Acs un gars

Lai gan visi minētie autori interesentu vidū ir labi pazīstami, nozīmīgu tulkojumu parādīšanās acumirklī izmaina situāciju domu apmaiņas ekonomikā un šo tekstu iespaids uz prātiem palielinās daudzkārt.Arī Merlo–Pontī mums ir gan pazīstams, gan nepazīstams. Māra Rubene, kas ir esejas Acs un gars tulkotāja, un Rinalds Zembahs, zinātniskais redaktors, ir cilvēki, kas pie mums droši vien visvairāk ir strādājuši ar Merlo–Pontī filosofisko mantojumu. Diemžēl autortiesību finešu dēļ grāmatā nav publicētas viņu esejas, kuras tomēr ir izlasāmas Laikmetīgā mākslas centra mājaslapā www.lcca.lv/izdevumi/merlo_ponti. Rubenes eseja veltīta Acij un garam, bet Zembahs raksturo Merlo–Pontī filozofiskās domas attīstību un iezīmē kontekstu, kurā Acs un gars būtu lasāms. Es šeit nekādi nevarētu atdarināt nevienu no augšminētajām esejām, tāpēc varu piedāvāt tikai pāris norāžu.Merlo–Pontī pirmām kārtām ir pazīstams kā franču fenomenologs. Protams, ar katru nākamo grāmatu aizvien skaidrāk iezīmējās viņa atšķirība no fenomenoloģijas pamatlicēja Edmunda Huserla izvirzītās problemātikas un pieņēmumiem, bet to pašu var teikt arī par visiem citiem fenomenologiem. Kopējais fenomenoloģijas pieņēmums ir tāds, ka apziņa nav tikai viens no pasaules vai dabas fenomeniem, ko mēs varētu skaidrot, tāpat kā skaidrojam, teiksim, gravitāciju. Mēs varam no malas novērot gravitācijas izpausmes, bet apziņu no malas mēs novērot nevaram, jo pats novērojums jau ir apziņas stāvoklis. Mūsu pasaule ir dota apziņā, bet dīvainā kārtā to ir viegli nepamanīt, tai skaitā to, kā apziņas stāvokļi un struktūras nosaka mūsu pasauli. Fenomenologi aicina vismaz uz mirkli atbrīvoties, izlikt "ārpus iekavām" zināšanas, ko dzīves laikā esam uzkrājuši par pasauli un sevi, un pietuvināties "naivajam", teoriju un pieņēmumu nepastarpinātajam pasaules tvērumam, kas mums nav apslēpts, bet ikdienā izrādās netverams.Merlo–Pontī izceļas citu fenomenologu vidū pirmām kārtām ar to, ka pievērsa uzmanību ķermenim un skatīja apziņu kā kaut ko pretēju ķermenim (teiksim, gara un ķermeņa pretstats Dekarta filozofijā), bet kā vienmēr iemiesotu apziņu. Un, zūdot skaidrai robežai starp ķermeni un apziņu, zūd arī skaidra robeža starp pasauli un apziņu.No iepriekš teiktā, cerams, var nojaust, kas ir raksturīgs fenomenoloģiskajai estētikai un mākslas filosofijai. Viena lieta, ka pati māksla vai mākslas darbs tiek skatīti, distancējoties no pieņēmumiem, kādi mums varētu būt radušies par mākslu. Otrkārt, māksla tiek skatīta kā īpaši rosinošs iemesls vai varbūt pat parocīgs līdzeklis fenomenoloģiskai refleksijai. Māksla palīdz distancēties no dabaszinātnēm raksturīgā skatījuma uz pasauli, kurā tas, kā apziņa veido pasauli, regulāri tiek aizmirsts. Arī Merlo–Pontī savu eseju Acs un gars sāk ar komentāru par zinātnēm.Protams, Merlo–Pontī teksts nav viegls. Kaut vai tāpēc, ka Merlo–Pontī savā esejā polemizē ar citiem autoriem un ar sevi kā agrāk rakstīto tekstu autoru. Šos daudzos slāņus uzrāda Rubenes un Zembaha esejas.Vai šī grāmata palīdz izprast mākslu? Sirreālists Magrits esot izteicies, ka "Merlo–Pontī lielisko darbu ir ļoti patīkami lasīt, bet diez vai tas liek domāt par gleznošanu — par kuru, šķiet, viņš tomēr sakās rakstām." Implicītais apgalvojums, šķiet, ir tāds, ka Merlo–Pontī neinteresējas par mākslu, bet izmanto mākslas darbu kā iemeslu, lai vēlreiz parunātu par sev tuvām filosofiskām tēmām. Tomēr šim vērtējumam būtu grūti piekrist. Skaidrs, ka runa Merlo–Pontī esejā ir par to, kā saprast mākslu, bet ne tādā nozīmē, kā mēs varētu vēlēties saprast mākslinieka "ideju", ko viņš vai viņa vēlējušies darbā paust, u.tml.Jautājumi, ko uzdod Merlo–Pontī, ir vienlaikus fundamentālāki, bet varbūt arī nebūtiskāki. Viens no jautājumiem ir par to, kas ir glezna un kāpēc tā tiek gleznota. Merlo–Pontī nemēģina dot socioloģisku vai psiholoģisku, vai mākslas vēsturniekam raksturīgu skaidrojumu. Glezna ir tas, kas māksliniekam un mākslas darba uztvērējam ļauj domāt par pasauli, pasaules ķermeniskumu, būtību un to, ko Merlo–Pontī sauc par neredzamo. Nebūtiskāki šie jautājumi ir tāpēc, ka ar mākslu ir iespējams nodarboties un var to baudīt, nezinot Merlo–Pontī teikto. Ne velti viņš rūpīgi izvēlas konkrētus mākslas darbus, jo ne visi mākslas darbi var dot to, kas viņu interesē. Un tas nenozīmē, ka citi mākslas darbi ir nevērtīgi. Tomēr tas, kurš ļaujas Merlo–Pontī tekstam, spēj atklāt mākslas darbā ko tādu, ko neviens kultūrvēsturisks skaidrojums nevarētu dot.