Aktieris solījis Revidenta starpbrīdī pastāstīt, kas redzams bērnības bildēs. Redaktora lūgumu nofotografēt tagadējo ģimeni vai atnest bildes no ģimenes arhīva aktieris Kaspars Znotiņš noraida.
Pārrēķinājusies ar laiku, starpbrīdi gaidot, dabūju pie sarga noskatīties Likteņa līdumnieku jaunāko sēriju, kurā Znotiņa Edgars uzrok cilvēka kaulus un mēģina no mātes izvilināt patiesību. Kaut kas ar antenu. Čerkstoņa. Pār ekrānu diagonālēs un krusteniski slīd svītriņas un punktiņi. Tomēr Znotiņu pazīt var. Pēc stiegrā stāva. Pēc dabiskās, šķietami vienkāršās spēles, bez eksaltētas uzspēles vai teatrāliem piepušķojumiem.
Laikabiedri aktieri dziļi ciena par šo spēju palikt diskrētam un nosargāt kādu savu dzīves telpu. Vairākuma viedokli viskodolīgāk izsaka kolēģis aktieris Ģirts Krūmiņš: "Man ļoti patīk, ka viņš publiski neizstāda sevi un savu ģimeni. Kaspars nedod par sevi sensacionālus materiālus un nevēlas pavēstīt visai valstij par katru savu pirdienu. Man ļoti patīk, ka tādā ziņā viņš ir vecmodīgs un nemoderns." Savā ziņā — konservatīvu vērtību cienītājs.
Aktieris man bija teicis: "Palūdz, lai tevi atved uz Gundara Āboliņa grimētavu. Mēs tur sēdēsim," saka Znotiņš. "Mēs", izrādās, nozīmē, ka Znotiņa Pjotrs Ivanovičs Bobčinskis uz četrām stundām ir saķēdēts vienās biksēs ar izrādes Siāmas dvīņubrālīti — Laura Johansona Dobčinski. Aktieri pieraduši. Pašiem vairs nemaz nešķiet tik jautri, ka sarokoties ar Lauri var tikai ar kreiso roku, jo labā iešūta biksēs. Aiz kaut kādas instinktīvas idiotiskas pieklājības visu laiku pūlos iesaistīt sarunā arī kolēģi, kaut skaidri redzu, ka cilvēks mierīgi atpūšas, domās aizklejojis sazin kur. Gundara Āboliņa pilsētas priekšnieks mudīgi iespiež saujā naudas zīmi — lieliski imitētu, raibu kā paipalas ola. Ko nu? Apēst vai nest uz muzeju? Parakstīties Āboliņš nav gatavs, jo neesot Repše. Absurda ludziņas cienīga situācija. Šādos apstākļos es, protams, ar Kasparu Znotiņu nesarunājos. Arī ar viņa Garās dzīves "ģimeni" — Baibu Broku, Gunu Zariņu, Ģirtu Krūmiņu un Vili Daudziņu runāju sadzīviski rāmākos apstākļos. Pēdējos gados viesizrādēs Znotiņš ar kolēģiem pavadījis vairāk laika nekā ar īsto ģimeni — sievu un bērniem Emīlu (14), Rūtu (7) un Krišu (5). Vainas sajūta vajājot. Ka bieži pa vakariem aizņemts. Ka tik bieži prom. Ka nesanāk pasēdēt kopā ar savu pirmklasnieci pie mājas darbiem tik bieži, kā gribētos. Viņa tētis sēdējis pie mājas darbiem pat līdz piektajai klasei. Pats cenšoties līdzināties. Aktieris nedomā, ka būtu bērnībā īpaši sabiedēts bērns — tas pats komplekts, kas vairumam — čakla un draudzīga pioniera paklausība, "normāls stingrs tētis un ļoti stingra skolotāja", tomēr agrāk viņš vainīgs juties par visu gandrīz nepārtraukti. Aktieris priecājas, ka pēdējos gados tas ejot mazumā. Znotiņš domā, ka pakļāvība un "argumentu taisāmās mašīnas nestrādāšana" ir viņa pašas personiskās īpašības, par kurām nav jēgas novelt atbildību ne uz vienu citu.
ES MĀCĪJOS
"Redzi, es esmu tāds cilvēks, kurš maizi, ja tā nokrīt zemē, paceļ un nobučo, bet Salomē man vajadzēja mētāties ar to," atbild Jaunā Rīgas teātra aktieris, vaicāts, vai kādreiz lomā nācies darīt ko tādu, ko pats kā cilvēks nekad mūžā nedarītu. Aktieris atsaucas uz savulaik skandalozo Regnāra Vaivara izrādi, kas izraisīja vētrainas diskusijas publiskajā telpā. Ironiski, ka tieši viņš, cilvēks, kurš jau no agras bērnības dzīvē un sadzīvē alkst mieru, piekrizdams būt Jānis Kristītājs ar piekarinātu fallu, baznīcas acīs bija vislielākais zaimotājs. Znotiņš runā, it kā artu. Lemesis vērš zemi uz augšu dziļi, pamatīgi un līdz vagas galam. Bez kādas lēkāšanas sāņus vai pa virsu. Līdzīgi aktieris valda savu sakāmo. Klausoties viņā, var nojaust, kāpēc diplomdarba izrādēs 1997.gadā — Uz kraujas rudzu laukā Edmunds Freibergs poētisko Holdenu uzticēja tieši Znotiņam, kāpēc Pēteris Krilovs viņā ieraudzīja Brāļu Karamazovu Velnu un kāpēc Viesturs Kairišs tolaik 24 gadus veco aktieri iecer par kņazu Miškinu savā Idiota iestudējumā 1999.gadā.
"Tā pa īstam, pēc būtības, es sevi lauzu tikai agrīnajās Regnāra izrādēs — Baltajās laulībās, Alisē, Salomē (1996 — U.A.). Varbūt smieklīgi, bet patiesībā vēl līdz šim brīdim es neesmu ar to īsti ticis galā. Es taustījos. Pašam palika interesanti — cik tālu es iešu? Un es gāju… Esmu nolicis to kādā tālā plauktiņā. Ko ar to iesākt? Droši vien neko. Dzīvot tālāk…"
Šobrīd Jaunā Rīgas teātra repertuārā Znotiņam ir mācītāja loma Māras Ķimeles iestudējumā Nakts tarifs. Strādājot pie teksta, aktieris ticies un sarunājies ar priesteriem. Garās dzīves viesizrādēs, kas iekritušas Znotiņa mācītāja periodā, aktieris pārējiem ik pa laikam citējis apustuļa Pāvila vēstules. Daudziņš ievērojis, ka aizraušanās un dedzīga savas idejas aizstāvēšana kolēģim pēdējos gados kļūst arvien raksturīgāka. Bet aizrāvies Znotiņš nav tikai ar apustuļa vēstulēm. Tā viņš aizraujas ar katru jaunu lomu. Tas runā pretī paša Kaspara pašapsūdzībai, ka dažkārt viņam trūkstot iniciatīvas un esot pagļēvas iekšas. "Nav taisnība!" kolēģa aizstāvībai iebrēcas Daudziņš, kurš arī labi zina, ko nozīmē rūpēties par ģimeni. Kas viss pa dienu nevarot notikt. Sadugumam varot būt dibināti iemesli. Nogurums, nervozums utt. Taču tas gan esot tiesa, ka Revidentā izrādes tempu uzdod Znotiņa Bobčinskis ar savu putraino ātrrunas vingrinājumu — pilsētā ieradies revidents! Ja Kaspars to izdara atlaidinātāk, arī visa izrāde aizejot ne tik ugunīgā tempā.
GRĀMATAS — VIRTUĀLĀ REALITĀTE
Mācīšanās sekas ir jūtamas. Viesizrādēs ārzemēs, tiekoties ar skatītājiem, Znotiņš kopā ar Baibu Broku parasti ir galvenie "runas vīri" no aktieru puses. "I"m an actor...I found my hero...we are working together..." Par to, metodi, kādā pēdējos gadus strādā JRT, dziļi ietiecoties dzīves un cilvēcības teritorijā, aktieris pastāstīja arī Eiropas teātra balvas publikai pagājušogad Salonikos, kad režisoram Alvim Hermanim piešķīra Jaunās teātra realitātes balvu. Savu Garās dzīves prototipu Znotiņš ieraudzīja vienā no vecīšiem, kas regulāri spēlē sintezatoru uz kanāla tiltiņa pie Brīvības pieminekļa. Iepazinies, bijis ciemos, runājies. Tieši no šīs iepazīšanās Garā dzīve izvērtās kā eksistenciāls sociāli ass un reizē poētisks "mūzikls".
"Kaspars savas lomas taisa ārkārtīgi smalki. Viņā kā aktierī nav lielu krāsu vai "teijātera". Kolēģi viņa darbus apspriež kā simtdaļu niansēs veidotus šedevrus," stāsta Baiba Broka. Viņasprāt, Znotiņš, lai arī ļoti izskatīgs, tomēr pēc sava ampluā nav "saldais princis". "Manuprāt, viņš pats ērtāk jūtas nevis tāda riktīga vīrieša lomās ar nobriedušiem uzskatiem un vaibstiem, bet drīzāk zēna vai atkal večuka ādā kā Garajā dzīvē." Savukārt teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis uzskata, ka aktieri, kas regulāri nodarbotos ar pasaules kultūras jaunumu apgūšanu, ir retums. "Cienu Znotiņa pašizglītošanos. Viņš klusībā ir noskatījies visas filmas. Redzams, ka viņš ir gudrs cilvēks, un gudru cilvēku uz skatuves vienmēr var atšķirt," — tā Naumanis, novēlot aktierim nospēlēt kādu krasi atšķirīgu lomu no Miškinam līdzīgiem "intelektuālajiem spīdekļiem". Kādu Venēcijas mori, raganu, narkomānu, vai. Znotiņa zinātkāri apliecina arī aktrise Guna Zariņa, teikdama, ka lidmašīnā tieši Kaspars ir tas, kas Garās dzīves grupai visvairāk liek izskatīties pēc pulciņa jauno teātra zinātnieku, kas dodas uz kādu semināru. Brillītes. Vienā rokā minerālūdens pudele, otrā — grāmata. Kāda bija līdzi pēdējā pārlidojumā? "Mērnieku laiki. Kauns. Nebiju vēl lasījis," atbild Znotiņš. Viņa lasīšanas paradumi saistīti ar kādas lietas padziļinātu izpēti, visbiežāk saistībā ar darbu. Tikko strādājot pie Kareņina lomas Dzīvajā mironī, likvidējis parādu, ko sauc Tolstoja Anna Kareņina. "Kad tuvojās Krievijas prezidenta vēlēšanas, es izlasīju abas Poļitkovskas grāmatas," sacīto ar piemēru ilustrē Znotiņš. Arī Mērnieku laiki tiekot lasīti ne tikai parāda pēc vien. Nākamais JRT patstāvīgais darbs saistās ar Latvijas lauku izpēti. Noderēs. "Grāmatas ir kā virtuālā realitāte," Znotiņš izsaka aforismu, kuru pats varētu ierunāt kādā grāmatsvētku reklāmā. Starp citu, kāda ir viņa attieksme pret reklāmu ierunāšanu? "Biežāk man pret tām ir pateicības jūtas. Visbriesmīgāk ir tad, kad piedāvā ierunāt slikti uzrakstītu tekstu, klaju haltūru. Reklāma ir amatnieka darbs, kā detaļas izvirpošana," sev formulējis Znotiņš.
Intervijas laikā aktieris min, ka vairumu lietu dara ar piespiešanos. Ko viņš dara bez piespiešanās? Kas sagādā patiesu prieku? "Muļķīgi skan, bet es slinkoju bez piespiešanās," atbild Znotiņš. Mierīga atlaišanās ar grāmatu rokā, vēl mežs, jūra, purvs — lietas, kas izsit no ikdienas rutīnas, — liek Znotiņam justies labi. Arī savus kolēģus ārzemēs Znotiņš ir gatavs aizvest sazin kur, jo ir līdz pēdējam sīkumam iedziļinājies un izpētījis visus iespējamos ceļvežus. Daudziņa raksturojumā Kaspars ir "neuzbāzīgs, tolerants un reizē arī smieklīgs ceļabiedrs", bet Brokai visvērtīgā īpašība šķiet tas, ka viņš ir dāsns un dalās ar savām zināšanām. Aktrise novērojusi, ka kolēģim piemīt dziļa un senatnīga vīrišķība — interese par vēsturi, faktiem, lietu dabu, kopsakarībām. Bet ir arī otra Znotiņa puse, kas Broku varot pamatīgi nokaitināt. To "opi", kas viņā parādās noguruma vai citu iemeslu dēļ, aktrisei griboties pamatīgi iedunkāt. Savukārt Krūmiņam rūp, lai Kaspars "beidzot nogrieztu tos matus". Tas tā. Nekā personīga. Vienkārši Krūmiņam nepatīkot lasīt intervijas vienā vienīgā ozianna intonācijā, un šī uz to bīstami sliecas. "Droši vien es jau sen būtu aizmidzis, ja man nebūtu tādu kolēģu kā Guna Zariņa un Baiba Broka," Znotiņš droši vien sapratīs, par kādu opi runāja kolēģes, novēlot viņam kā aktierim vairāk degsmes.
BEZ ĶIRURĢISKAS IEJAUKŠANĀS
Sākot intervēt Kasparu Znotiņu, sāku ar vaicāšanu pēc padoma — kā viņu intervēt? Vēlos parunāt par metodi. Kā ar kolēģi — žurnālistu. Veidojot izrādi Latviešu stāsti, aktierim vārda tiešā nozīmē nācās izdzīvot līdzīgu pieredzi, kāda ir žurnālistam, rakstot tā saukto cilvēkstāstu, portretu. Ieslēgt diktofonu un saprast, kādus jautājumus uzdot un kādus — ne.
"Kādas intervijas tev pašam patīk lasīt?" — "Es pēdējā laikā nemaz vairs nelasu. Patīk intervijas, kurās runa ir par lietu, nevis subjektu. Kā, piemēram, Rīgas Laikā." — "Tad mums vajadzētu runāt par Staņislavska un Čehova aktiertehniku atšķirībām. Atvaino, es laikam tomēr nevēlos". — "Tik tieši es nebiju domājis. Daiļrunīgi jau ir tas, ko cilvēks pats pastāsta. Veidojot savu latvieša stāstu, man nebija jāveic nekāda ķirurģiska iejaukšanās. Nosaukumā nav varoņa vārda," Znotiņš dalās pieredzē. Arī viņš nevar man pateikt, kam īsti nepieciešami personiski stāsti par cilvēkiem, tomēr zina vienu, ja reiz intervija sākusies, droši jāiet uz priekšu, neprātojot — atvērsies cilvēks vai ne. "Arājs, kad ar lauku, varbūt tajā brīdī grib būt pie sievas vai mīļākās, bet, kad lauks būs uzarts, neviens to neredzēs. Ko es tagad pateicu?"
UZ RĪGU AR BULCIŅVĀĢI
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Kandavas Ozolāju estrādē kāds puika nošķiras no vecākiem un dodas uz pirmo rindu. Platām acīm skatās Liepājas teātra viesizrādi. Varbūt — Valmieras. Nav svarīgi. Vai bērnībā kādreiz varēja iedomāties, ka nāksies tik daudz lidot? "Nekad. Skolā bija ludziņa, kuru skatoties es domāju, ja dabūšu to trešā plāna lomu, būšu laimīgs. Tā ka par lidmašīnām nesapņoju," atceras Znotiņš. Studēt aktiermākslu nav bijis lēmums, kuru apspriež, bet pārliecība, kas liek rīkoties un tikai pēc tam domāt — kā. "1993.gadā tētis mani ar bulciņvāģi un visām mantām atveda uz Rīgu. Uz Imantu," stāsta Znotiņš. "Atrasties uz skatuves bija mana vienīgā vēlēšanās" — tolaik Kultūras akadēmijā aktierkursus uzņēma reti, reizi četros gados, un Kasparam nebija nekādu šaubu, ka viņš mēģinās stāties. Uzņēma. Topošais aktieris mācījās atšķirt aktieretīdes no tām etīdēm, kas saistītas ar gammu drillēšanu mūzikas skolā. Direktors piekrīt pēdējās klases vidusskolnieka brīvajam apmeklējumam, un Znotiņš paralēli studijām Kultūras akadēmijā reizi divās nedēļās brauc uz skolu kārtot ieskaites.
Pirmajos kursos šoku esot sagājis pasniedzēju teiktais — nebūs nekādas
tēlošanas. "Izejmateriāls būšu pats un manas emocijas." Divdesmit gadu
vecumā Znotiņš cīnās ar kompleksu, ka neatbilst radoša cilvēka
formulai. "Jo radošam cilvēkam ir jābūt impulsīvam, jābūt drosmīgam,
jāļaujas emocijām, jāļaujas instinktam," uzskaita Znotiņš, "man bija
baigi kompleksi par savu pareizību."Vai klasesbiedri nebija mazliet
cemmīgi? "Man bija tikai klasesbiedrenes," visdziļākajā nopietnībā
Kaspars paskaidro. Viena gada Kultūras akadēmijas metiens Andris Keišs
"Nu, kāda attieksme var būt pret cilvēku, kas visu laiku lasa Dvēseļu puteni?! Tas bija baigi rēcīgi." Vai tagad beidzot sācis kolēģi respektēt? Keišs strauji maina intonāciju un nopietni atbild: "Es viņu vienmēr esmu respektējis. Kasparu uzskatu par ļoti, ļoti talantīgu aktieri. Kāds vispār var nosaukt lomu, kas viņam nav izdevusies?..."
Znotiņš ir aktieris, kurš var lepoties ar godpilnajām teātra rakstnieces, smalkās teātra "drēbes" pazinējas Lilijas Dzenes simpātijām. Lai kuru aktieri vai aktrisi lūgtu raksturot, viņas sakāmais tīši vai netīši pa sāņu taciņām aizved pie Znotiņa un viņa "neaizrepējušām dvēseles stīdziņām". Latvijas teātra autoritāte, kas rakstījusi portretgrāmatu arī par Znotiņa bērnības dienu favorītu Eduardu Pāvulu, neliedzas, ka ir vāja pret šo JRT aktieri. "Mani viņš ārkārtīgi uzrunāja jau kā students diplomdarba izrādē Uz kraujas rudzu laukā. Manī nostrādāja veca kritiķa prognoze. Paredzēju, ka viņam jābūt lielai vietai. Tas bija pilnīgi kaut kas savs. Ne jau vienmēr viņš ir tas labākais vai sliktākais, bet es nemaz necenšos analizēt. Man viņš ir garants. Viņam ir daudz, ko teikt, un viņam vajadzētu ļaut runāt," Dzene atļaujas būt emocionāla.
Izrādē Latviešu mīlestība viņa dzejnieks metālists ar savu gotisko draudzeni, pašnāvnieciskā citāduma apziņas eiforijā piegājis pie pašas jumta maliņas, met lejā lidmašīnītēs salocītus dzejoļus un brēc pasaulei sejā: "Mēs nekad nebūsim tādi kā jūs! Mēs nekad nebūsim veci!" Kas tie ir par kompromisiem, ko paģēr pieaugušo dzīve? Vai tie ir tik obligāti? "Es neesmu labākais piemērs šajā jautājumā. Jau stipri agrā vecumā es esmu vēlējies mieru. Agrāk varēju pārdzīvot līdz bezsamaņai, ka manī nav dumpinieka gara. Mans vienīgais kompromiss, ka nevis atbrīvojos no sava kompleksa, bet samierinājos." Aktieris vairākas reizes uzsver, ka tā jau ir pagātne. "Bērni šo ņemšanos ap sevi un savām izjūtām ir mazliet paņēmuši nost," pamanījis Znotiņš. Tagad tas tā vairs negruzdot un neesot tāda ugunsgrēka.
Saruna iznāca ļoti nopietna. Taču visas viņa lomas ir elegantas asprātības izoderētas. SestDienas portreta sakarā Znotiņš joko tikai vienreiz, kad uzrunāju viņu intervijai. Aktierim ir sava teorija. Intervijas ir pilnīgi nedabiska dzīves situācija un liek pašam sev atbildēt uz jautājumiem, par kuriem citādi varbūt gadiem nenāktos domāt. Kā ne? Un Znotiņš izspēlē etīdi. Sagrābj manu roku, pārspīlēti purina un, drudžaini acīs skatoties, parodē: "Undīn, vai tev kādreiz dzīvē ir bijis tā, ka…Un tā? Un vēl tā?".