lomas uz lomu. Viņi veidoja manu aktiera mūžu, karjeru. Par mani rūpējās. Tagad esmu kā pasjansā viena no kārtīm. Šo ņems, bet to ne! Laiki kļuvuši nežēlīgāki. Tātad izdzīvo talantīgākie un/vai drosmīgākie? Tie, kuri spēj uz jebkādu režisora ieceri reaģēt ar jā! Ir režisori, kuriem principā nav vajadzīgas tavas domas. Ir, kuri ieklausās. Taču ir tā: ja kaut ko nevarēs aktrise A, varēs aktrise B! Atceries, aktrise A, ja šoreiz nepiekriti, nākamreiz tev varbūt vairs neko nepiedāvās! Tas ir tirgus, bizness. Tā ērtāk strādāt. Var jau būt, ka agrāk šī dievinošā attieksme pret aktieriem bija tādēļ, ka tikām mucā audzināti un pa spundi baroti. Tagad pieejama ļoti plaša informācija. Viss, kas notiek pasaulē. Domāju, ka jaunieši daudz labāk zina Holivudas zvaigznes nekā latviešu aktierus. Agrāk cilvēks taču nedēļu gatavojās, kad nāca uz Nacionālo teātri. Tagad ir savādāk.Tas dur sirdī? Nedur. Ar to tāpat kā ar puteni gluži vienkārši jārēķinās. Mainās sabiedrība — var patikt vai nepatikt, bet tā tas ir. Ņurdēt nav jēgas. Ņurdēt ir jēga tad, ja kaut ko iespējams mainīt. Vai nu maini, vai pieņem!Pagājušajā sezonā nospēlējāt Vaildu izrādē Jūdas skūpsts, Pāvulu Mērnieku laikos un Miku Smiltāju mantiniekos. Vienā sezonā trīs spilgtas, ārkārtīgi atšķirīgas lomas. Vai "nebrauc jumts"? Līdz ar izrādes beigām lomu izslēdzu tā kā radio. Par to aizmirstu. Gatavojos, kas man pēc plāna nākamais. Ja lomas sāk pārklāties, tad ir lielas ziepes. Tad var notikt kataklizmas, kas ne reizi vien ar radošiem cilvēkiem notikušas. Mani priecē, ka man nav ampluā. Es spēlēju visu. Taču, ja ļautu izvēlēties, es gribētu spēlēt labā komēdijā. Esmu tāds cilvēks, kurš katrā bēdīgā lietā saskata smieklīgo un smieklīgā — skumjo. Uz notiekošo skatos ar veselīgu skepsi. Par balvu es sev saku: nepriecājies pārāk ilgi! Zini, ka viena roka tevi paijā, bet otra jau tur žagaru, kas gaida, kad varēs uzskaitīt pa pakaļu. Žagariņš jau iemērkts, es zinu! Tāda ir dzīve. Domājat — latviešu skatītājiem teātrī tieši to labo komēdiju trūkst? Šobrīd šis žanrs ir ļoti vajadzīgs, lai cilvēkus uzmundrinātu! Taču sasmīdināt cilvēku ir daudz grūtāk nekā saraudināt. Cilvēks ir noguris pēc darba dienas. Viņš samaksājis desmit līdz piecpadsmit latus — veras priekškars. Paiet septiņas minūtes. (Iejūtas skatītāja ādā.) Man nav smieklīgi! (Draudīgi.) Ja vēl pēc piecpadsmit minūtēm nebūs smieklīgi, nemūžam te nesperšu savu kāju! Skatieties jūs man! Tāda ir tā patērētājkultūras filozofija. Tāpat, nopērkot kādu produktu… Lai tik tas pamēģina man negaršot! Nuja! Tāpēc man septiņos vakarā jādara viss, lai skatītājs smietos. Vai raudātu. Būtu ieinteresēts.Nav sajūtas, ka skatītāji un kritiķi mazāk piedod saviem aktieriem kļūdas? Tagad skatītāji un kritiķi seko pasaules elpai. Jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes var būt iznīcinošs ābolīšu nebirums. Jūs nedrīkstat negaršot. Mums jābūt skaistiem poļu āboliem, kuri iesmērēti ar vasku, lai spīd. Ārpus sava Nacionālā teātra gan jūs neizmēģināt iespējas. Tagad esmu parādījies seriālā Neprāta cena. Patīk? Tā ir mana profesija, un es uzskatu, nav pamata teikt nē. Ja gadā man būtu lomas trīs lielfilmās, es varētu teikt — paldies, dārgie seriāli, jūs esat mazi, salīdzinot ar filmu. Tagad seriāli ir vienīgais puskino Latvijā. Tos pāris uzplaiksnījumus gadā nevar nosaukt par kino. Tie ir mīlestības darbiņi. Tāpēc neesmu augstprātīgs pret seriāliem.Vai vīrietis, pēc profesijas aktieris, patlaban Latvijā var justies par sevi pārliecināts — ar plašām karjeras un materiālajām iespējām? Finansiāli es neesmu no trūcīgākajiem latviešu aktieriem. Protams, vienmēr gribas vairāk. (Joko.) Nu, vai tad es negribētu braukāt ar džipiņu? Dzīvot Berģīšos vai Jūrmaliņā? Dabiski, ka gribētu! Dvēselē es taču esmu mietpilsonis. Taču, ja turīgs neesmu, tuvākajā laikā nebūšu un profesiju mainīt negribu, es varu atvaļinājumu Bermudu salās izsapņot. Pirms aizmigšanas man patīk pasapņot. Tad es labāk guļu.Vai jūsu abas meitas par aktiera darbu nesapņo? Pasarg Dievs, nē! Viena studē medicīnu. Otra — saistībā ar biznesu ekonomiku. Abas ir mācījušās Amerikā. Būdamas slaida auguma, viņas Latvijā spēlēja basketbolu. Tas pavēra iespējas: Amerikā studentiem, kuri sporto, ēšana, dzīvošana un mācības ir par velti. Jūsu jaunās sezonas lomu sarakstiņš jau pilns? Šī sezona man ir atslodze, salīdzinot ar pagājušo, kad bija piecas lomas un sesto sākām mēģināt. Tagad man ir tikai trīs lomas. "Tikai"?! Jā, nu, trīs lomas, tas ir maksimāli pieļaujamais, lai aktieris justos normāli. Pagājušogad jutu, ka izdegšana ir sākusies. Vairs nevarēju. Kad man kļūst galīgi slikti, eju uz Natālijas Draudziņas ģimnāzijas baseinu. Tur ir arī pirts. Forša, mīļa atmosfēra. Tā es atgūstu pazaudētos fiziskos un garīgos spēkus. Pēc stundas nāku ārā — cits cilvēks! Brīvs. Atvērts. Un ir labi.