Eiropas teātra balva, ko iedibināja 1986.gadā, ir bēdīgi slavena ar saviem drastiski birokrātiskajiem noteikumiem. Laureātam dzīvam vai mirušam ir jābūt spējīgam uzrāpties uz skatuves un piesist ar roku prezidijam, kur šogad sēdēja divi pašpārņemti ūpji — starptautiskās kritiķu asociācijas goda prezidents profesors Žoržs Banū un prezidents Jans Herberts. Viņi visiem klātesošajiem ar neslēptu baudu paziņo, ka fiziski ieradušies laureāti saņems gan sertifikātu, gan 20 000 eiro naudas prēmiju, kamēr tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav spējuši ierasties, tikai sertifikātu. XII Eiropas teātra balva šogad atkārtoti notika Grieķijā, Salonikos, no 10. līdz 13.aprīlim. Līdzīgi kā pagājušogad, kad izvērtās skandāls, anulējot balvu vācu režisoram Pīteram Cadekam, šogad tika "pāraudzināta" mūsdienu vācu modernās dejas spožais talants — horeogrāfe Saša Valza, kura ceremonijas brīdī bija slima. Saprastu, ja līdz kaut kam tādam aizdomātos eksakti ievirzīts padomju milicis ar piecu klašu izglītību. Bet Eiropas teātra balvu taču it kā piešķir lielākie un smalkjūtīgākie teātra mākslas izpratēji… Mākslas cilvēki, ne ierēdņi. Cadeku pērn aizstāvēja pēkšņi no kulisēm iznākusī aktrise, kas, gaidīdama izrādes sākumu, garo, tukšo runu dēļ bija nokaitināta līdz baltkvēlei. Arī šogad atradās drosmīgi cilvēki, kas publiski pauda neapmierinātību ar šokējošo "principialitāti". Stefans Kegi no grupas Rimini Protokoll savā pateicības runā par balvu Jaunās realitātes izteica nožēlu par rīkotāju stingrajiem noteikumiem un ierosināja radušos "lieko" naudas prēmiju "solidāri uzdāvināt mūsu baltkrievu draugiem — Brīvajam teātrim". Lieki teikt, ka Kegi vienā mirklī tika pataisīts par jūtelīgu puikiņu, kas vēl nav nobriedis īstām vīru spēlēm. Nesatricināmā ironiskā cinismā atskanēja J.Herberta: "Jūs esat ļoti laipns." Lieki teikt, ka "mūsu baltkrievu draugi" nesaņēma nekādu solidaritātes dāvanu.
Tiktāl par darvas pilieniem kopumā profesionāli iedvesmojošā un citu kontekstu apguves ziņā vērtīgajā pasākumā. Pie darvas pilieniem jāpieskaita arī kauna brīdis, kad galvenās balvas saņēmējs teātra un kino režisors Patriss Šero publisko interviju bija spiests sākt ar vārdiem: "Vakar bija ļoti grūti spēlēt." Izteikti intīmajā kamerizrādē Sāpes (Margarita Dirā), kurā viens no aktieriem ir arī Klusums, visa Vasiliko teātra zāle (700 vietas) kāsēja kā Ints Burāns filmā Mirāža.
Zinu, ka par šo problēmu asi ir runājis arī diriģents Māris Sirmais. Protams, kurš pirmais sviedīs akmeni?… Jo nosodošāk skaties uz krekšķošo balkussēdētāju, jo lielāks risks, ka nākamā mirklī pašam kaut kas liktenīgi ieķersies kaklā. Ja nu klepus tiešām uznāk nelūgts, tad knosīšanās, čubināšanās un telefoni jau nu ir kontrolējami saviem spēkiem.
Tālāk — īsa iepazīstināšana ar talantiem. Vārdiem, kuru darbiem vērts sekot.
Dzejnieks uz skatuves
Jaunās realitātes balvas ieguvējs Kristofs Varlikovskis (Krzystof Warlikowski, dzim.1962), kurā Eiropas teātra balva saskatīja nākotnes teātra aizmetņus, pašlaik ir Polijas teātra "karstākais" vārds, arī starptautiski atpazīstamākais režisors. Viņš iestudē gan Polijā, gan visā Eiropā. Ilustrācijai fakts, ka starp preses konferenci Salonikos un svinīgo ceremoniju viņam bija vēl jāpaspēj uz Briseli, kur notika Luidži Kerubīni operas Mēdeja pirmizrāde. Šobrīd pasauli apceļo arī viņa ārkārtīgi reti iestudētais S.Anska Gadibuka iestudējums, kurš teātra vēsturē saistās ar Vahtangova vēsturisko iestudējumu 1922.gadā. Varlikovskim diezgan ātri izdevās atrast savu ceļu poļu teātrī, pulcējot ap sevi domubiedru — aktieru, gaismu mākslinieku un komponistu grupu. Par viņu, nesagaidot režisora nonākšanu dzīvā klasiķa statusā, jau tagad tiek izdoti fotoalbumi, izrāžu DVD, viņa darbs dokumentēts recenzijās, esejās, grāmatās. Režisoram veltītajā kolokvijā liels akcents tika likts uz ideju, ka katrai paaudzei ir nepieciešama sava kritika un kritiķi, kas skaidrotu un popularizētu praktiķu idejas. Kā viens no spilgtākajiem nāk prātā Jaunā viļņa dzimšanas brīdis kino — kā praktiķu un teorētiķu iedibināta jauna estētika, bet šādus piemērus var meklēt vēl, arī Latvijas kultūrā. Varlikovska teātra valodu nosaka viņa bagātā vizuālā fantāzija, balstīta spēcīgās vizuālā teātra tradīcijās (Grotovskis, Kantors). No tā visa viņš izrādē sacer magnētisku visumu, iemantojot apzīmējumu savam stilam — "rakstīšana uz skatuves". Varētu teikt, ka viņš gaismu mākslinieku darbam piešķir tikpat lielu nozīmi kā Roberts Vilsons. Bet tā arī vienīgā radniecība. Vilsona stilizēto kustību minimālisma vietā Varlikovskis darbojas ar izteikti ekspresionistiskiem triepieniem. "Manu darbu nevar aprakstīt kā skaistu," saka režisors. Varlikovskim ir svarīgi gan savās dramatiskajās izrādēs, gan operās uzdot grūtus, smagus jautājumus, jo režisora pārliecība ir, ka "opera — nav tikai mūzikas prieks", un viņš mēģina skatītājus pieradināt nemeklēt šajā žanrā tikai skaistumu/glītumu.
Varlikovska un viņa domubiedru grupas nolūks ir radīt jaunu sociālo realitāti ārpus tradicionālās poļu kultūras modeļiem. Viņi darbojas tabu zonā, runājot par sev svarīgām dramatiskām un sāpīgām pieredzēm, pārkāpjot tabu attiecībā pret ķermeni un seksualitāti. Eiropas teātra balvā tika parādīta Varlikovska patlaban slavenākā izrāde — pašnāvībā dzīvi beigušās naturālistiski skaudrās Sāras Keinas Iztīrīts (1998). Nežēlīgo stāstu par seksuālās identitātes meklējumiem Varlikovskis slēdzis citā — daudz liriskākā un poētiskākā estētiskā atslēgā, panākot suģestējošu iespaidu. Kolokvijā, lietojot fototehnikas terminu, tiek runāts par iespēju katram "iezūmoties" izrādes visumā, kam var piekrist. No vienas puses, Varlikovskis runā par specifiskām geju problēmām, no otras, — par "cilvēku problēmām" — vientulību, nāvi un nepieciešamību pēc kāda tuva cilvēka blakus. Iespējams, viņa teātra spēks un vispārcilvēciskā vērtība ir tas, ka viņš nerunā un necīnās par geju problēmām, bet godīgi runā par to, kas pašam ir svarīgi. Bez deklaratīvisma, augstprātības vai cinisma. Varlikovskis nevēlas būt skandālists, bet saprasts, — tika uzsvērts kolokvijā. Kolēģi izceļ viņa toleranci un jūtīgumu. Arī harizmu — Varlikovskis esot kā burvis, kuram gribas sekot. Vēsturi, filozofiju (Krakovā) un teātri (Sorbonnā) studējošais Varlikovskis ideāli piegulst režisoru tipam, kas, par laimi, pakāpeniski gūst virsroku. Tālu no benefices tipa personībām, bez narcisisma, sadzīvē neuzkrītošas personas — personības — talantīgi humānisti. Balvu Varlikovskim pasniedza pagājušā gada Jauno realitāšu balvas ieguvējs režisors Alvis Hermanis.
Turpmāk vēl par Patrisu Šero, Rimini Protokoll, Sašu Valcu un Baltkrievijas Brīvo teātri