Vilis Lācītis savu grāmatu dēvē par anekdošu krājumu – līdzīgi kā Jaroslava Hašeka Šveiku. Topošās izrādes Stroika režisors Mārtiņš Eihe to sauc par latvietībai atbilstošu skumji komisku gabalu. "Mēs cenšamies, lai izrāde būtu atraktīva un smieklīga. Protams, ne gluži tā, ka mētājam govju kakas kā lidojošos šķīvīšus un visa zāle rēc. Arī tādas izrādes ir Latvijā," intervijā Uldim Rudakam saka jauniestudējuma režisors. Stroika raksturo latvieša uzvedību, kad viņš nonāk starp poļiem, lietuviešiem, ukraiņiem un citiem, kurus padomju laikus piedzīvojušie vairāk uzskata par savējiem nekā angļus, kuru zemē šie austrumeiropieši ieradušies peļņā. Un viņus visus vieno nemācīšanās runāt angļu valodā, ja ikdienā bez tās var mierīgi iztikt, atrodoties savējo vidē gan darbavietā, gan mājās, kur pēc ilgām "rukāšanas" stundām lielai daļai paliek spēka vairs tikai pagulēt vai piedzerties… un rīta agrumā atkal celties, lai brauktu uz objektu rīt celtniecības putekļus un gaidīt darba laika beigas, kad viss atkal sāksies no gala.
Stroika – skumji komisks gabals
Viļa Lācīša debijas romāns Stroika ar skatu uz Londonu kļuvis tik populārs, ka sācis jau prasīties pēc iestudējuma uz skatuves. Latviešu viesstrādnieka gaitas Anglijā ir pietiekami aktuāla tēma, un par Stroiku atzinīgus vārdus saka ne vien dzimtenē palikušie, kurus papildus atsūtītajai naudai tomēr interesē arī aizbraukušo radu vai draugu likteņa aizkulises, bet arī kāda Londonas skvota iedzīvotāji, kuri, burtiski izrāvuši grāmatu cauri, atzina, ka tā uzrakstīta dzīvi un reālistiski.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.