Darbā, kas pērn tulkots arī latviski, ar ironisku skaudrumu atspoguļota Igaunijas padomju laika vēsture, kas cieši sasaucas ar tajā pašā periodā piedzīvoto Latvijā. Pirmizrāde notika sestdien, 3. martā. Galvenās varones Alīdes Trū loma uzticēta Elitai Kļaviņai, Baiba Broka iejutīsies viņas māsas Ingelas lomā. Izrādē redzēsiet arī Gati Gāgu, Ingu Alsiņu, Jevgeņiju Isajevu, Gundaru Āboliņu un Andi Strodu. Dzīvesstāsta spēks Izrādes darbība risinās Otrā pasaules kara laikā 40. gados, kā arī 90. gadu sākumā. «Inese Mičule nevairās no grūtībām – nemeklē vieglāko izklaides ceļu, un tas mūsu teātrim ir ļoti patīkami,» apgalvo Baiba. Par lielu popularitāti guvušo romānu viņa ir dzirdējusi pretējus viedokļus – esot tādi, kas grāmatas emocionālo uzjundījumu uztver pretimnākoši, savukārt citi brīnās, kādēļ šodien vajadzētu no jauna uzjundīt tik drūmo kara un deportāciju tēmu. «Varētu jautāt, vai tagad ir tas īstais brīdis. Nu kad gan vēl?» aktrise pauž savu viedokli. «To nedrīkst aizmirst – ir jāapzinās vēsture, un jāizdara secinājumi, lai atpazītu lietas, kas notiek šodien, metodes, kādas tiek izmantotas starpvalstu attiecībās.» Baiba uzskata, ka izrāde – gluži kā romāns – varētu būt tiešs trāpījums skatītāju uztverē, jo tajā vēsturiski fakti tiek atklāti caur ļoti personīgu prizmu. Galvenajai varonei Alīdei, kad dzīve pēkšņi tiek salauzta, nākas izdarīt smagas izvēles. «Visas cerības un sapņi tiek aizslaucīti vienā naktī, taču jocīgākais, ka dzīve turpinās,» saturu ieskicē Baiba un piebilst, ka ir svarīgi intervijā nepastāstīt visu, lai nenozagtu skatītājam izrādi.
Aktrise uzskata, ka patlaban sabiedrības uztveres apziņa ir koncentrējusies uz konkrētu indivīdu pieredzi, un veiksmīgs piemērs, viņasprāt, esot publicista Ata Klimoviča grāmata Personīgā Latvija, kurā dokumentālais sadzīviskais vēstījums palīdz labāk ieraudzīt vēsturiskās peripetijas. Savukārt, ja Baiba būtu to rakstnieču vidū, kas atsaucās Gundegas Repšes aicinājumam un radīja stāstus krājumam Mēs. 20. gadsimts, viņa labprāt izvēlētos rakstīt par 20. un 30. gadiem: «Kaut kā mani tie ļoti saista. Tā dekadentiskā sajūta cilvēkos…Visticamāk, tas būtu kāds dzīvesstāsts.»
Visu laiku parādes formā
Par pērnā gadsimta 40. gadiem mēs varam uzzināt tikai no senču liecībām, savukārt deviņdesmitie, kas bieži tiek dēvēti par juku laikiem, joprojām daudziem ir spilgtā atmiņā. Kā tolaik klājās Baibai Brokai? «Sabiedriskajai dzīvei tik daudz uzmanības neveltīju, protams, 1991. gadā biju krastmalā, taču dziļākas izpratnes par lietām vēl nebija,» viņa atceras. 1992. gadā, kurā daļēji norit izrādes Muša darbība, Baiba bija tikko pabeigusi vidusskolu un izbaudīja personības veidošanās posmu, kas nebūt nesaistās ar patīkamākajām atmiņām. Pārdomas mocījušas saistībā ar iecerēto profesiju. Viņa skaidro: «Aktiera profesija jau tāda ir – līdz neesi iestājies akadēmijā un nospēlējis kādu lomu, tu nevari būt drošs, ka esi šai profesijai tiešām piemērots.»
Uzstādījums, ka augstākā izglītība ir obligāti jāiegūst, un tas, ka nedari to tūliņ pēc vispārējās izglītības iegūšanas, prestižās 49. vidusskolas absolventei licies kā ārprāts. «Visu laiku biju teicamniece parādes formā ar parādes seju, bet te pēkšņi aizkrīti aiz šķirbas uz veselu gadu,» saka Baiba. Pēc vidusskolas beigšanas vienu gadu viņa pavadīja, strādājot par pastnieci. Darbu līdz tam nepieredzēti agrajās rīta stundās aktrise atceras kā pārcilvēciskas mokas, tomēr paralēli tam viņa pilnveidoja sevi kinoaktieru studijā, kā arī apmeklēja kinozinātnieces Valentīnas Freimanes lekcijas.
Sākotnēji Baiba iestājās kinorežisoru kursā un cītīgi studēja pusotru gadu. Brīdī, kad viņa «nodeva» režisorus, lai pārietu aktieru nodaļā, kursa audzinātājs Ansis Epners bijis nedaudz vīlies, jo saskatījis Baibā režisores potenciālu. «Šobrīd to novērtēju kā pareizu izvēli,» atzīst aktrise. «Protams, apgūtās režijas prasmes nekur nav zudušas – tās ir ļoti noderīgas.» Viņa pozitīvi vērtē režisoru jauno paaudzi, kas atļaujas sapņot lielus sapņus un daudz nešaubās par to, ko viņi dara: «Vienalga – dzīve jau tāpat visu saliks savās vietās, bet ja tu pat nesapņo…»
Nosacītība teātrī
Saistībā ar pēdējo izrādi Mans nabaga Marats, kurā Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Andris Keišs kopš pirmizrādes 1997. gadā atveidoja trīs jauniešus, aktrise pērnā gada nogalē intervijā Kultūras Dienai teica, ka mūsdienu teātrī vairs nevar atļauties lielu nosacītības pakāpi. Vienkāršāk sakot – pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem spēlēt bērnus. Atgādinu aktrisei par viņas un kolēģu spožo aktierspēli Ineses Mičules izrādē Smagais metāls, kurā, esmu pārliecināta, lielai skatītāju daļai absolūti nesagādā pretenzijas tas, ka pieaugušas sievietes spēlē vidusskolas tīnes.
Baibas teicamniece, skaistule ar biezām bizēm pat tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Aktrise otrā plāna lomā. «Joprojām domāju, ka nosacītību varam pieņemt vēl mazāk nekā jebkurā citā laikā. Piemēram, Lilita Bērziņa varēja spēlēt Džuljetu 40 gadu vecumā, un nevienam neradās nekādas šaubas vai aizspriedumi,» Baiba atbild.
Kāds tad ir Smagā metāla noslēpums? «Režisors dod skatītājiem atslēgu, ka te būs tā nosacītība, jaunākā aktrise Jana Čivžele spēlēs māti un tās aktrises – kā lai nosauc to mūsu skaisto vecumu – brieduma gados spēlēs jaunās meitenes. Protams, ja to visu uzfilmētu un piedāvātu kinoformātā, būtu smieklīgi, bet teātris tomēr ir atvērtāka forma un piedāvā zināmu nosacītību ar noteikumu – skatītājs ir jāiepazīstina ar spēles noteikumiem.»