Tātad klāt rudens. Milda Klētniece piederēja Dailes teātra īstajai audzei — Smiļģa ciltij, kaut gan viņas pirmais skolotājs bija pasaules mēroga personība Mihails Čehovs. Viņš vadīja nodarbības toreizējā Latvju aktieru arodbiedrību teātra skolā, kur mācījās arī Milda Klētniece, tad viņu vēl sauca par Litu Langi. Un nu aiziet pēdējā no Mihaila Čehova audzēkņu pulka. No sava skolotāja viņa līdzi bija paņēmusi augsto gara kultūru un inteliģenci.
Mirdzoša skaidrība
Pirmos soļus uz skatuves Lita Lange spēra mazajā eksperimentālajā Latvju drāmas ansamblī, kas izrādes sniedza kādā Marijas ielas sētas mājā, taču arī tur strāvoja Mihaila Čehova iedibinātie principi, kaut viņš pats no Latvijas tad jau bija aizbraucis. Kad 1941.gadā aktrise — nu jau kā Milda Klētniece — ienāca Eduarda Smiļģa Dailes teātrī, viņai nevajadzēja iziet šim teātrim raksturīgajiem mācekļa gadiem, uzreiz viņa nospēlēja Lienu brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos un Ilzi R.Blaumaņa/M.Teteres Brīnumzālītē, bet pēc kara kļuva par vienu no vadošajām Dailes teātra aktrisēm. Taču savādi — Mildā Klētniecē nemājoja primadonnas gars, pretim viņa arvien nāca vienkārša, parasta, viegli smaidoša, viņas tēlotajām sievietēm piemita īpašs dzidrums un skaidrība. Raugoties Klētnieces tēlos, pārņēma sajūta, kāda rodas, agrā vasaras rītā izejot ārā, kad zāli klāj rasa, gaiss ir spirgts, bet uz galda nolikts norasojis kristāla trauks, kurā ieliets tikko smelts dzidrs avota ūdens. Lomas aktrisei bijušas dažādas, visai atšķirīgas, taču M.Klētnieces varonēm piemita šī mirdzošā skaidrība.
Pirms daudziem gadiem par Mildu Klētnieci gatavoju radio raidījumu un lūdzu režisori Felicitu Ertneri sacīt kādus vārdus par Klētnieci — tā bija viena no viņas visiemīļotākajām aktrisēm. Toreiz Felicita Ertnere sacīja apmēram tā: "Par Mildu Klētnieci jāpasaka labi, tā gaiši. Par viņas skaidro būtību citādi nevar. Viņas lielā tieksme pēc nesasniedzamā rada tādu pārdabisku spēku, kas iedarbojas uz skatītājiem, un šis spēks valda pār skatītāju domām un iekaro viņu sirdis. Viņas tēli iegaismojas it kā no iekšpuses, tāpēc mēs izjūtam tēla iekšējo norisi." Tā Felicita Ertnere. Man šķiet, vistiešāk Mildas Klētnieces personības pamatīpašības atklājās V. Šekspīra Džuljetā, Mariannā Sinklerē S.Lāgerlēvas Gestā Berlingā un Irinā A.Čehova lugā Trīs māsas. Tagad pieņemts, ka Džuljetas lomu parasti tēlo pavisam jaunas aktrises. Kad Milda Klētniece 1953.gadā saņēma šo lomu, viņai jau bija itin krietna skatuves darba pieredze, taču aktrise apliecināja spēju pilnībā iejusties jauniņās Džuljetas domu un jūtu pasaulē, viņas Romeo toreiz bija Harijs Liepiņš.
Irīnas tēlā vibrēja apbrīnojama skaidrība, cildens gaišums un ticība rītdienai — kaut dzīve spārnus aplauzusi, jātic rītdienai! Kad Dailes teātris pārgāja uz jauno māju Brīvības ielā, darbības atklāšanas izrādē Visu savu mūžu Milda Klētniece uz skatuves iznāca Irinas tēlā. Tad vēl bija "trīs māsas": Lilita Bērziņa — Maša, Alma Ābele — Olga, Milda Klētniece — Irina. Un nu viņas visas trīs mūsos noraugās no debesu tāles.
Dažādi tēli
Nav tā, ka Klētniece būtu tēlojusi tikai kristālskaidras meitenes, gluži leģendāra loma viņai bija A. Gladkova varoņkomēdijā Sendienās, kur aktrises tēlotajai Šurai nācās pārģērbties un notēlot puisieti. Tagad jau izrādēs notiek visādi brīnumi, tikko lasu Dailes teātra nākamās izrādes — R.Šarta lugā Manu sievu sauc Moriss — pieteikumu, un tur sacīts: "Lai spēli ar pārģērbšanos novestu līdz kulminācijai, visās sieviešu lomās iemiesosies tikai vīrieši." Toreiz — Sendienās Klētnieces pārtapšana jauneklī mums sagādāja patiesu pārsteigumu, viņas partneris bija elegantais, vitālais Arturs Dimiters, un vēl ilgi pēc izrādes dungojām Sendienu dziesmu Kad draugi mazliet skumji kļūstam .…
Milda Klētniece spējusi iemiesoties dažādos, gluži atšķirīgos tēlos: skaista, bet reizē auksta un salta bija viņas Hilda somu rakstnieces Hellas Vuolijoki lugā Justīne, ļauna un neganta kā Tūzes kundze E.Olbī lugā Viss dārzā, nervoza, iekšēji salauzīta kā misis Tairone J.O"Nīla lugā Garās dienas ceļš uz nakti. Dailes teātrī savā laikā populāra bija A.Kertēsa lugas Atraitnes izrāde, kurā apvienojās brīnišķa aktrišu kopa: VArtmane,A. Kantāne, O.Dreģe, bet M.Klētniece patiesi mirdzēja mātes lomā.
No vecenītes — fejā
Mildas Klētnieces tēloto lomu ir ļoti daudz, cita pēc citas tās uzaust atmiņā, visas pieminēt nav iespējams, taču man šķiet, ka aktrises būtība spilgti izpaudās brīvkundzes Ģedrūtes lomā A.Eglīša lugā Kazanovas mētelis: tur bija dižciltīgās dāmas stāja, azarts, un reizē smeldze par dzīvē nepiepildīto un neatrasto. Milda Klētniece teātrī nepavisam nebija laimes lutekle, pēc lomām bagātajiem gadiem nāca "liesie", kad lomu bija pavisam maz, un arī apjomā tās sarāvās, taču nekad neesmu dzirdējis Mildu Klētnieci sūrojamies vai vaidam, viņa prata iet paceltu galvu un priecāties par labo. Tāda viņa bija arī pirms trim gadiem, kad E. Smiļģa Teātra muzejā atzīmējām aktrises 90.dzimšanas dienu.
Gluži raksturīga loma jeb lomiņa Mildai Klētniecei bija M.Māterlinka lugā Zilais putns, ko Dailes teātris rādīja 1982.gadā — tur aktrise tēloja sakumpušu vecenīti — kaimiņieni Berlengo, bet tad notika brīnums, un kaimiņiene pārvērtās skaistā, cildenā fejā Berilinā. Tāds brīnums notiek arī ar aktieri — tas var būt noguris, nevesels, neēdis, bet viņš uziet uz skatuves, un mēs redzam karali, princi, labo garu. Milda Klētniece no teātra aizgāja 1994.gadā, nu viņa teikusi ardievas arī dzīvei, bet atmiņā dzīvo kā skaistā, cildenā feja Berilina. Mēs mūsdienās tik ļoti alkstam pēc tā gaišā ētiskā fenomena, ko mums dāvāja Milda Klētniece.