Poļi — aktīvi, traki, atšķirīgi

Lieliska iespēja pašu mājās iepazīties ar vitālas, tradīcijām bagātas teātra kultūras jauniem darbiem — festivāls no 21.novembra līdz 5.decembrim uz Latviju ved gan eksperimentus, gan starptautiski atzītu režisoru darbus. Labākās izrādes Polijā — vai tad šādam programmas uzstādījumam iespējams pretoties? Īpaši tādēļ, ka poļu teātris spēj piedāvāt to, kā mums pašiem bieži trūkst — svaigus eksperimentus un asu skatījumu uz laikmetīgiem notikumiem. Festivāls tiks atklāts ar Pjotra Ciepļaka teātrī Montownia iestudēto Sentimentālo stāstu četriem aktieriem. Dinamiskajā Polijas teātra dzīvē, kurā jauna paaudze ienāk ik pēc trim četriem gadiem, P.Ciepļaks nepieder jaunākajai režisoru paaudzei, toties izrādi iestudējis uz eksperimentiem orientētajā neatkarīgajā teātrī Montownia. Rīgas festivāla kontekstā tas šķiet esam zelta vidusceļš. Iestudējums starptautiski atzītai grupai ir jau trešais sadarbības projekts ar vidējās paaudzes režisoru. Rezultāts — jaunas izteiksmes formas meklējoša izrāde, kura vilina ar teksta un kustības eksperimentiem, kā arī savdabīgu humoru, ko novērtēs gan delartiskās komēdijas pazinēji, gan Monty Python fani. Šāds izteiksmes veids tiek uzskatīts par grupas firmas zīmi, un skatītāji aicināti paši vērtēt, kā stāsts par cilvēka dzīvi tiek stāstīts neverbāliem izteiksmes līdzekļiem — kustībām un žestiem, bagātīgi izmantojot priekšmetus. Starp citu — izrādē netiek izmantotas modernās tehnoloģijas. Sapnim līdzīgā realitāte top pavisam vienkāršiem teatrāliem līdzekļiem. Jātic atsauksmēm — brīnuma dzimšana klātienē šodienas teātrī ir reti sastopama, tāpēc vēl jo lielāka vērtība. Festivāla lielākais notikums neapšaubāmi ir Kristiāna Lupas izrāde Rīgā. Tas, ka Vernera Švāba Vroclavā Teatr Polski iestudētās Prezidentes būs redzamas Latvijas Nacionālajā operā, festivālam bez saknēm šķiet milzīgs panākums. K.Lupa ir ne vien Polijā mīlēts režisors — šķiet, vienīgais "vecmeistars", ko laikmetīgā poļu teātra kontekstā līdztekus trīsdesmitgadniekiem minēs paši poļi, bet arī starptautiski pieprasīts. Viņa izrādes piesātinātas filozofiskām, eksistenciālām pārdomām, un arī Prezidentes droši nebūs ekstrēms izaicinājums. Toties labs teātris gan, īpaši interesants tiem Latvijas skatītājiem, kas šajā sezonā redzējuši JRT iestudētās Prezidentes, salīdzinot, kā atšķiras dažādu paaudžu, dažādu nacionalitāšu režisoru skatījums uz ekstravaganto materiālu. Visbeidzot — festivāls sola iepazīstināt ar eksperimentāliem projektiem, ko Latvijas teātri pašlaik nevar atļauties kaut tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Poļu teātris Eiropas kontekstā ir pazīstams ar senām neatkarīgo teātru tradīcijām, slavenu vēsturi un nemitīgu dumpi pret pagātnes sasniegumiem. Šīs iezīmes savdabīgā veidā var saskatīt arī teātra grupu Gardzienice un Piesn Kozla izrādēs. Abas teātra grupas pastiprināti pēta antīkās Grieķijas mantojumu. Teātris Gardzienice Rīgā rādīs divas izrādes — Metamorfozes, kas tapušas pēc Lūcija Apuleja darba motīviem, un Eiripīda pārstrādājumu Ifigēnija A. Unikālas izrādes, kas savieno grieķu teātra principu rekonstrukciju ar laikmetīgiem eksperimentiem. Gardzienice šobrīd tiek uzskatīts par vienu no vadošajām avangarda teātra grupām Viduseiropā, un 26.novembrī viens no tā dibinātājiem Vlodimežs Staņevskis Rīgā lasīs arī lekciju par teātra "slēptajām teritorijām". Teātris Piesn Kozla jeb Āža dziesma Rīgā rādīs darbu Lacrimosa. Arī šī izrāde tapusi tiešā saistībā ar Grieķiju — divu gadu laikā tur viesojoties. Kā antīkā teātra iedvesmoti eksperimenti ar balsi un kustību sadzīvo ar laikmetīgi izprastu "cita" tēmu, iestudējot antropoloģisku pētījumu par Viduslaiku pēcmēra laiku sociālajām vajāšanām, jāvērtē pašiem.