Uz skatuves atrodas bērnu koris, konflikti nav biedējoši, beigas ir laimīgas. Tas, ka izrāde adresēta jaunākiem bērniem, šķiet, skaidri nolasāms jau izrādes programmiņā, kuras lielu daļu aizņem bildītes “izkrāso pats”, un krāsainie zīmuļi uz tās vāka. Ja tomēr vēlaties sagaidīt to, ko sola izrādes pieteikums — tas ir, ģimenes mūziklu vai iespēju iepazīties ar leģendārā britu komponista darbu, var nākties vilties.Mūzikla žanrs tikai šķietami ir vienkāršāks par dramatisku izrādi — gudri autori rada populārus, bet krietni sarežģītus “gabalus”. Un Vēbers komandā ar Timu Raisu ir gudri autori — lubu literatūras paņēmieni tiek izmantoti ar neslēptu ironiju, sak’ — te jums būs gaidītais kičs. Mūziklā uzsvērts neīstums it visā — divu dimensiju dekorācijās (Dailes teātra variantā — scenogrāfa Mārtiņa Milbreta darbs), eklektiskā mūzikas mikslī (sākot ar kantrī līdz pat Elvisam), groteskā spēles manierē, pat mūzikla struktūrā — skatītājam tiek piedāvāti no sarežģītākām detaļām atbrīvoti Bībeles stāsti. Uzsvērts spēles princips —nekas, ko redzēsiet uz skatuves, nav īsts, bet tikai sen notikušu notikumu interpretācija. Ne velti gandrīz visu mūzikla laiku uz skatuves atrodas Teicēja, kas ironiski komentē notiekošo.Jautrība garantētaUn visiem ir jautri — gan bērniem, kas ar stāstu nav pazīstami, bet novērtēs raito darbību un tiešā tekstā izstāstītā sižeta nianses, gan pieaugušajiem, kuru priekšā paveras asprātīga un pašironiska kultūras citātu krātuvīte. Lai novērtētu, ka Potifars ir miljonārs, kas ieguvis naudu, ieguldot piramīdu būvniecībā, bet faraons tiek pielūgts nevis tādēļ, ka ir valdnieks, bet tādēļ, ka rokzvaigzne — Preslijs jeb Karalis pēc amerikāņu pievārda, ir jāzina, kas ir piramīdas un Elviss. Ja jūs zināt, tad vecais stāsts, jaunās skaņās jeb terminos ietverts, iegūst pavisam īpašu — humoristisku, ironisku — krāsojumu. Ko vērts ir kaut vai fakts, ka Ineses Zanderes atdzejojuma variantā Jāzeps Ēģiptē bada laikā kļūst par krīzes menedžeri!Diemžēl Dailes teātra izrādē izspēlējas tikai daļa asprātīgi uzrakstīto tēlu. Divu iemeslu dēļ. Pirmais ir režisores acīmredzami konceptuālā izvēle sentimentalizēt Jāzepa tēlu. Juris Vizbulis Jāzepa lomā ir simpātisks, dzied labi, bet neko nespēlē. Viņa vietā Jāzepu nospēlē ansamblis, un rezultāts ir pārsteidzoši vienplākšņains — maitas pārējie, eņģelis Jāzeps. Kaut mūzikla materiāls piedāvā plašas iespējas tēla interpretācijai — nenoliedzami tur ierakstīts arī egoisms, iedomība, narcisms, kas, protams, neattaisno brāļu mēģinājumu viņu nogalināt, bet padara to saprotamāku.
Bez ironijas un precizitātes
Šī izvēle diemžēl noplicina emocionālo un intelektuālo stāsta bagāžu — zūd ironija pret tēliem un zīmēm, zūd laikmetīgs komentārs un skatu punkts no malas. Citiem vārdiem — pilnīgi lieka uz skatuves tagad ir Annas Kraujas Teicēja, kurai izrādē vairs nav funkcijas. Tikpat aloģiska tagad ir Doma kora skolas meiteņu kora atrašanās uz skatuves, jo zudis “stāsts stāstā” princips. Rodas iespaids, ka galvenās lomas atveidotāja un pārdesmit meiteņu koris uz skatuves atrodas tikai tādēļ, ka viņām pēc partitūras jādzied, nevis tādēļ, ka viņām ir būtiska loma izrādē.
Otrs izrādes principiāls trūkums ir neprecizitāte. Vienādi labi dejot, dziedāt un tēlot ir varoņdarbs, kas nav katra aktiera spēkos. Jāzepa komandai vislabāk vedas ar dziedāšanu. Kas attiecas uz deju un tēlojumu, līmeņi atšķiras ievērojami. Var tikai apbrīnot Dailes teātra aktrises, kuras spēj veiksmīgi izpildīt partijas, ko citos apstākļos droši vien dejotu profesionālas dejotājas. Daudzskaitlīgajam aktieru kolektīvam veicas sliktāk — deju numuros uz skatuves sākas neizprotams haoss, kura vidū galvenie varoņi brīžiem pilnīgi pazūd.
Itin kā numuriem nebūtu ne iekšējas struktūras, ne ritma, ne zīmējuma, ne stāsta galu galā. Un šādos apstākļos nelīdz tas, ka daļa aktieru kustas labi — citi viņus vienkārši “noēd”. Līdzīgi ar aktierspēli – daži izspēlē smalkas nianses, citi ākstās, izjaucot smalko balansu starp to, kas sarežģītajos mūzikla spēles noteikumos ir grotesks stils, bet kas — diletantisms. Patiesi nevainojamas un ļoti asprātīgas izrādē ir tikai divas ainas — Faraona parādīšanās un brāļu “sēru dziesma” otrajā cēlienā. Pirmajā spīd Artis Robežnieks, otrajā ar pašironiju žilbina Valdis Liepiņš. Kaut tāda būtu visa izrāde.
Lasiet vēl:
Laikraksta "Diena" rakstu par mūzikla režisoru Baņutu Rubesu
Skatieties vēl: