Nosaukti Spēlmaņu nakts balvas pretendenti

Tāds tādu uzreizi atpazīst. (Vai ne, cienījamā skatītāja vienkāršā?)

5 gadus veci, Henrietas Ustinskas izpildījumā. Forši, cilvēciski, par dzejnieku Kārli Vērdiņu. Īpašais iespaids- dzeju lasa zvaigžņi- Dainis Grūbe, ar DT izcilības, nabadzības un mulsuma apliecību sejā, Kaspars Znotiņš, kurš jau iepraktizējies ne pa jokam, gan Aspaziju, gan Ziedoni brežņeviski, bet pievilcīgi smaidīgi/ narcisiski pašapzinīgi izvilkt no dziesmu lapiņas. Te ,pēkšņi, GUNA ZARIŅA, no galvas, ar izpratni, kas tamā dzejā domāts un pasakāms. Lūk, piemērs zvaigznēm, kas sevi par tādām iedomājas, citu taisītas! Nekad nav gadījies iegūt liecības, ka GUNA ZARIŅA sevi postulētu, postamentētu vai kā citādi paaugstinātu. Iespējams, ka tieši tādēļ viņa ir SPĪDOLA NT iestudējumā. Tad nu visādi citādi pašieņemtie daudziņi, keiši un postāboliņi, padomājiet gan, iekāms Spēlmaņu nakti nav skāris galējs marazms. Spēlamaņu nakts sakarā: redziet, Skroderdienās ir teksti: ko nu par veciem laikiem, par ko tev nepatīk tie vecie laiki, tad jau Linu Jurim bij silti sāni, tad vecais Ačka pirka gardu šņabstu...tad , kā no drukātām atmiņām var jaust, daugavpils kopmītņu dzīve nav bijusi sekla vai viennozīmīga, visi, kas tur dzīvojuši, kā šķiet, uz mūžīgiem laikiem lemti automātiskiem slavinājumiem, kāds kādu tur mūža draugos ieguva, kāda kļuva par mūžīgo skolotāju... Taisnība ne vienam, man arī, nepatīk. Bet, kad spīdekļi aizmirdzējušies tik tālu, ka sāk izpausties citu cilvēku vētīšanā, izejot no statusa/ plaukta, kurā atrodas, kad teātra kritika pārvēršas jaukā nometnē, kam apkārt tik trūkst dzeloņstieples, tad dažai niecībai, kas utopisma un ideālisma svaidīts, rodas iekāre kost pretim, jo kā nesmejies, žurka/ pelis arī kož ne tikai lecot, bet arī dūrē spaidot, kaut zina iznākumu mazdemokrātiskā apvidū, kur atrodami LIELI Gurķi, kas mēdz uzrādīt, ka līdzās lielumam var būt arī ierobežoti, alkatīgi, bezmēra godkārīgi un paranormāli EGOISTISKI, kas, kā uzskatu, ir koplietošanas ķīseļa tumīgais saturs. Man šķiet vērā ņemama režisora Nastavševa uzmanība- NĀVE kā domubiedrs un atskaites punkts, aizvien līdzās. Nekā baisa tur nav, dāma ar izkapti uzticēja noslēpumu: kas mani ignorē, savu mūžu vējā kaisa, tā kā, piedodiet par nekaunību, gala atskaite var izrādīties vien formāls nospiedums uz pagājības vaiga.

biju uz dakteri, viņš teica lai stāvot blakām, tad vēl latviski vīriešu dzimtē lieto "godātais", to pacentieties gaumēt Hermaņa problēma, manuprāt, atspoguļojas apstāklī, ka viņam pašam un pietuvinātajiem šķiet, ka viņiem nav problēmu, tagad pielīdzinu viņu "lietrātei" ŽOLUDEI, kas musulmaņu vairošanu Latvijā, pasūtījuma veidā akceptēja, atrodot iespēju analizēt latviešus kā Lielvārdes jostas senīlus pielūdzējus, ar savu senču vecišķo mantojumu. Lasiet paši KDi skatā, ja nav jau izdzēsts!

arī iekrita acīs >5 nominanti vienā kategorijā. vai tas ir jaunums? Hermanis jau tagad ir gada režisors - izrāde 1xgadā (LV)

ar pāris lielvalstu un JRT atbalstu ir demagoģija. Noņemiet reklāmu ,skatuves iekārtojumu, tehnisko aprūpi un mūsu parču fabricējums, paliks pāri kādreiz ģeniāls baleta premjers, kurš tagad likts uz postamenta, Hermanovičs līdzās. Latviešu TAUTAS piesmējējs ( Trīszvaigžņu ordeņa integrācija un lumpenisms), ja ne citu: PUBLISKU ATVAINOŠANOS TAUTA GAIDA.

Jūtos tik pat pagodināts it kā man būtu piešķirts ordenis, jo Henrieta Verhoustinska, kas man, piedodiet pārējās, ir SKAISTUMA etalons, minirecenzijā izrādei "Mīļkākais" atvēlēja MAN! zīmolu "KOMIĶIS". Šo izgriezumu glabāju lādītē, kur man ir iesviesti gredzeni ar dimantiem, ķēdītes, kas tīras no zelta, kuloni ar gaišredzības zīmēm u.c. naudā nenovērtējami aksesuāri. Lūdzu nekādas nicinošas replikas nemētāt,tikai slavinošas, jo pretējā gadījumā ( kādā, tas paliek noslēpums) es būšu spiests lietot "smago mūnīciju/ artilēriju". Netaisnība ir pasaules alga, bet tomēr ALGA, pateicība bez konverta, tāpēc neteikšu, ka esmu sūtījis Henrietai ( familiaritāte ir gluži vietā, ja ņem svarā jūtas) vēstulītes, saņemot astrālas atbildes. Tās man glabājas sirds kambarī ar atzīmi: FINKS un RAUDIVE ! Bučas, ko iepriekšējā komentā sūtīju Silvijai, ņemu atpakaļ un nogremdēju pilīs, kur man skābu kāpostu toveri savietoti. Mīlā, HENRIETA, saprotu, ka negribot, bet ārkārtā mērķtiecīgi nolieku Jūs zem simboliska "āmura", bet lielas jūtas nav prognozējamas, nedz sarēķināmas, piemēram, naudā. Mans biznesa plāns: Jūs varētu, piemēram, žurnālā "Santa" ievietot interviju ar sevi un mani, protams, par latviešu teātra interesantiem pavērsieniem. Apsolu sniegt tikai kompetentas un pamatotas/ argumentētas atbildes. Humora, kas ir deficīta manta zem letes, jauki cauraustas. Šāds materiāls būtu ievērojams ar savu unikalitāti, ekskluzivitāti, kā arī neparastu izjūtu dziļumu. Ar cieņu- Dainis Ozoliņš, kura viens no skatuves pseidonīmiem ir Jančuks, lai gan gudri cilvēki, pat ar profesora grādu mani ir salīdzinājuši ar Raini, kam galvā spainis, kurš, savkārt, aicinot Gaismu uzvarēt Tumsu, patiesībā esot bērna prātā. Jau iepriekš pateicos par sapratni, cerot uz vēstulīti, ko , saprotams, tūdaļ publiskošu, jo SLAVAS nekad nevar būt par daudz. P. S. komentētājus, lūdzu, pārvarot mīnusošanas kāri, apliecināties TIKAI ar pozitīvām grafiskām zīmēm. e.pasts [email protected] nenotikušais aktieris ar un bez maskas, mazliet dzīves režisors un teātra kritiķis-autodidakts/ grafomāns Dainis Ozoliņš.