"Kāpēc ne? Velns parāvis! Mēs taču dzīvojām!" iesaucas K.Pūce. Viņa Pūcesbērna brīnišķīgie piedzīvojumi Staļinijā intonācijas un attieksmes ziņā saradojami ar Oļģertam Kroderam raksturīgo toni, mazāk — ar tādiem darbiem totalitārā režīma upuru piemiņai kā Via Dolorosa. Staļinisma upura liecības vai Dzintras Gekas Sibīrijas bērnu cikla filmas un grāmata.
"Kad mēs klausījāmies ierakstu, smējāmies un raudājām," neslēpj Radioteātra producente Māra Eglīte.
Spiegs ar vienu zeķīti
Inesim Kasparam nav vēl divi mēneši, kad ierodas fotokorespondents no
liela LPSR laikraksta, un drīz avīzē parādās bilde "Kinorežisors
Voldemārs Pūce un Dailes teātra aktrise Daile Kukaine -Pūce ar dēlu
atpūtas brīdī". Tas notika oktobra sākumā. Čeka jau bija modra. "Tas
bija šausmīgi aizdomīgi, ka mākslas darbinieks, kurš pamatīgi
"nogrēkojies" pret padomju varu, vadīdams vācu okupācijas laikā
kinostudiju, uzņēmis un konsultējis vairākas antipadomju filmas, kopā
ar aizejošo vācu armiju devies uz rietumiem, paķerdams līdzi visu
kinostudijas tehnisko inventāru, dzīvojis angļu okupācijas zonā un —
pēkšņi — ne no šā, ne no tā no Vācijas ieradies uzvarētājvalstī. Tam
bija jāatrod izskaidrojums," raksta Kaspars Pūce. Tēvs kinorežisors
Voldemārs Pūce vēl paspēj nofilmēties padomju kinožurnālā — inscenētā
sižetā Voldemārs Pūce iepērkas. Izsniegtos pārtikas sainīšus atņem, un
nepaiet ilgs laiks, kad 1948.gadā filmas Rainis uzņemšanas laukumā
ieripo melns pakards un režisors tiek nogādāts Stūra mājā. Pēc V.Pūces
aresta tūlīt no Dailes teātra atlaiž arī Daili Kukaini. Ar šodienas
skatu K.Pūce novērtē, ka Smiļģis nenobijies un atļāvis mammai spēlēt
vismaz kā ārštata aktrisei. Necik ilgi gan. Tūlīt pēc 1949.gada
26.februāra, kad V.Pūcem nolasa no Maskavas atsūtīto troikas spriedumu
— 25 gadi stingrā režīma nometnē, čekas plauktā parādās arī izziņa par
uzraudzības lietu nr.11360 — par Dzimtenes nodevēja Voldemāra Pētera d.
Pūces ģimeni. Pēc dažām nedēļām — vēl viena mape ar uzrakstu "Pilnīgi
slepeni. Latviešu nacionālisti. Angļu orientācijas spiegošana". Tajā
figurē divi vārdi: Daile Pūce, dēls Inesis Kaspars Pūce.
"Ohohoho! Tas ir ko vērts, knapi piedzimis, un jau spiegs!" ironizē K.Pūce. 25.marta naktī atskan zvans pie durvīm. Aziātu izcelsmes nošņurcis zaldāts ar šauteni un nama sētniece. Atskan rituālās sadzīviskās frāzes, ko uz mūžu atcerēsies gandrīz katrā Latvijas ģimenē. "Dodam pusstundu, lai savāktu mantas un — aiziet lejā! Mašīna gaida!" Nelīdz nekādas lūgšanās atstāt vismaz bērnu — dažus mēnešus vecais "angļu spiegs" ar vienu zeķīti kājā nonāk Ropažu stacijā.
"Un ceļojums sākās," raksta Pūcesbērns. Sverdlovska, Omska, Novosobirska, Krasnojarska, Čita…
Dzina ārā krievu
D.Kukainei-Pūcei ar "piekabīti", kā saka K.Pūce, ceļojums beidzas Sredņe-Belajas stacijā. Pa ielām braukā kravas mašīnas ar uzrakstu HĻEB. K.Pūce atceras, ka vietējie vēlāk esot irgojušies — atkal viņi melo. Tā arī būtu rakstījuši, ka gaļa...
Abus nometina Verhņaja Poltavkas ciematā. Bijusī aktrise strādā kolhozā Staļina ceļš, bet puika dara tolaik savu galveno darbu — aug. Kaut visādi gājis. Zūdot izturības rezervēm, uzbrukušas slimības cita pēc citas, un Marfas tante jau atnesusi kazas pienu Dašeņkas (tā vietējie saukuši mammu) puisītim, lai vismaz nomirst paēdis. Pilienu pa pilienam kazas piens izglābis Pūcesbērnu.
"Mamma vienā istabas stūrī ierīkoja kaut ko līdzīgu aizgaldam, no rītiem pabaroja mani ar to, kas bija dabūjams ēdams, savilka visas iespējamās lupatas uz manas mazās miesas un atstāja visu dienu blusu un tarakānu sabiedrībā. Vakaros, nosmērējies līdz ausīm, smaidošs un smirdošs sagaidīju mammu," — tā Pūcesbērns.
Kaspars Pūce, vaicāts, vai mamma viņam vēlāk stāstījusi par Latviju — mītisko savām acīm nekad neredzēto dzimteni, uzsver, ka tādām runām nevienam nav bijis laika. Kā no sākuma iesākās — mamma vēlu vakarā atnāk, līdz dziļai tumsai berž un mazgā — gan puiku, gan lupatiņas, mēģina izkombinēt kaut ko ēdamu, — tā tas turpinājies arī vēlāk.
Paaudzies Kaspars dzīvo savā vaļā viens pats kā stepes vējš vai kopā ar jauniegūtajiem draugiem — izsūtīto rietumukraiņu atvasēm, šļūkādami pa sādžas ielu, putekļus rīdami, kaļ plānus jaunām dēkām. Sapnim par Latviju tolaik puikas pasaulē nav kur aizmesties. "Kā man gribējās, lai man būtu tētis," šis sapnis mazajam ir daudz kvēlāks par īsto tēvu un Latviju. Abi ir tukša skaņa. Vienu Stepanu pat izdodas "sarunāt". Pēc puikas ieskatiem ideāla kandidatūra — liela auguma, blonds, muskuļains, jautrs, "zelta" (baltmetāla) zobiem, uz krūtīm uztetovētu ērgli, uz abiem pleciem skaisti sieviešu portreti. "Ak tu…" mamma gan par jauno tēti neesot priecājusies. Kādā saulainā dienā mamma sajūsmā mirdzošām acīm sola dēlam braukt uz Vorkutu pie tētes. Mazais Kaspars to uztver filozofiskā mierā — ja jābrauc, jābrauc. "Stipras rokas mani pacēla augšā un tiku piespiests pie raupja vaiga. Pirmo reizi mūžā mani pacēla tētis! Tas bija tik jocīgi..." atminas Pūcesbērns.
"Ļaunākais sākās tad, kad es atbraucu uz Latviju," saka K.Pūce. Visi puisīti žēloja un lutināja? "Nē jau. No manis sāka dzīt ārā krievu." Radinieki centušies iztaisīt kārtīgu latviešu puisīti — tādu nekādu — Kaspars Pūce sakrusto plaukstas kā klīrīga jaunkundze. Nav ļāvies. Negribējies palikt par cilvēku, kuram vienmēr "kāda tante, onkulis vai sētnieks" pateiks, kā ir pareizi.
Antonijas Apeles jauniestudējuma Pūcesbērna brīnišķīgie piedzīvojumi Staļinijā 3.un 4.daļa klausāma LR1 25., 26.martā plkst. 22.15. LR1 iespējams klausīties arī www.latvijasradio.lv. Mūziku uzvedumam rakstījis K.Pūces brālis Valts Pūce. "Man bieži vaicā — kā es tāds nemuzikāls? Kādas tad man bija rotaļlietas? Čuguna…" saka bez šūpuļdziesmām uzaugušais brālis.