Viņš mūs iemācīs dzimteni mīlēt

Iestudējumu Šukšina stāsti festivāls NET (Jaunais Eiropas teātris) pieteicis kā vienu no jubilejas desmitgades centrālajām pirmizrādēm. "Daudziem par izbrīnu savai debijai Maskavā A.Hermanis ir izvēlējies Šukšina stāstus, pierādīdams, ka laikmetīgā māksla tomēr joprojām spēj parādīt pasaulei skaistu cilvēku patiesību," savā recenzijā Viņš mūs iemācīs dzimteni mīlēt, raksta festivāla direktore un kritiķe Marina Davidova, uzsvērdama, ka, iespējams, režisors pats nemaz neapzinās, cik lielā mērā tā ir konjunktūriska izrāde (vārda labā nozīmē). "Tas, ka Alvis Hermanis Maskavā ir iestudējis ļoti veiksmīgu izrādi, kā saka, ir objektīvs fakts. Anšlāgs. Ovācijas. Smiekli un asaras… Nē, atsevišķi neapmierinātie, protams, atradīsies — viņi vienmēr atrodas. Bet ne par viņiem stāsts. Stāsts ir par to, ka Šukšina stāsti pēc būtības "var samierināt kaislīgāko rietumnieku un dusmīgāko slavofīlu, arthouse cienītāju un vienkāršo teatrālo formu pielūdzēju". M.Davidova kā iestudējuma vērtību izceļ intonāciju, godīgumu, kas atbruņo. Stāstus par Altaja iedzīvotājiem, viņasprāt, A.Hermanis ir iestudējis "ar cilvēkmīlestības patosu, nevis ar līdzjūtību un līdzciešanām pret vienkāršo tautu". Kritiķe priecājas, ka iestudējumā nav nepievilcīgas faktūras, nav arī "firmas autentiskuma" — ausaines u.tml. — "ciema iedzīvotāji valkā skaistas košas drēbes pēc folkloras motīviem — puķainas kleitas un košus kreklus". A.Hermanis šajā izrādē, šķiet, tīšām izkritis no laikmetīgā kultūras konteksta — atšķirībā no rietumu skatītāja, kurš vienmēr alkst epatāžas un kultūras šoka, pēc M.Davidovas domām, A.Hermanis iestudējis izrādi krievu skatītāju gaumē, kuri arvien vēl vēlas uz skatuves redzēt ideālu, ar to saprotot dzīvei tuvu patiesīguma izjūtu un iespēju uz varoņiem skatīties ar simpātijām. "Krievu skatītājs vēl joprojām uztver mākslu kā skaistā burvju valstību," raksta M.Davidova, kura režijas stilu raksturo kā "hiperreālistisku grotesku". Jeļena Jampoļska recenzijā Maskavieši un marsieši vairākkārt uzsver, ka tas ir lielisks iestudējums, tomēr "režisors vienkāršojis aktieruzdevumu." Tāds meistars kā J.Mironovs to uzreiz jūtot. J.Jampoļskai šķiet, ka pārāk daudz ir bijis groteskas, parodijas, imitācijas un maskas, un nevienā no 10 stāstiem Jevgeņijs Mironovs nav bijis lielisks. "Festivālā NET nospēlēta, iespējams, pati labākā pirmizrāde — Šukšina stāsti. Altaja nostūra cilvēku dzīvi izspēlēja krievu aktieri ārzemnieka no Latvijas vadībā. Savstarpējās valstu attiecības varētu vēlēties labākas, bet teātra līmenī izrādījās, ka labākas nav iespējamas," recenzijā Šuškins astoņiem bajāniem ar apakšvirsrakstu Hamatova pārvērtusies ūdenī raksta Marina Raikina (Moskovskij komsomoļec). Arī šī kritiķe uzsver godīgo, neviltoto situāciju kā iestudējuma kamertoni: "Astoņi aktieri un 10 Šukšina stāsti. Nekādu videotehnoloģiju, aiz kurām noslēpties. Laikmetīgie jaunie aci pret aci ar izcilību. Bailīgi? Domāju, ka viņiem nav viegli: zāle ir iekārtota mazākais skeptiski — nu ko gan pilsētnieki zina par dzīves patiesību? (..) Fināls ir griezīgs un sāpīgs kā paši Šuškina stāsti, kā pati mūsu Dzimtene, kuras būtībā dīvainā kārtā ietiecies un mums pastāstījis sveštautietis. Mēmā meitene (Čulpana Hamatova) svaidās pa skatuvi, un viņas spēkos nav pateikt, ko viņa jūt un zina par savu no cietuma izbēgušo brāli Stjopku. Un pēkšņi — izrāviens, neveikli un mokoši viņa sāk runāt pa zilbēm. Pēc pāris minūtēm astoņi aktieri apsēžas uz garajiem soliem un fotoportretu pakājē uzvaroši un nervozi sāk spēlēt astoņus bajānus". Arī Oļegs Zincovs (Vremja novostej) uzskata, ka A.Hermaņa iestudējums ir "etalons eiropiešu darba tīrības un krievu tēmas savienībai". Kritiķis atzīmē, ka Monikas Pormales Srostki ciemata iedzīvotāju fotogrāfijas atgādina Sorokina un Oļega Kuļika albumu Krievijas dzīlēs, kas tika izdots 90.gadu vidū, un ir skaidrs, ka režisors apzinās, ka realitāti, īpaši, ja tā saistīta ar mitoloģizēto "krievu dvēseli", kailām rokām nepaņemsi. "Hermanis pasvītro savu vērotāja, svešinieka, "ārzemnieka" skatu, kaut mūsu kopējo padomju pagātni uz skatuves prot restaurēt labāk kā jebkurš cits," tā O.Zincovs, norādot, ka Šukšina stāsti turpina iestudējumā Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika A.Hermaņa iesāktos utopijas pētījumus. Ar atšķirību, ka "krievu ciemata utopija viņu intriģē, iespējams, pat saviļņo, kamēr 60.gadu utopijā viņš bija laimīgi iemīlējies".