Kaut vēl rit vasaras pēdējais mēnesis, Baltezers ietinies rudenīgi
smalkā pelēka lietus plīvurā, rūgti smaržo koki un zāle, un Veltas
Līnes dārzs izskatās kā vecs, sanīcis un noguris cilvēks. Ne vairs
krāšņo rožu un flokšu, ne bišu sanoņas. Kas lai arī sanētu tik slapjā
laikā? Vēlāk aktrise atklāj, ka bites viņa atdāvinājusi savam bišu
konsultantam Jāzepam, pašai vairs nebija spēka lidones kopt.
Stacija pierobežā Vientuļi
Krēslainajā viesistabā nekas nav mainījies kopš pēdējās reizes, kad aktrises jubilejā te biju pirms pieciem gadiem. Manu roku nolaiza balti ruda suņu jauktenīte Reina — klusa un pieklājīga, bet Velta atgaiņāja: "Nē, nē, tā nav mana, viņa te tikai atstāta, lai neskrien pakaļ Ilzei (Valmieras teātra aktrise Ilze Pukinska — red.) un mazmeitai Māriņai." Cits acīm redzams jaunums — pie loga novietots velotrenažieris. Aktrise skaidro: "Mugura sāp, jātrenē, bet man ātri apnīk, un trenažierim arī nav uzlikta slodze."
Kad krūzēs salieta kafija, aktrise mudina likt klāt "Jāzepa medu" un piesaka: "Skaties, lai raksts nav pesimistisks."
Veltas Līnes dzīves centrs sešdesmit piecus gadus bija Nacionālais teātris, viņai tika skaistas lomas un skatītāju mīlestība. Skaists liktenis, Dieva dots. Šodien aktrise man prasa: "Vai redzēji manu Žanu d"Arku? Redzēji. Taču izauguši skatītāji, kuri ne Žannu, ne vispār mani uz skatuves redzējuši. Šis ir cits laikmets, un es tajā neiederos." Pēc klusuma brīža aktrise, viegli pasmaidot, bilst: "Ir tāda stacija Vientuļi, kaut kur pierobežā. Es braukšu uz turieni."
Stāstīt kādam, kurš nav redzējis aktrises žilbinošās lomas — Eiženiju
Grandē Balzaka romāna dramatizējumā, Dezdemonu Šekspīra lugā Otello,
Noru Ibsena Leļļu namā, Katarīnu Šekspīra Spītnieces savaldīšanā, arī
viņas Žannu d"Arku un daudzas, daudzas citas, ir kā klausīties filmu
kāda atstāstā. Tagad arī būtu grūti nezinim iestāstīt, cik pagodinošs
aktrisei ir gan mūsu valsts Triju Zvaigžņu ordenis, gan padomju laikā
piešķirtais PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukums, cik augstu
viņu novērtējusi amata brālība — Spēlmaņu nakts žūrija ar balvu par
mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā, un kāds varoņdarbs bija vēl 80
gadu jubileju sagaidīt ar titānisku veikumu, uz sava talanta
vistraģiskākajām stīgām nospēlējot vecas, vientuļas un nevienam
nevajadzīgas sievietes dzīves nogali izrādē Divas sirdis.
Pagriezt laiku atpakaļ
Aktrise runā pavisam lēni. Viņai sāp gan fiziskās vainas, gan sūrst dvēsele. Aiz muguras tautā iemīļotas aktrises dzīve un arī smagi zaudējumi. Pirms sešpadsmit gadiem negaidīti pārtrūka Veltas Līnes dzīvesbiedra aktiera un režisora Gunāra Cilinska mūžs. Šoruden abi būtu kopā jau piecdesmit pirmo gadu. Pavisam nesen mūžībā aizgāja aktrises vienīgais dēls Aigars. Velta Līne saka: "Man likās, ka tā ir traģēdija, kad nomira Gunārs. Taču nesalīdzināmi smagāk ir zaudēt bērnu, un vēl tādā vecumā, kādā esmu es."
Velta Līne cenšas pārvarēt vientulību. Atceras, ka Anta Klints viņu vienmēr mudinājusi sakārtot albumos fotogrāfijas no izrādēm. Taču šai nodarbei allaž pietrūka laika. Tagad ir. "Līme netur, vakaros bildes pielīmēju, no rīta tās atsprāgušas vaļā." Nesen aktrise noskatījās televīzijā filmu Cīrulīši (1980), kurā viņai galvenā loma, bet sarūgtināta, ka nekad neparāda Gunāra Cilinska pēdējo darbu — filmu Indrāni. Aktrise spriež — ja televīzijā šīs filmas nav, viņa varētu pameklēt, mājās kaut kur jābūt kopijai.
Lai kā — jāpošas jubilejai. Teātris godinās savu spožāko zvaigzni. Ko aktrise pati vēl ļoti vēlētos? Velta Līne ilgi, ilgi klusē, tad tikko dzirdami saka: "Gribētu pagriezt atpakaļ laiku. Gribētu, lai man ir divi bērni. Tagad es tās Žannas d"Arkas vai Kareņinas vietā izvēlētos meitu, un man blakus būtu silts plecs."
Kad jau esam atpakaļceļā uz Rīgu, negaidīti atskan aktrises zvans. Viņa saka: "Liena Andreja Upīša Zaļajā zemē teica — jādzīvo, lai cik grūti būtu, jādzīvo!"
Nav grūti iedomāties, cik karaliski skaista un cēla aktrise šodien kāps uz savas vienīgās skatuves.