Otrajās Lieldienās Mazajā ģildē pirmizrādi piedzīvos režisores Baņutas Rubesas vairāk nekā gadu veidotais projekts - izrāde par brīvvalsts laika leģendārās preses granddāmas dzīvi Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam. Emīlijas Benjamiņas laikā un šodienā režisore saskatījusi daudz līdzīga, minot arī izrādes titulvarones kodola noslēpumu: ""Kamēr ir pareizā cepure un cimdi, mēs ar visu tiekam galā." Tā ir Benjamiņa. Mēs visi pazīstam tādas latviešu sievietes."
Par to, ka Baņuta Rubesa veidos izrādi par Benjamiņu, Rīgā dzirdēja runājam jau pērn. Tika sākts darbs pie iestudējuma Benjamiņu namā - tagadējās viesnīcas Europa Royale telpās - pēc Laimas Muktupāvelas grāmatas motīviem.
Izrāde tomēr tiks spēlēta Mazajā ģildē, bet lugu veidojusi pati Baņuta Rubesa. Kāpēc projektā tik principiālas pārmaiņas? "Sākām strādāt kopā ar Laimu, bet sapratām, ka mums ir atšķirīgas Benjamiņas. Galu galā abas piekritām, ka es ņemšu Indru Burkovsku, mēs taisīsim etīdes. Laimas grāmata, kā viņa pati teiktu, jau nav iedresēta faktos. Man tas skandalozais… Es, piemēram, īsti neticu, ka Benjamiņa kundze ģērbās vīriešu drēbēs un gāja uz naktsklubu. Absolūti neticu, ka viņa draudzējās ar Ulmani. Nekas neliecina, ka viņi būtu bijuši draugi - viņš nekad netika ielūgts viņas mājā, viņa nebija viņas salonā, viņš netika aicināts, kad Benjamiņam rīkoja lielo jubileju. Viņa bija žurnāliste, kas ticēja vārda brīvībai, un starp visiem aprakstiem nav neviena tāda, kur Benjamiņi par apvērsumu būtu teikuši - O.K., Kārli, labi darīts. Bet ar Benjamiņiem jau ir tāpat kā ar Aspaziju un Raini. Katrs, kas pieskarsies šim tematam, atradīs savu stāstu, jo tas ir tik plašs, tik dziļš."
Kad mainījušies apstākļi arī viesnīcā, atrasta Mazā ģilde, kas izrādes vajadzībām derot pat labāk - vairāk skatītāju, turklāt namā Benjamiņi svinējuši lielas jubilejas, tātad - arī nepieciešamā aura. Tas režisorei bijis ļoti svarīgi, jo izrādes forma - trīs zāles, kurās skatītājs tiek ielaists atšķirīgās Emīlijas dzīves jomās - radusies Benjamiņu mājas iespaidā. "Parasti taisot izrādi, taisa scenogrāfiju, tas ir - virtuālu pasauli. Bet, ja izrādi taisa kādā vietā, tad gribas ar to aprunāties, saprast, ko šī vieta pati grib stāstīt," min B.Rubesa, atgādinot savu Rondo Jaunajā Rīgas teātrī un Glābšanos no Trojas Liepājas Karostā.
Banjamiņa stāstīs par "svarīgākajām epizodēm viņas dzīvē": aina par Emīlijas pirmo vīru, aina, kurā viņa mēģina pamest Benjamiņu, avīžu gaitas. Lekcija par modernā cilvēka dzīvi, ko lasa granddāma, mājasmāte, kas gatavojas tikko uzbūvētā nama atklāšanas svinībām, salona saimniece, kas kopā ar viesiem iestudē vīra sarakstītu lugu. "Jūs redzat gan viņas privāto, gan publisko seju. Mēs daudz runājām, piemēram, par Finka pareģojumu "Jūs mirsiet bada nāvē". Vai tas viņu uztrauc? Vai liekas joks? Vai viņu aizvaino tas, ka viņš grib, lai par to maksā? Man liels atklājums bija stāsts par viņas ģimeni, māsu, kuru Pirmajā karā kā gūstekni paņēma Padomju Krievija. Viņa vienkārši pazuda bez vēsts, neviens neko nezina, un tad viņa atgriežas ar bērnu, izcietusi ej nu zini ko. Vēlāk tas bērns kļūst par Emīlijas dēlu. Ir brīnišķīgas fotogrāfijas, kur Emīlija ir mamma, ģimenes cilvēks. Vai izrādē to manīsiet? Varbūt nojautīsiet. Pusotrā stundā varam parādīt tikai daļu." Ieskanēsies arī Sibīrijas konteksts, kaut sākotnēji B.Rubesa par to nav vēlējusies stāstīt. "Tomēr - Emīliju atceras caur Sibīrijas filtru. Ja viņa netiktu izvesta, vai viņa mūs tik ļoti fascinētu? Šaubos. Domāju, tas, kā viņa gāja bojā, palielina mūsu interesi. Citādi - viņas vīrs bija tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks par Emīliju. Tāpēc stāstām arī par vagonu, par Finku. Taču mēs gribējām atstāt skatītājā dzīvespriecīgu sajūtu - ar vitalitāti, dinamismu, kas bija Benjamiņos. Un kas ir latviešos. Bieži no skatuvēm skan, ka mēs, latvieši, esam grūtsirdīgi, mums nesanāk, visi esam dzērāji, lūzeri. Skatāmies savā vēsturē - tā nav! Daudzreiz esam redzējuši, ka cilvēki no nekā sevi izvelk, izglītojas. Par to es Benjamiņus cienu. Protams, ir arī daudz, par ko necienīt - visa briesmīgā stāsta par Marisu Vētru, piemēram, nav lugā. Nav viņas vēlmes kontrolēt kultūras dzīvi. Lai parādītu visu daudzšķautņainību, būtu jātaisa seriāls televīzijā."
Vai Benjamiņa izrādē skatīta no šodienas viedokļa, vai arī iestudējuma veidotāji centušies ieraudzīt viņu sava laika kontekstā? "No sava laika jau nevar aiziet. Bet mums ar Benjamiņas laiku ir kopīgas daudzas lietas. Tāpat meklējam padomus internetā, avīzēs, kā labāk dzīvot. Tāpat izjūtam bailes un cenšamies no tām garīgi norobežoties.
Benjamiņos mani pārsteidza tā samierināšanās. Pēc apvērsuma viņi varēja beigt drukāties, bet man šķiet, ka viņi domāja ļoti latviskā veidā - mēs jau tiksim galā. Tas izskan arī izrādē - gan viss būs labi. Ir mīkla, kāpēc Benjamiņa kundze neaizbēga. Viņa varēja, esot bijuši piedāvājumi. Viņa jau reiz bija aizbēgusi lielinieku laikā, un tā esot viņai bijusi liela traģēdija. Varbūt tāpēc. Es izfantazēju, ka varbūt viņa sarunāja, ja viņu paņems… Kad viņu paņēma čeka, viņa bija mājās kopā ar dēlu, dēla sievu, radiniekiem, ko nepaņēma. Parasti jau paņēma visu ģimeni... Man vienmēr bijusi mīkla, kāpēc pārējie aizbēga.