Teātra mūžs un ieskats laikmetā

Pati Artmane teikusi: "Mans mūžs ir bijis viena vienīga kalpošana un vairāk nekas. Taču es to darīju ar prieku un saņēmu lielu gandarījumu. Tagad, kad galā sarēķinu visus plusus un mīnusus, varu teikt, ka man bija ārkārtīgi veiksmīgs mūžs tieši gandarījuma dēļ."  

Artmane savās atmiņās saka, ka radošajā ziņā viņu visvairāk uzlādējuši nevis skatītāju simtu un tūkstošu mīlestība, bet tieši darba partneri – aktieri, režisori, kolēģi. Tāpēc 1. un 2. oktobrī Dailes teātrī skatāmais stāsts būs arī par Artmanes kolēģiem un par viņas laiku uz šīs skatuves. Komponists Juris Vaivods ir atlasījis Artmanes skatuves mūžam un Dailes teātrim svarīgus muzikālos skaņdarbus, kurus izpildīs Ērika Eglija, Ieva Segliņa, Aldis Siliņš, Gints Grāvelis, Mārtiņš Upenieks, Iveta Apine un pianiste Ilze Dzenīte. Ar savām atmiņām dalīsies Indra Briķe un Rēzija Kalniņa, kuras šobrīd mīt Vijas Artmanes grimētavā, kā arī Lidija Pupure, kurai ir ļoti daudz interesantu stāstu. "Šī nebūs izrāde vai koncerts – mēs paši to esam nosaukuši par satikšanos atmiņās. Esam aicinājuši atmiņās dalīties arī trīs komponistus, kuri katrs savu laiku ir bijuši Dailes teātra muzikālās daļas vadītāji, – Juri Karlsonu, Arturu Maskatu un Juri Vaivodu," ieskicē Gundars Silakaktiņš.

Uz skatuves Viju Artmani viņš nav redzējis, vienīgi izrāžu ierakstos, kas dod tikai vārgu priekšstatu par viņas talanta mērogu, jo teātri nav iespējams pilnvērtīgi nofilmēt. "Lai apzinātu objektīvo realitāti, kopā ar Jurati (Jurate Silakaktiņa – kostīmu māksliniece un scenāriju autore – L. L.), rakstot pasākuma scenāriju, daudz laika pavadījām Nacionālās bibliotēkas periodikas lasītavā, kur atrodamas recenzijas un pašas Artmanes intervijas," stāsta režisors un piebilst, ka par viņas mūžu var izveidot daudzsēriju filmu, jo reti kura aktrise var lepoties ar tādu lomu klāstu un tik milzīgu tēlu amplitūdu. Interesanti šķetināt Artmanes mūža faktus bijis arī tāpēc, ka stāsts par viņu ir arī stāsts par būtisku vēstures periodu. "Slava, atzinība, sadarbošanās ar valdošo varu, vadošie amati... Tad pārmaiņu laiks – nabadzība, noliegums. Joprojām teātrī ir cilvēki, kuri par Artmani nevēlas runāt un viņas laiku nevēlas atcerēties. Es to respektēju, un šajā atmiņu vakarā piedalās tikai tie aktieri, kas to vēlas, bet tas nenozīmē, ka atmiņām jābūt glaimojošām," saka G. Silakaktiņš.