Pagājušās nedēļas nogalē Liepājas pludmalē un parkā notikušā festivāla Summer Sound 2013 otrās dienas varoņi līdzās galvenajam hedlanerim Mika, Lindai Leen un Igo bija arī mūziķi, kuru arsenālā ir tikai elektriskās ģitāras, jaudīgi bungu komplekti un pēc iespējas skaļākas balsis. Uz lielās skatuves par sevi ar lielisku koncertu atgādināja Sabilē deviņdesmitajos gados uz pasaulē aktuālā grunge viļņa dzimušais trio Pienvedēja piedzīvojumi. Pēdējos gados vairāk vai mazāk veiksmīgā radio biznesā iesaistītais Māris Žigats vēlreiz apliecināja, ka vispiemērotākā vieta viņam ir ar basģitāru rokās uz skatuves, bet citās grupās (The Sound Poets, Laika suns) tagad aktīvi iesaistītais bundzinieks Pēteris Lunde, spēlējot Pienvedēja piedzīvojumos, šķiet atgriezies savās dzimtajās mājās, kur viņš jūtas kā zivs ūdenī ar sev vistīkamāko garšu.
Igauņu trio Sibyl Vane vēlreiz lika aizdomāties, kāpēc mums joprojām nav tādas īsteni roķīgas meitenes – grupas līderes, bet grupas Skyforger un Inokentijs Mārpls parūpējās par vislatviskākajiem mirkļiem festivālā. Jau vairākus gadus lielākoties ārzemēs spēlējošās pagānmetāla grupas koncerta laikā apsargiem, šķiet, bija visvairāk darba visā festivālā, jo Cēsu alus skatuves trauslais nožogojums no fanu spiediena draudēja neizturēt. Skyforger, līdzīgi kā Slayer vai Metallica pasaulē, Latvijas mērogā ir galvenās skatuves līmeņa grupa, lai kā organizatoriem negribētos pieņemt, ka metāls mēdz būt kas vairāk nekā troksnis saujiņai matainu mežoņu un arī šī saujiņa mēdz izaugt par varenu plaukstu. Skyforger, kā vienmēr, kareivīgi aicināja atcerēties latviešu tautas varonīgās cīņas pret iebrucējiem vairāku gadsimtu garumā, bet grupas Inokentijs Mārpls (arī viņiem "iedotā" skatuve bija par mazu) koncerta kulminācija bija nobeigumā skanošā Brīvību Latvijai. Piedziedājumu "Brīvību Latvijai, tas nekad nebūs prasīts par daudz!" klātesošā publika dziedāja līdzi un nav šaubu, ka tā jau šobrīd ir kļuvusi par vienu no Latvijas himnas versijām līdzās Mārtiņa Brauna Saule. Pērkons. Daugava un oficiālajai Dievs, svētī Latviju, kas roka aranžējumā ir arī Inokentija Mārpla koncertrepertuārā un jaunākajā albumā Pupu mizas, kura karogs rotāja skatuves fonu.
Jāatzīst gan, ka festivāla apmeklētāji bija izvēles priekšā – apmeklēt šos koncertus uz nelielām skatuvēm parkā izvietotajā ēdināšanas zonā vai pludmales smiltīs starp lielāko skatuvi un vairākām deju teltīm un skatuvītēm (no tām plūstošie ritmi nomāca cits citu, radot neciešamu kakafoniju), jo pārvietošanās starp šīm abām "vai nu…" un "vai nu…" zonām bija iespējama tikai pa šauru dēļu celiņu, kas gandrīz visu laiku bija pārslogots. Brīžiem pat bija nepieciešama apsargu kontrole, lai ļaužu plūsma nepāraugtu postošā haosā, ko varētu izraisīt kāda koncerta sākšanās, kamēr liela daļa fanu vēl skatuves tuvumā nav nokļuvuši. Traģisks un brīdinošs piemērs ir The Who koncerts 1979. gadā ASV – izdzirdot, ka grupa sāk spēlēt, fani metās skatuves virzienā un vienpadsmit cilvēki tika nospiesti pūlī. Cerams, ka nākamajā gadā šī pūļa migrācijas problēma gan pie ieejas, gan teritorijā tiks novērsta un Summer Sound cilvēku atmiņā paliks tikai un vienīgi kā brīnišķīgi svētki, jo citos aspektos organizācija bija tik perfekta, ka visi koncerti sākās precīzi laikā. Tiekamies Summer Sound 2014!