Toties viss pārējais liecina, manuprāt, par to, ka izmantotais materiāls (gan sižetiski, gan muzikāli) ir novecojis, ka to nav iespējams mūsdienīgot, uz prospekta attēlojot datora ekrānu ar dinamiskām datorspēļu figūrām (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Režisoru Valdi Pavlovski ne tikai atstājusi fantāzija un pievīlusi gaume, viņš nav atrisinājis arī visai būtiskus konceptuālus jautājumus. Piemēram, kāpēc dažas lomas dažos brīžos spēlē aktieri dzīvajā plānā, bet citos brīžos — lelles. Vidējās paaudzes aktieri savā spēlē lieto negaumīgus pārspīlējumus un štampus, viņiem piebiedrojas arī pārstāvji no jaunās paaudzes. Dzīvē nesakņota didaktiska pamācība, ka vienmēr uzvar draudzība un "labie spēki", bija ļoti aktuāla padomju laikā. Nedomāju, ka ir jel mazākā vajadzība to tiražēt mūsdienās. Īpaši, ja izrādes mērķauditorija ir tīņi. * * * Henrieta Verhoustinska Tā kā neesmu redzējusi slaveno pirms četrdesmit gadiem tapušo Operetes iestudējumu, vien dzirdējusi Paula dziesmas no tā, tad izrādi Nāc pie puikām! Rīgas Leļļu teātrī vēroju ar nepastarpinātu "šeit un tagad" izjūtu. Mani līdznācēji (puika, 15 gadu un meitene, 4,5 gadi) nebūt ne īso izrādi noskatījās uzmanīgi, detektīvstāsta baismīgajās vietās mazajai baidoties, smieklīgajos — abiem "sīčiem" smejoties. Ir saprotams, kāpēc daži personāži ir cilvēki, daži — mākslinieces Elitas Patmalnieces radītas cilvēklieluma lelles (tas atkarīgs no tā, vai tie ir virtuāli pārveidoti, tiesa, visi puikleļļi šajā koncepcijā neietilpst, taču tas nešķiet svarīgi). Datora un moderno rotaļlietu vides iedzīvināšanu izrādes scenogrāfijā A.Ozoliņam un videografiķim R.Šešo izdevies padarīt par vienu no lielākajiem tās efektiem. Gunāra Kalniņa džezīgie dziesmu aranžējumi gan vairāk ielīksmo pieaugušo skatītāju ausis, lai arī ir daži muzikāli "reveransi" tīņiem. Tomēr pieaugušo un nepieaugušo aktieru līdzāsbūšana — vilšus vai nevilšus — svaru kausus nosver par labu pirmajiem, tāpēc visinteresantāk sekot līdzi trijotnei, ko atveido J.Kirmuška, E.Lipors, P.Šogolovs. Vizuāli un skaniski modernizētajam stāstam, manuprāt, pietrūkst attiecīgi dinamiska un šodienīga režisora lasījuma — V.Pavlovska intonācija joprojām ir kā stāstot mīlīgu pasaku, kas rada disonansi ar nežēlīgo saturu. * * * Mārīte Gulbe Iepriekšējā Nāc pie puikām! versija pārrakstīta, ieviešot mūsdienu tehnoloģijas, datorspēļu vizualitāti, komiksu personāžu un ceļojumu laikā. Video izmantojums veiksmīgi atrisina straujo vides maiņu uz mazās skatuvītes, E.Patmalnieces veidotās kartona un auduma lelles — daudzo personāžu klātbūtni. Tomēr, raugoties uz virtuālā superaģenta darbošanos (labs aktierdarbs) un padzīvojušo vīru konvertēšanos laikā, neatstāj sajūta, ka izrādes veidotāji centušies maksimāli izpatikt tīņiem, runājot viņu valodā, kaut vislabāk padodas un piestāv sirsnīgā tēvoču intonācija (J. Kirmuškas, E. Lipora, P.Šogolova trijotne). Uz superaģenta rēķina samazinājusies negatīvajiem tēliem atvēlētā vieta, kā nedaudz žēl, jo zagļi šai stāstā bija kolorīti. Galvenos varoņus Mareku un Vaceku tēlo divi zēnu pāri, un viņu temperamenta un atraisītības pakāpe arī ietekmēs izrādes iespaidus.
Latvijas teātru Ābolu ķocis. 9.decembris
V.Pavlovskis/E.Ņizjurskis. Nāc pie puikām! Režisors Valdis Pavlovskis. Latvijas Leļļu teātris Kritiķi vērtē Silvija Radzobe Izrādē ir atsevišķi uzmanību piesaistoši pozitīvi momenti. Precīzi un asprātīgi Baiba Geķe tēlo robotu, radot pilnīgu ilūziju, ka mūsu priekšā automātiska būtne. Organisks un patiess ir astoņgadīgais Dzintars Lipors Mareka lomā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.