Reiz pirms vakara izrādes dāmas aizrautīgi stāsta, ko katras mīlulis prot, cik gudrs ir. Durvīs iestājusies šerpā režisore Vera Baļuna un, rokas sānos iespiedusi, klausās aktrišu slavas dziesmās suņiem. Kad ditirambi sakāpj tik augstos toņos, ka augstāk vairs nav kur, aktrises pēkšņi atceras, ka arī Baļunai ir suns Mitjka, un pieklājības pēc pavaicā - kā tad šis dzīvo? Vera Baļuna pasmaida un saka: "Es, mazie, akurāt nezinu, ko Mitjeņka dara šobrīd, bet, kad no rīta gāju projām, viņš devās sakārtot manu korespondenci un atbildēt uz vēstulēm...." Anta Klints bija spoža Nacionālā teātra zvaigzne. Viņai pa spēkam bija raksturlomas traģēdijās un komēdijās, viņas balss saistīja dzejas vakaros. Viņa bija visu Latvijas bērnu īpašā Vecmāmiņa - radio pasaku teicēja. Antai Klintij vienmēr bija daudz draugu, taču personīgajā dzīvē viņa jutās vientuļa. Aktrise bija precējusies ar aktieri un režisoru Alfredu Amtmani-Briedīti. Mākslinieku laulība ilga tikai no 1926. līdz 1939.gadam, un bērnu ģimenē nebija. Iespējams, ka tāpēc aktrise ļoti pieķērās saviem mīluļiem sunīšiem. Draugiem Klints teikusi: "Ir patīkami, kad, pārnākot mājās, tevi kāds sagaida ar neviltotu prieku, bet dienās, kad jāsmilkst pašam, vaigam piedurts aukstais suņa purns ir liels mierinājums. Arī tad, kad sēžu pie lomas eksemplāra, istabā tikšķ pulkstenis un kāda dzīva radībiņa blakus čabinās, sirdī ielīst liels miers." Par aktrises mājdzīvniekiem saglabājies maz liecību. Padomju sociālistiskā reālisma apstākļos nebija pieņemts aprakstīt mākslinieku privāto dzīvi, kur nu vēl jūsmot par viņu suņiem un kaķiem! Daudzi aktrises laikabiedri, kurus viņa pati sauca par savu draugu buntīti, arī jau aizgājuši mūžībā. Par Klintītes dzīves un darba ceļu uzrakstītas dažas grāmatas. Viņas četrkājaiņu foto glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos.
VIŅI NESTĀSTA TĀLĀK
Dabai un dzīvniekiem Liepājā dzimusī Anna Jekste (skatuves vārda meklējumos aktrise vispirms pārtapa par Anitu, pēc tam par Antu Klinti - red.) pieķerties lika mātes pāragrā nāve un vientulība bērnībā. Toreiz meitene bēdas stāstījusi Bobītim, un viņai licies, ka sunītis saprot teikto. Vēlāk aktrisei kļuva par ieradumu izstāstīt četrkājainajiem draugiem vienu otru dzīves noslēpumu, jo viņi nekad neko neesot stāstījuši tālāk.
Liepājas teātrī ar aktrisi uz skatuves kopā spēlēja viņas skotu aitusuns Nero. Jaunā aktrise izgādājusi sunim angažementu, un Nero ar lielu atbildības sajūtu izrādē uz skatuves nesis iepirkumu grozu. Par tēlojumu Nero kasē naudu neesot saņēmis, bet Anta viņam allaž iedevusi konfekti. Reiz saslimuša aktiera dēļ izrādi nomainīja, bet Nero, neviena neievērots, paņēmis savu grozu un devies "uz darbu". Pēdējā brīdī viņu no iziešanas uz skatuves gluži citā izrādē aizturēja rekvizitors.
Kad Anta devās strādāt uz Rīgu, Nero palika Liepājā. Viņš vēl vairākas reizes skrējis uz teātri. Pārbraukusi Anta Nero vairs nesastapa.
Rakstniece Lūcija Zamaiča reiz aktrisei uzdāvināja pinčeru - smalko Lusīti. Sunīti mīlēja arī Antas dzīvesbiedrs Alfreds Amtmanis-Briedītis. Arī Lusītis, kā jau mākslinieku ģimenes atvase, piedalījās izrādēs. Daba viņu gan nebija apveltījusi ar talantu, taču Lusītim bija ļoti laba sirds, un aktrise atzina, ka Lusītis viņu mīlējis kā neviens cits suns. Aktrise atcerējās, ka reiz ievērusi sunītim kājiņu durvīs. Lusītis nekauca, bet tikai klusu smilkstēja, kājiņu gaisā pacēlis.
Tolaik aktrisei piederēja arī temperamentīga un ziņkārīga pērtiķīte Končita, kuru kāds jūrnieks bija atvedis no Brazīlijas. Končita sadraudzējās ar Lusīti, taču pērtiķiene bija liela jokdare. Viņai patika sunīti apmētāt ar visu, kas bija pa rokai, bet Lusītis, īsts džentlmenis būdams, panesa pāridarījumus un pat labprāt dalījās ar Končitu dienišķajā maizē. Vienīgais, ko viņi nevarēja sadalīt, bija saldumi. To dēļ allaž izcēlās ķīviņi. Diemžēl par Lusīša dzīves finālu nekas nav zināms.
30.gadu beigās kādā Jāņu naktī Klintītei uzdāvināja pinkainu skaistuli. Dāvinātāji ieteica viņu nosaukt par Jāni, ja jau Jāņu naktī dāvināts, bet Anta savu ārzemnieku nosauca par Jeņķi. Šis suns bija liels egoists. Antu Klinti Jeņķis uzskatīja par savu privātīpašumu, un, ja kāds gribēja aktrisei īpaši pietuvoties, Jeņķis viņam klusi pielavījās un iecirta zobiņus stilbā. Kad aktrise gaidīja ciemiņus, pekinietis šā iemesla dēļ vienmēr tika izolēts. Jeņķa dzīve beidzās traģiski, viņš gāja bojā autoavārijā. Klintītes ģimenes draugs komponists Jānis Kalniņš atsūtīja aktrisei dzejā izteiktu līdzjūtību:
Tev, Anta, tagad lieli kreņķi,
Tev asaras birst aumaļām:
Tu esi zaudējusi Jeņķi,
Tev līdzjūtību izsakām.
Ir paradīzē dzīve skaista
Ar Jeņķi Lusis satiksies.
Tie droši vien tur kokus laistīs,
Un rotaļās ar citiem ies.
Aktrise toreiz mazliet apvainojās uz Kalniņu par humoru nevietā. Viņa teica, ka tie, kuriem dzīvnieki nekad nav bijuši ģimenes piederīgie, jau nezina, kā viņu zaudējums var sāpēt.
BEZ TALANTA DZIRKSTS
Draugi zināja, ko Antai Klintij nozīmē dzīvās radības, tāpēc uzdāvināja viņai Jeņķa dubultnieku, tās pašas šķirnes sunīti pekinieti Tai-Tai. Šis bija izcils skaistulis. Muzeja fondos saglabājies daudz Tai-Tai attēlu, jo sunītis ļoti mīlēja pozēt fotogrāfiem. Diemžēl Tai-Tai pierādīja, ka mēs bieži mīlam tos, kas nav šīs mīlestības cienīgi. Tai-Tai bija spītīgs, greizsirdīgs, izteikts privātīpašnieks, kas savu īpašumu sargāja ar klusu viltību. Ar Tai-Tai nekad ne par ko nevarēja būt drošs. Viņu pat lāgā paglaudīt nevarēja. Tai-Tai glabāja kaulus zem spilvena un ļoti labi atcerējās, kur ko noslēpis. Ja kāds tuvojās glabātavai, Tai-Tai ņirdza zobus. Viņš bija kaprīzs un bez mazākās talanta dzirksts. Tai-Tai izdevās iecelt aktiera kārtā tikai vienu reizi izrādē Mēlnesības skola (1946). Tai-Tai dēļ Anta Klints daudz cieta. Suņuka spītīgais raksturs galu galā arī noveda viņu kapā. Reiz viņš nozaga cāļa stilbu, un tā asās šķēpeles sunīti nāvīgi savainoja.
Kā daudzi suņu īpašnieki pēc mīluļu aiziešanas citos medību laukos, arī Anta Klints nosolījās, ka viņai vairs suņu nebūs. Aktrise bija gatava samierināties ar savu vientulību.
DEKRĒTS PAR NO PELNIEM
Taču 40.gadu beigās kādā dienā draugi ielika Antai rokās sīku drebelīgu radījumu. Vēlāk Klintīte noskaidrojusi, ka mūžīgā trīcēšana ir šīs šķirnes suņu dižciltības pazīme, bet tajā dienā aktrise nodomājusi - nabadziņš trīc no aukstuma, kā lai tādu nesasilda? Trīceklītis bija repinčers Miķelītis.
Parasti Miķelītis uz ielas rātni sēdēja Klintītei uz rokas un ziņkārīgi skatījās apkārt. Tolaik Rīgā suņu nebija tik daudz kā tagad, un pinčerītis vispār bija liels retums. Drīz Miķelīti pazina visa Rīga. Savu mīluli Anta Klints reti kad atstāja vienu mājās, visur gāja ar viņu kopā - uz viesībām, uz izrādēm, uz veikaliem un muzejiem. Apsveikumus draugiem vai ielūgumus uz svinībām aicinātie parasti saņēma ar parakstiem - Tevi sumina Miķelītis, Jūs uzaicina Miķelītis Antas dēls.
Miķelītis piedalījās teātra izrādēs un radioierakstos. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem šis sunītis bija ļoti apdāvināts. Viņa talants izpaudās jau agrā bērnībā. Gada vecumā Miķelītis bija tik tālu apguvis aktiermeistarības pamatus, ka sāka spēlēt izrādēs. Kopā ar Antu Klinti viņš piedalījās iestudējumos Nezināmā zvaigzne (1956) un Dullais barons Bunduls (1958), kur ātri apguva mizanscēnas, zināja, kad jāielec groziņā, kad jāaprej Jāņa lomas tēlotājs aktieris Juris Lejaskalns. Savās atmiņās Anta Klints stāstīja: "Kad es uzeju uz skatuves, varu runāt un darīt, ko gribu - publika manī neklausās, uz mani neskatās, viņiem eksistē tikai Miķelītis. Ja gribat, lai uz skatuves jūs neviens nepamana, paņemiet līdzi sunīti, kaķīti vai bērniņu, un visa uzmanība tiks pievērsta tikai tiem. Taču, tā kā Miķelītis man ir ļoti mīļš, lai tad viņam arī tiek šis gods!"
Arī uz Radio māju Antu Klinti neiztrūkstoši pavadīja Miķelītis. Tur pret suņuku visi izturējās ar cieņu. Viņš tika nolikts uz dīvāna, un aktrise devās uz studiju strādāt. Latvija klausījās Vecmāmiņas kārtējo pasaciņu, un aktrises balsi varēja dzirdēt arī Miķelītis. Viņš pacēla galviņu, paskatījās uz tukšo krēslu, kur pirms brīža sēdējusi saimniece, tad nolika galviņu uz ķepām un, acis neaizvēris, gaidīja viņu atgriežamies.
VALSTSVĪRS IZĀRSTĒJA
Antas Klints brāļa meita Aina Jekste savās atmiņās raksta: "Mēs ar mammu Miķelītim tirgū vienmēr pirkām nedaudz teļa akniņu. 60.gados tas bija ļoti dārgs produkts. Parasti mazs gabaliņš tika man, pārējo nesām Miķelītim. Arī tante (Anta Klints - red.) tik dārgas lietas ikdienā neēda, mūsu nesumu viņa sadalīja Miķelītim visai nedēļai."
Savulaik Miķelītim radās veselības kaites. Viņam sāka noiet apmatojums. Izpalīdzēja Antas Klints tuvs draugs mikrobiologs, pirmais Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs, profesors Augusts Kirhenšteins. Viņš tolaik aizrāvās ar vitamīniem un arī Miķelītim ieteica C vitamīna kūri. Neviens nebrīnījās, kad Miķelītis drīz vien atguva kažoka agrāko mirdzumu.
Miķelītis bija labestīgs un emocionāls. Viņš nekautrējās izrādīt ne savas simpātijas, ne antipātijas. Miķelītim ļoti nepatika smaržas. Parasti sunītis sēdēja vai nu aktrisei uz rokas, vai noslēpies biezajā kažokādas apmetnī. Ja uz ielas garām gāja vai trolejbusā blakus apsēdās sasmaržojusies sieviete, viņš izbāza galviņu un rēja - vau! vau!
1968.gada 24.martā saistībā ar Miķelīša 17 mūža un 16 skatuves darba gadiem teātrī tika izdots īpašs dekrēts: "Valsts akadēmiskā drāmas teātra skatuves māksliniekam - pensionāram Miķelim Antas dēlam Klints par barona Bunduļa medību suņa Šmollija veiksmīgo skatuvisko sniegumu tiek piešķirts Tautas skatuves mākslinieka Goda nosaukums, bet viņa bezgala mīlošā māte Anta Klints tiek apbalvota ar medaļu Mātes slava un Dzintara pendeli."
Anta Klints un Miķelītis parasti no teātra uz mājām Ģertrūdes ielā brauca ar 1.trolejbusu.
1968.gada 24.marts bija Miķelīša pēdējā dzimšanas diena. Draugi saņēma ielūgumus - "Vau! Laipni lūgti ierasties pulksten 7 vakarā pie manis un manas saimnieces uz gabaliņu gaļas."
Miķelītim bija 17 gadu, kad viņam atklāja audzēju.
Tuvs Antas Klints draugs pedagoģe Ruta Baranovska atceras: "Sunītis jau slikti dzirdēja un redzēja un acīmredzot cieta arī lielas sāpes. Anta pieņēma grūtu lēmumu - neļaušu viņam mocīties. Atnāca veterinārārste Šiliņa. Anta iegāja gala istabā, daktere uzlika Miķelītim uz purniņa narkozes masku, un pēc brīža sunīša vairs nebija. Ielikām viņu skaistā kastītē, aizvedām un apglabājām aktrises mīluli Veras Baļunas dārzā Jūrmalā."
Tā beidzās dzīvnieku ēra A.Klints dzīvē.
Jau ļoti slima būdama, Anta Klints izteica vēlēšanos 1970.gada 15.janvārī - dienā, kad viņa 1912.gadā Liepājā debitēja uz skatuves, - atvadīties no teātra ar izrādi Aijā žūžū bērns kā lācis. Izrādes beigās Klintīte pārmeta krustu saviem mīļajiem skatītājiem. Piepildījās Jāņa Oša teiktais - ja Antai atņemtu iespēju iet uz skatuves, viņa nomirtu. Slimība aktrisei šo iespēju atņēma. Anta Klints aizgāja mūžībā 27.februārī. Kad 1970. gada 4.martā izvadīt savu pusmāsu aktrisi Antu Klinti mūžības ceļā no Kanādas Rīgā ieradās viens no Dž.F.Kenedija padomniekiem kinomākslas jautājumos, filmu producents Alberts Jekste, viņš bija pārsteigts - zinājis, ka māsa ir izcila aktrise, bet neesot varējis iedomāties, ka atvadīties no Antas un pavadīt viņu uz pēdējo atdusas vietu Meža kapos atnāks cilvēku tūkstoši. Bērēs viņš sajutis gluži neiedomājamu tautas sirds siltuma un bezgalīgas cieņas apliecinājumu savai māsiņai.
Nesen televīzijā rādīja