Roga intervijā "Kultūras Dienai" stāstīja, ka izrāde būs par mīlestību, tikai vēlāk, itin kā negribīgi piebilstot – jā, arī vēsture te ir svarīga. Pēc izrādes noskatīšanās man liekas, ka intervija bija neparasti godīga. Jā, visticamāk režisori jauniešu attiecības šajā iestudējumā interesējušas krietni vairāk par vēstures peripetijām. Vismaz – tās, pretstatā pēdējām, ir izdevušās. Par pārējo, kas no pērnās ceturtdienas skatāms Nacionālā teātra Lielajā zālē, jājautā – cik liela atbildība par to jāuzņemas abstraktajam un neorganiskajam sezonas "idejas" formulējumam "Sapnis par Latviju".Izrāde piesaka interesantu tēmu, par kuru lielākai daļai latviešu maz zināšanu – vācu izceļošanu no Latvijas uz Vāciju no 1939.gada līdz 1941.gadam. G.Janovska darbs piedāvā vielu klasiskai melodrāmai: divi jaunieši – viņa vāciete, viņš latvietis – iemīlas, un viņu dzīves izposta nežēlīgas vēstures spēles. Attiecības – bez tam ne tikai mīlestība, bet arī draudzība, biedriskums, avantūrisms _a la _Anšlava Eglīša žilbinošie romāni – ir izrādes dzīvā miesa. Jaunajiem aktieriem raksturi padodas smalkām niansēm, liekas, varoņi dzīvo savu noslēpumainu dzīvi, arī aizkulisēs aizejot. Džoņa lomā savu patiesību pat lielu skatuves melu ielenkumā viscaur izdodas saglabāt Ivaram Kļavinskim, un tas, manuprāt, ir vērtējams teju kā varoņdarbs. Madarai Saldoverei divās ainās klājas grūtāk un šķiet, ka tēla nervozitātes vietā stājas aktrises nervozitāte, tomēr viņas spēle citviet izrādē sajūsmina. Tāpat kā Ingas Misānes (Alise), Artura Krūzkopa (Aleksis) un nedaudz aktieriski sasaistītākā Jāņa Vimbas (Kūno), bet īpaši Kaspara Zvīguļa (Jūlijs Reķis) darbs – viņam no nelielām frāzēm izdodas uzburt ne tikai dziļu, bet arī pretrunīgu raksturu. Galvenais, kas šajā izrādē vieno jaunos aktierus, ir tas, ka viņi nemelo.Uzveduma lēnā, bet neatturamā pārtapšanā no gurdenas melodrāmas farsā negribas vainot aktierus. Galu galā viņi taču nav vainīgi, ka pietiek vien iedomāties klišeju un, skat, tā parādās uz skatuves pilnā godībā. Piemēram, emociju un iekšējo pretrunu paušana dejas solī. Ja I.Kļavinska un M.Saldoveres izpildījumā izskatās vien samocīti (aktieri iepriekš nospēlē to pašu un vairāk bez jebkādas tur plastikas), tad skatīties, kā plastisko Ģirts Jakovļevs (Džoņa tēvs) vai Astrīda Kairiša (Konrādī tante)... Pasargāts nav neviens.Otra hroniska izrādes nelaime – izņemot jaunāko paaudzi, aktieriem, šķiet, dots uzdevums spēlēt nevis dzīvus cilvēkus, bet zīmes. A.Kairiša, piemēram, ir labā vāciete, Ģ.Jakovļevs – Latvietis-tēvs. Abi spēlē pozitīvos tēlus, kas šajā izrādē nozīmē – deklamē. Savukārt Jura Lisnera meitu nospricēt gatavais Zigrīdas tēvs ir Nelietis tādā pakāpē, ka kļūst vai komisks. Pašcieņu izdodas saglabāt Uldim Dumpim mācītāja Bankina lomā. Un tas arī viss, ja nepieminam ļaunāko "metaforas" gadījumu – Ivara Pugas Endriku. Kas viņš tāds (semiotisks haoss ir tik liels, ka versijas svārstās starp "fantāzija", "zemapziņa", "Mefistofelis", "Hitlers", "tuvāk neatšifrēts, bet neapšaubāmi ar nacionālo sentimentu saistīts tēls", ak, jā, arī viesmīlis), tā arī nesaprast, toties aktieris "metaforizējas" tā, ka, zeme, atveries – ar dēmoniskiem skatiem, lidojošiem lēcieniem un plašiem roku vēzieniem. Un tam visam galu galā maz sakara ar jaunajiem izrādes varoņiem, kas it kā eksistē paralēlā visumā.Izrāde nav par patriotismu, dzimtenes mīlestību. Šajā ziņā iespējas palaistas garām, jo lielākoties uzvedums vāciešus padara par neliešiem, bet latviešus par cietējiem, apejot jautājumu, ka pirmie ar dalītām jūtām pameta zemi, kurā bija ieauguši, dzimteni, bet otrie šajā situācijā nebūt nebija tik pieklājīgi un "pareizi", kā mums būtu patīkami domāt. (Starp citu, varbūt tieši šeit slēpjas īstā materiāla aktualitāte – par nāciju, kas dzimusi, ieaugusi Latvijā un ko saviem mērķiem izmanto etniskā dzimtene, kā arī par tiem latviešiem, kas šaurpierīgi gatavi kurināt nacionālo naidu pat pret šai valstij lojāliem cittautiešiem?) Nē, izrāde ir par attiecībām. I.Kļavinskis ar pašcieņu norunā dialogu par to, ka paliks Latvijā, jo nespēj pamest dzimteni. Aktieris nemelo - viņa varonis ar šiem vārdiem domā pavisam ko citu, nevis patriotiskus saukļus. Viņš uz Vāciju nebrauks tāpēc, ka attiecības ar pirmo mīlestību izrādās pārāk sarežģītas, ka viņš ir ievainots un nikns. Ka teiks jebko, lai saglabātu pašcieņu. Kāpēc ne patriotisms, vai tad tas nav teicams iegansts? Turpinot domu - kas tad ir patriotisms? Vai pietiek ar skaļiem vārdiem? Bet varbūt daļa no tiem, kurus aizdzen, ir pat lielāki patrioti par palicējiem? U.Dumpja mācītāja smeldzīgi klusinātais sprediķis, man liekas, par dzimtenes mīlestību pasaka krietni vien vairāk nekā Džoņa telefona saruna ar Zigrīdu.U.Dumpis un U.Kļavinskis patriotisma jautājumā izrādās cilvēciski krietni gudrāki par režisori, kam, nezinu, pašas pārliecības vai muļķīgā "Sapņa" dēļ licies būtiski tiešā tekstā "vālēt" nacionālo sentimentu. Žēl tikai, ka falši. "Visspēcīgākā" vieta izrādē ir dekoratīvais sniedziņš, kas finālā pārsnieg pāri "līķu" kaudzēm. Smuki. Nu, gluži kā no Ziemassvētku kartītēm. Un te nu jums ir patriotisms – atklātnītes kiča mērcē. Vai nebūtu bijis labāk iztikt bez "Sapņa" un uzdāvināt Nacionālajam teātrim vienkārši profesionālu repertuāra vienību par jaunu cilvēku mīlestību ar labiem un ļoti labiem aktierdarbiem?
Uz neatgriešanos - ekspresrecenzija
Patriotisms pastkartīšu estētikāJaunā Latvijas Nacionālā teātra izrāde – Gunāra Janovska "Uz neatgriešanos", ko uz lielās skatuves uzvedusi Indra Roga – man lika domāt, lūk, par ko. Pirms izrādēm Latvijas preses izdevumi devīgi bārsta intervijas ar aktieriem un režisoriem. Bet vai mēs – lasītāji un žurnālisti, kas tās gatavojam – vienmēr protam tās pareizi izlasīt? Dienu pirms "Uz neatgriešanos" pirmizrādes I.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.