1940.gada okupācija: «vadošo kadru» etniskais sastāvs

Decembrī LKP 9.kongresā, kura delegātu vidū ebreji bija tikai 7,6 %, tika ievēlēta jauna Centrālā komiteja, kurā ebreju bija vēl mazāk nekā kongresa delegātu vidū — no 35 CK locekļiem tikai viens bija ebrejs — Giršs Rapoports, par kuru runa būs turpmāk. Zemākā līmenī partiju un okupēto Latviju kopumā sākumā pārvaldīja astoņas komunistu apgabala organizācijas: Rīgas, Daugavas, Latgales, Malienas, Vidienes, Ventspils — Tukuma, Zemgales un Lejaskurzemes, un nevienu no tām, pat ne Latgales, nevadīja ebrejs (Latgales organizāciju vadīja R.Neilands). Tikai divu mēnešu laikā — jūlijā un augustā, kad partijas struktūra vēl nebija sakārtota, Rīgas organizācijā bija redzami daži ebreji: no desmit pilsētas rajonu organizācijām ebreji vadīja trīs — M.Gurevičs (2.rajons), H.Skuteļska (3.rajons) un A.Šperlins, kurš bija iecelts par 8.rajona vadītāju, pašā pilsētas centrā un viņa pārziņā bija arī Latvijas Universitāte, konservatorija un Mākslas akadēmija. Tas patiešām bija burtiski odiozs LKP CK lēmums — Latvijas inteliģences centros, kur komunistu gandrīz vispār nebija, komunistu ideoloģiju bija jāievieš neizglītotam frizierim (par laimi, jau bija sākušās vasaras brīvdienas un laikam reti kurš viņu redzēja). Diemžēl tas vēl nebija viss, kas bija jāpiedzīvo izcilajām augstskolām. Taču pat šāds stāvoklis nebija ilgs: 6.septembrī Rīgas organizācija tika pārkārtota, desmit rajonu vietā tika izveidoti trīs un neviens no minētajiem ebrejiem savu amatu nesaglabāja (pat Maskavas rajonu vadīja krievs Makars Jakovļevs, bet ebrejam Mejeram Skuteļskim iedeva tikai otrā sekretāra amatu; H.Švarca bija Pārdaugavas rajona komitejas nodaļas vadītāja — diezgan zems amats); faktiski Rīgas organizāciju vadīja no PSRS atsūtītais Kārlis Pugo (viņa dēls Boriss vadīs Valsts Drošības komiteju un LKP okupētajā Latvijā 80.gados, ņems dalību 1991.gada augusta pučā PSRS un pēc tā izgāšanās ies bojā mīklainos apstākļos, it kā izdarot pašnāvību). Septembrī okupētajā Latvijā bija 19 apriņķa un četras pilsētu partijas organizācijas, un ebreju skaits to vadībā bija ļoti mazs. H.Skuteļska tika "izsūtīta" no Rīgas uz Latgali, kur laikam tik neizglītota persona tika uzskatīta par pieņemamāku — viņa tika iecelta par Ludzas apriņķa sekretāri, taču pat šajā amatā viņa nebija vienīgā — cits sekretārs bija vietējais latgalietis V.Rubuls (nacistu okupācijas laikā tika tendenciozi vākti materiāli, lai pierādītu "žīdu — komunistu" varu Ludzā, bet praktiski nekas netika savākts — bez Skuteļskas tikai kāda cita ebrejiete Černobrova bija vadījusi pionierus, kuriem varas, protams, nebija, taču komjauniešus jau vadīja vietējā krieviete Anna Lomonosova, bet iestādes, kurām patiešām bija vara, — vietējo valsts drošības nodaļu, miliciju, tiesu, prokuratūru — vadīja tikai vietējie latvieši, latgalieši, krievi un no PSRS atsūtītie krievi). Varētu iedomāties, ka ebreju komunistu bija daudz Daugavpilī, taču tie atkal būtu lieli maldi: 1940.gada oktobrī, kad partijā jau stājās līdzskrējēji un kad jau nepārtraukti iebrauca komunisti no PSRS iekšienes, Daugavpilī bija tikai 51(!) komunists, no kuriem 20 bija ebreji; relatīvi tie bija 40% no pilsētas komunistiem, bet absolūtos skaitļos tie bija aptuveni 0,2% no pilsētas ebrejiem; būtu jābūt apveltītiem ar milzīgu fantāziju, lai teiktu, ka ebreji "masveidā" stājās partijā. Daugavpils pilsētas komitejā patiešām 2.sekretārs bija ebrejs — jau minētais F.Fridmans, bet — ne vairāk (H.Jefuns, G. Frīdmane un vēl kāds V.Kurs vadīja nodaļas komitejā); Ābrams Genkins vadīja nodaļu Cēsu rajona komitejā, I.Kacs — nodaļu Tukuma apriņķa komitejā. Bet tas arī laikam bija gandrīz viss — visas padomju Latvijas partijas komiteju mērogā. Vienīgā vieta, kur patiešām izveidojās diezgan odiozs stāvoklis — ne ebreju komunista skaita, nemaz nerunājot par ietekmi, bet viņu redzamības dēļ —, bija Latvijas Universitāte, kurā mācību gads sākās 1940.gada 1.oktobrī. Neviens ebrejs neieņēma nevienu kaut cik iespaidīgu, pat ne otršķirīgu amatu Universitātes pārvaldē; tie bija nodoti pat ne vietējiem latviešiem — komunistiem, bet no Krievijas atsūtītajiem. Par pirmo padomju okupācijas perioda rektoru tika iecelts iebraukušais Jānis Pašķevics, kurš no 1918. līdz 1931.gadam bija dienējis Sarkanajā armijā kā politiskais darbinieks; nedaudz vēlāk viņu nomainīja Jānis Jurgens, kurš bija komunists kopš 1919.gada un P.Stučkas režīmā bija strādājis arī čekā un revolucionārajā kara tribunālā Viļānos, un vēlāk bija beidzis Komunistiskās audzināšanas akadēmiju Maskavā — tieši šāda biogrāfija bija visderīgākā jebkuram amatam padomju Latvijā (zīmīgi, ka līdz pat 1987.gadam — 47 gadus, izņemot trīs vācu okupācijas gadus, par LU rektoriem bija tikai t.s. Krievijas latvieši; 1962. gadā Jurgenu nomainīja Valentīns Šteinbergs, kuru savukārt — Visvaris Millers). Universitātes partijas organizāciju arī vadīja tikai Krievijas latvieši — pirmais Universitātes partorgs bija A.Blūmfelds, kuru 1941.gada maijā nomainīja Sarkanās profesūras institūta absolvents J.Āboliņš; partijas birojā bija tikai latvieši. Visā Universitātē komunistu skaits bija nožēlojami mazs — pat ņemot vērā iebraukušos latviešus — komunistus — uz mācību gada sākumu tie bija tikai 38 biedri un līdz 1941.gada 5.aprīlim pieauga tikai par 11 cilvēkiem — Universitātē pie partijas komitejas rinda nestāvēja. Tas radīja lielu problēmu: kā izveidot partijas pirmorganizācijas fakultātēs? Lai arī Universitāte bija plaši atvērusi durvis bijušajiem pagrīdniekiem — lai kādas arī nebūtu viņu zināšanas, komunistu vienalga bija ļoti maz, taču strauji bija pieaudzis ebreju studentu skaits — 1940.gada 1.jūlijā, mācību gadu beidzot, viņu bija 6,8% no studentiem, 1940.gada rudenī — jau 10,9%, bet 1941.gada pavasarī — 12,6% — tātad skaits bija gandrīz divkāršojies, lai arī nekad nepārsniedza ebreju studentu skaitu 30.gadu sākumā, demokrātijas posmā. Izaugsme bija tomēr ļoti uzskatāma, vēl uzskatāmāks bija stāvoklis ar fakultāšu partijas sekretāriem. Universitātē bija 12 akadēmisku vienību: desmit fakultāšu un anatomikums, un Universitātes slimnīca; atcerēsimies, ka 1940.gada 1.oktobrī komunistu skaits LU bija 38 — vidēji pa trīs komunistiem uz akadēmisko vienību; burtiski niecīgs skaits. Taču tā nu bija iznācis, ka Universitātes partijas komiteja iecēla ebrejus — komunistus par partorgiem sešās akadēmiskās vienībās — pusē no visām (Mehānikas fakultātē — Harijs Natansons, Juridiskajā — Kalmans Gincburgs, Ķīmijas — Avigdors Lifšics, Vēstures un filozofijas — Zāmuels Levitāns, anatomikumā — Zāmuels Hisins, slimnīcā — Bērs Kalpaks). Nekādas reālas varas viņiem, protams, nebija — tā piederēja rektoram un LU partorgam, taču viņi kļuva redzami padomju varas pasākumos, kur tieši viņiem bija jāsaka pretīgas runas, kuras patiešām kaitināja studentus un darbiniekus, taču to pašu, protams, teica arī pārējie partorgi — latvieši un viens krievs. Lai kā tas arī nebūtu bijis, seši partorgi –— ebreji varēja veicināt antisemītisma pieaugumu daudz vairāk, nekā mazais skaitlis seši liktu domāt. Atšķirībā no okupētās Lietuvas Latvijā ebrejiem bija daudz mazāka loma komunistiskās ideoloģijas uzspiešanā. Komunistiskajā presē stāvoklis bija šāds: 1941.gada sākumā Latvijā bija 18 komunistu izdevumu: 15 laikrakstu un trīs žurnāli, ebreju skaits to vadībā bija pat samazinājies. 1940.gada vasarā ebreji rediģēja divus izdevumus (nerunājot par Kampf (Cīņa), kura iznāca jidišā tāpat kā vēlāk žurnāls Ufboi (Jauncelsme); skaidrs, ka šos izdevumus lasīja tikai tie, kuri pārzināja jidišu — tikai ebreji un pat ne visi; ne latviešus, ne krievus šie izdevumi ideoloģiski ietekmēt nevarēja). Tie bija: Proļetarskaja Pravda (redaktors G.Krupņikovs) un Trudovaja Gazeta ( redaktors G.Rapoports), bet vienā izdevumā — dienas laikrakstā Sarkanais Kareivis, kurš iznāca no 1940.gada 1.septembra un formāli nebija partijas izdevums (tā nosaukums bija tipisks Staļina režīma apsēstībai ar slepenību — Sarkanarmijas N.daļas laikraksts) redaktora vietnieks (ne redaktors) bija komunists ebrejs Mavriks Vulfsons. Tas arī bija viss (ebreju komunisti nevadīja pat laikrakstu Latgalē Latgaļskaja Pravda, kurā no PSRS iekšienes atsūtītie daži ebreju žurnālisti vadošos amatos parādīsies tikai pēc kara), bet 1940.gada rudenī ebreju skaits kļuva vēl mazāks, jo G.Krupņikovs savu amatu zaudēja: visi laikraksti, un ebreju komunistu vadītie jo īpaši, tika uzmanīgi pieskatīti un neviens cits kā iekšlietu tautas komisārs A.Noviks secināja, ka Krupņikovs redaktora amatam neder, jo bija izrādījies pārāk "ebrejisks" — no 35 redakcijas darbiniekiem 24 bija ebreji, pie tam — viens otrs ar "netīru" biogrāfiju; latvietis redakcijā bija tikai viens. 19.septembrī Noviks pieprasīja redakcijā sākt "tīrīšanu", Krupņikovs tika atcelts un abas minētās avīzes tika apvienotas vienā ar nosaukumu Proļetarskaja Pravda, kuru rediģēja H.Rapoports, kurš bija bijis uzmanīgāks redakcijas darbinieku izvēlē, ieskaitot to, ka pie viņa strādāja vairāk latviešu un krievu. Jauns un patiešām talantīgs žurnālists Rafails Blūms 1940.gada augustā kļuva par laikraksta Sarkanais Sports redaktoru; skaidrs, ka arī tas sludināja komunistisko ideoloģiju, taču, protams, nebija tās galvenais rupors, bet pats Blūms nākotnē — no 1956. līdz 1959.gadam — rediģēs žurnālu Zvaigzne, kurš — kā to ir uzskatāmi pierādījuši Ilgvara Butuļa pētījumi — būs visprogresīvākais un visnacionālākais, latviskākais izdevums padomju Latvijā, un Blūms pat tiks apvainots "latviešu buržuāziskā nacionālismā". Vēlreiz jāatgādina, ka visu ideoloģisko darbu 1940.—1941.gadam vadīja latviešu komunisti, pie tam — no PSRS atsūtītie. Piemēram, LKP CK preses sektoru, kurš kontrolēja visu presi, vadīja Arvīds Pelše, viena no visdrūmākajām figūrām okupētās Latvijas rusifikācijas un kolonizācijas vēsturē vairāk kā 20 gadu garumā; 1941. gada sākumā viņš arī formāli kļuva par LKP CK sekretāru ideoloģijas jautājumos, nomainot Žani Spuri. Savukārt LKP CK propagandas daļu sākotnēji vadīja vietējais komunists A.Nurža, taču jau 17.jūnijā okupantu armijas rindās bija ieradies Jānis Avotiņš, tieši ar tādu pieredzi, kāda bija nepieciešama Latvijas sovjetizācijai — Krievijas pilsoņu kara gados viņš bija strādājis čekā, vēlāk — ideoloģiskajā darbā. Vispirms viņš nodarbojās kā Sarkanās armijas N.daļas vecākais politiskais vadītājs ar Latvijas armijas "demokratizēšanu", taču augustā jau nomainīja Nuržu un kļuva par CK propagandas un aģitācijas daļas vadītāju. Nereti pat kontrole, kuru īstenoja Krievijas latvieši, netika uzskatīta par pietiekošu; piemēram, Latvijas radiofonā, kur sāka strādāt arī pāris ebreju — komunistu (B.Hiršfelds, L.Levins; absolūtais radio darbinieku vairākums bija latvieši), par direktoru tika iecelts vietējais komunists Indriķis Lēmanis, par viņa vietnieku — no Ļeņingradas atsūtītais latviešu komunists Ādolfs Apsītis, taču viņiem klāt tika pielikts no Maskavas atsūtītais Pravdas korespondents (šis amats piederēja augstākajai partijas nomenklatūrai) un PSRS (Vissavienības) Radiokomitejas speciālais pilnvarotais Rīgā Vasilijs Ardamatskis, kurš katru dienu — līdz pat 1941.gada pavasarim — ieradās radio un izvērtēja katru iepriekšējās dienas raidījumu; viņš bija īstais saimnieks (nākotnē viņš kļūs par pazīstamu padomju rakstnieku, kurš slavinās čekistu darbību). * Tieši tāds stāvoklis bija komjaunatnē: par pirmo sekretāru iecēla Eduardu Libertu, kurš pirms tam bija dienējis padomju armijā Ļeņingradā un ieradās Latvijā okupantu specgrupas sastāvā jau jūnijā; no vietējiem ietekmīgs bija Alberts Miezis. Daži ebreji patiešām ieņēma redzamus amatus komjaunatnē — B.Berkovičs bija CK nodaļas vadītājs, Izaks Boroks — Daugavpils apriņķa pirmais sekretārs, Z.Levitāns — viens no LU komitejas komsorga vietniekiem, Zālamans Eiduss, kurš divus mēnešus — 1940.gada augustu un septembri — bija komjaunatnes Jelgavas pilsētas sekretārs, Mendelis-Maksis Ferbers bija Tukuma pilsētas komitejas trešais sekretārs, Gusta Rainesa sāka organizēt komjaunatni Valdemārpilī, kur bija diezgan daudz ebreju, taču viss, ko viņa bija paspējusi noorganizēt uz 1940.gada septembri, bija 3(!) komjaunieši. Komjaunatne kopumā tomēr bija stipri latviska (arī Universitātē komsorgu vairākums bija latvieši; kaut ko līdzīgu studentu padomei vadīja Pauls Priede), tajā bija diezgan daudz vietējo krievu un tajā pat iestājās tādi latvieši no trūcīgākām aprindām, kuri vēlāk dos ievērojamu, pat izcilu, ieguldījumu latviešu kultūras vēsturē un latviskuma uzturēšanā ilgajos pēckara okupācijas gados (lielais režisors Alfrēds Jaunušans, rakstnieki Laimonis Purs un Miervaldis Birze, pedagogs Jānis Brodelis. 1941.gada pavasarī okupētājā Latvijā bija 19 apriņķu un tikai vienā — Daugavpilī — ebrejs bija komjaunatnes apriņķa komitejas sekretārs (I. Boroks). * Pavisam minimāls ebreju skaits darbojās armijas politiskajā dienestā. Armijas t.s. demokratizācijai, bet faktiski tās ideoloģiskai apstrādāšanai, tika ieviests armijas politisko vadītāju un politisko darbinieku institūts. Par armijas politisko vadītāju tik iecelts populārais sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, kurs kopš 1937.gada bija dzīvojis trimdā Somijā un tur bija stājies kontaktos ar PSRS izlūkdienesta rezidentu Borisu Jarcevu (Ribkinu). Ambiciozais Kalniņš bija atgriezies okupētajā Latvijā, taču komunistiskajā partija netika uzņemts, lai arī viņš to vēlējās. PSRS NKVD aģentu un politisko komisāru pieskatītam viņam bija atļauts vadīt armijas kultūras un propagandas pārvaldi un politiskos vadītājus, kuru skaits bija 76, no kuriem absolūtais vairākums bija latvieši, ieskaitot vairākus bijušos kreisos sociāldemokrātus (Kalniņa palīgs bija Arturs Zirnītis). Tikai trīs bija ebreji — viens politiskais darbinieks pārvaldē (Mavriks Vulfsons) un divi politiskie vadītāji — Ābrams Genkins Latgales divīzijā (vēlāk — partijas darbā, kā jau rakstīju) un Avigdors Lifšics Latgales artilērijas pulkā, taču pat viņi nebija augstāka vai vidēja līmeņa vadītāji (augstākais līmenis bija divīzijas politiskais vadītājs; tie bija tikai latvieši). Lielāks ebreju skaits darbojās Latvijas strādnieku gvardē — speciālā bruņotā organizācijā, kura tika izveidota 2.jūlijā; gvardistiem bija īpaša forma — zila strādnieku blūze un bikses —, un viņi bija demonstratīvi redzami uz ielām, taču viņi nav salīdzināmi ar reālām varas institūcijām, piemēram, ar Iekšlietu tautas komisariātu, lai arī tā vadībā gvarde darbojās kopš 1940.gada rudens; varas viņiem nebija un patstāvīgi viņi neveica nekādas terora operācijas. Protams, arī jau minētais ebreju komunists A.Šperlins piedalījās dažu strādnieku gvardu vienību organizēšanā — sākotnēji gvardi bija partijas komiteju vadībā un daži ebreji bija patiešām aktīvi gvardes štābā, taču no 10 bataljoniem Rīgā tikai vienu, Maskavas rajonā, vadīja ebrejs un kopumā no 10 000 gvardistiem visā Latvijā ebreji sastādīja kādus 10—15% (aplams ir apgalvojums, ka ebreji vieni paši gvardē bija 1000; tik daudz bija visā gvardē kopā). Gvarde pastāvēja līdz 1941.gada maijam, un visi trīs tās vadītāji bija latvieši (pirmais strādnieku gvardi komandēja P.Rudzītis, pēc tam — V.Griķītis, kuru nomainīja A.Straupe). Robežsargu brigādes politiskais vadītājs bija komjaunietis Oļģerts Krastiņš, kurš vēlāk ķluva par LPSR robežapsardzības priekšnieku un majoru 23 gadu vecumā (no kurienes tāda Maskavas uzticība?). Lielais noziegums 1941.gada maijā Valsts Drošības tautas komisariāta dažāda līmeņa atbildīgos amatos strādāja 200 cilvēku, no kuriem ebreji bija aptuveni 25: nekādas ebreju dominēšanas nebija. Okupētajā Latvijā turpinājās deportācijai nolemto sarakstu sastādīšana, kurā ļoti aktīvi piedalījās vietējās partijas komitejas, neatkarīgi no tā, kas tās vadīja; lielākā deportācijām nolemtā grupa bija latviešu zemnieki, un lielākajā daļā no Latvijas laukiem nebija nedz ebreju čekistu, nedz komunistu, savukārt ebreji, kuri piedalījās sarakstu sastādīšanā, bez mazākām šaubām tajā iekļāva citus ebrejus. No okupētās Baltijas bija paredzēts deportēt tik daudzas "pretpadomju grupas", ka sarakstos nonāca visdažādākie cilvēki; piemēram, Rēzeknes ebrejs Mozus Lifšics tika nolemts tāpēc, ka viņam bija piederējusi ziepju ražotne un viņš esot "ekspluatējis darbaspēku"; ne mazākā mērā netika saudzēti bundisti, jo viņu organizācija kopumā tika apzīmēta par "kontrrevolucionāri nacionālistisku", bet dažiem bundistiem tika pierakstītas klāt vēl citas apsūdzības: Izaks Berzs tika apsūdzēts par "sakariem ar trockistiem", kurus viņš, visu mūžu nodzīvojis Latvijā, laikam nekad pat nebija redzējis. Visi labējie cionisti tika apzīmēti par "fašistiem", bet Boriss Minkovičs, kurš patiešām bija piedalījies cionistu nelegālajā darbībā un garīgajā pretošanās komunistu varai, tika nolemts deportācijai arī tāpēc, ka esot "lasījis pretpadomju satura lekcijas". Kad naktī uz 15.jūniju viņš tika pamodināts un aizvests uz Torņakalna staciju, līdzās daudziem dažādu tautību čekistiem un Iekšlietu karaspēka karavīriem ar zilām zīmotnēm rosījās arī komunistu un komjauniešu aktīvisti, kuri bija asistējuši čekistiem un karavīriem, un viņu vidū Minkovicš sazīmēja ne vienu vien ebreju. Par to nav nekādu šaubu (protams, ka visās vietās bija arī latviešu un jebkuras citas tautības komunisti un komjaunieši — piemēram, Daugavpilī viņu piedalīšanos deportācijās vadīja LK (b) P Daugavpils pilsētas komitejas sekretārs, latvietis Krišjānis Treimanis), taču daudz vairāk ebreju bija lopu vagonos, kuros tika sadzīti deportācijai nolemtie: tika deportēti 15 424 cilvēki; ebreji bija otrajā vietā pēc latviešiem — 11 418 latviešu, 1771 ebrejs — vairāk kā 10% no deportētajiem un vairāk kā divas reizes vairāk nekā ebreju skaits Latvijā (tika deportēti 1,93 % no Latvijas ebrejiem). Lēmumus par deportācijām bija sagatavojuši vietējie čekisti, vienalga, kāda bija to tautība — latvietis Bunga Jelgavā, polis Barkovskis un ebrejs Varšavčiks Daugavpilī, krievs Dimitrijevs Rīgā un krievs Kudrjavcevs Cēsīs; Rīgā tos galīgi apstiprināja Šustins, Cinis, Brezgins, Gavars un citi VDTK darbinieki, kā arī visdažādāko tautību prokurori. Lai arī VDTK atbildība par lielo noziegumu nav apstrīdama, taču to nebūtu bijis iespējams veikt bez daudzu okupācijas režīma institūciju atbalsta: piemēram, 11.jūnijā Šustins lūdza LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci izdalīt deportāciju īstenošanai 500 automašīnu un 12 tonnu degvielas un, protams, lūgums tika izpildīts.