Mārtiņš Eihe. Būvēt, ne remontēt

Eihe iesniedzis atlūgumu Valmieras Drāmas teātra vadībai, vienojoties par pavasarī paredzētās pirmizrādes atcelšanu, bija negaidīta. Režisors aizvadītajās sezonās, šķiet, organiski iekļāvās VDT, papildinot tā repertuāru ar oriģināliem, kvalitatīviem iestudējumiem. "Prom iet nav patīkami. Es tos cilvēkus pazīstu, esmu domājis, ko ar viņiem darīt tālāk, kā mums kopā attīstīties. Tagad saku — piedodiet, par jums vairs nedomāšu. Bet mēs esam atbildīgi arī savā priekšā. Domāju, ka Valmierā mani saprot," saka M.Eihe. Izlemt pieņemt vai noraidīt Liepājas teātra direktora Herberta Laukšteina piedāvājumu vajadzējis ātri, un "man gribējās kaut ko vairāk". "Droši vien mans skatījums par to, kā teātrim jāattīstās, atšķīrās no Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes skatījuma. Ar Kristu (Burāni) jau bijām sākuši domāt par savu neatkarīgu teātrīti, bet šim plānam strīpu pārvilka krīze. Man gribējās teātrī lielāku dinamiku, bet Valmieras teātrī pēc tās pašlaik nav vajadzības. Tur lietas ir sakārtotas, un es esmu pret laušanu laušanas pēc. Ja paliktu Valmierā un sāktu cīnīties par to, ko es gribu, tā būtu laušana bez attaisnojuma." Situācija Liepājas teātrī ir pavisam atšķirīga, un lauzt ko dzīvu nenākšoties. "Tas būs mēģinājums uzcelt teātri no jauna. Runājot būvniecības terminos, veiksim nelielu būvlaukuma attīrīšanu. Tad būvēsim. Tā nebūs renovācija, kaut celsim ar jau esošajiem materiāliem, piesaistot jaunus cilvēkus. Līdz sezonas beigām mums būtu jāsaprot, kādā virzienā ejam, un jau nākošajā sezonā jāsāk turp virzīties."Mērķi un līdzekļi Mērķi ir vairāki. Vispirms — pārkāpt reģiona, iespējams, arī Latvijas robežām. Piemēram, veidojot savu festivālu — "nelielu, ar nišu". Bērnu un jauniešu. Tas palīdzētu uzturēt sakarus ar citiem teātriem, parādīt sevi un redzēt citus, ko M.Eihe uzskata par būtisku attīstības priekšnoteikumu. "Ideālā gadījumā katru sezonu iestudētu kāds ārvalstu režisors. Viņam nav jābūt pazīstamam, bet labam. Mēs varam rīkoties kā Latvijas basketbola komandas, kas pārtiek no Amerikas studentiem. Jāmēģina piesaistīt labākos latviešu režisorus, jaunos. Liepājas teātri stiprinās arī tas, ka pēc gada teātrī ienāks piecpadsmit cilvēku kurss. Protams, ir jau sajūta kā vecākiem ar bērnu, kas tikko piedzimis, — ka viņš ir vislabākais, visskaistākais un būs visgudrākais. Bet viņi ir profesionāli, viņiem ir laba disciplīna, un ir sajūta, ka kursam joprojām ir kodols. Tas ir svarīgi, jo teātris veidojas tikai tad, ja ir kolektīvs." Ar jaunajiem aktieriem šosezon M.Eihe iestudēs Kauju pie Knipskas. "Domāju, ka katru sezonu nepieciešams viens labs muzikāls gabals, bet tam jābūt balstītam vietējos spēkos. Ja tādus gribam taisīt, aktieriem jāmāk dziedāt un kustēties. Jābūt ļoti labā fiziskā formā. Varam nemācīties un nedziedāt, bet formai tik un tā jābūt, jo teātris, manuprāt, nebeidzas ar tekstu. Nepieciešams paplašināt aktieru redzesloku — lai nebūtu striktu priekšstatu, ka te teātris sākas un te beidzas. Kā Māra Ķimele saka — ja gribi būt teātrī, jāspēj saprast plašu kultūras lauku, jāiet uz izstādēm, koncertiem, jāskatās labs kino. Tikai tad būsi spējīgs sarunāties, būs ko piedāvāt skatītājam. Lai nav tā, ka uz skatuves esi glupāks nekā skatītājs zālē." Par obligātu priekšnosacījumu teātra attīstībai M.Eihe min mazos spēles laukumus teātrī. "Skeptiski skatos uz iespēju regulāri piepildīt Lielo zāli. Liepājas publika to nespēj, līdz ar to izrādēm ir īss mūžs. Bez mazām telpām nevar arī taisīt atšķirīgu teātri, cerot, ka cilvēki nāks. Tāpēc, ja gribam piesaistīt teātrim jaunus cilvēkus, telpas nepieciešamas." Mazo zāli Liepājas teātris meklē jau gadiem, tomēr M.Eihe pārliecināts, ka vēl nav izsmeltas arī teātra iekšējās rezerves: "Lūsis spēlēja monoizrādi orķestra bedrē, kur ir piecdesmit vietu. Vienlaikus var spēlēt Šampanieša zālē, Mālderu zālē, vēl ir skatuve, ko Valmieras teātrī regulāri izmanto. Un jau iestudēšanas laikā jādomā, ka izrādes ceļos. Latvijā cilvēki teātri grib skatīties, kaut ne visi var uz to aizbraukt. Mūsu mērķis ir šo skatītāju iegūt. No Saldus tagad cilvēki brauc uz Rīgu, ne Liepāju." Līdz sezonas beigām teātra vadība izstrādāšot skaidrus kritērijus turpmākai darbība. "Domāju, ka teātra iekšējās problēmas ir atrisināmas, piedāvājot visiem strādāt. Tie, kas negrib strādāt, tiem droši vien ir jāmeklē cits darbs. Domāju, ka arī es nevarēšu nevienu naudas darbu ņemt ārpus teātra, jo prasīšu to pašu no aktieriem. Viņiem katrs darbs ārpus teātra pēc līguma ir jāsaskaņo ar teātra vadību. Lielākā problēma ir tā, ka viņi kļūst par estrādes māksliniekiem. Bet ja tu gribi nodarboties ar estrādi, nodarbojies ar estrādi. Mēs strādāsim teātrī un teātrim." Par to, vai būs ko teikt skatītājam, M.Eihe neuztraucas. "Man ir ko teikt. Tas ir jautājums par to, vai esi dzīvs, un mākslinieciskajam vadītājam, manuprāt, ir jāmeklē aktuālais materiāls iestudēšanai. Jānosprauž kurss. Cilvēki patlaban ir sociāli aktīvi, sarunai gatavi.