.. labi, labi, mēģināšu noticēt šai pasaciņai..."), nu, ko es te neveikli pārstāstīšu garā, smagā, bet aizraujošā Eko romāna sižetu, kurā bez piedzīvojumu mežģīnēm, protams, cienījamo literatūrpētnieku interesē atmiņas paradoksi.
Eko turpina izkopt savu 90.gados aizsākto teoriju par... trim atmiņas tipiem –— organisko, minerālo un botānisko (jeb papīra atmiņu, kā profesors to dēvē). 1991.gadā kādā lekcijā Eko paziņoja: "Mums ir trīs veidu atmiņas. Pirmā, organiskā, ir tā, kura iemitinājusies cilvēka miesā un asinīs un kuru kontrolē smadzenes. Otrā ir minerālā, turklāt cilvēcei ir divu tipu minerālā atmiņa — pirms tūkstoš gadiem šī atmiņa tika iemiesota māla plāksnītēs un obelisku zīmēs, kuras tur iegreba cilvēki. Šim pašam tipam atbilst arī kompjūteru elektroniskā atmiņa, kas tikai iegrebta silikonā. Un ir trešais — augu valsts atmiņas tips, ko reprezentē papirusi un vēlāk — grāmatas, drukātas uz papīra".
Vēlāk, kādā publiskajā lekcijā ironizējot par Platona dialogu Fedrs, Eko savu ideju par "botānisko atmiņu" noved līdz būtiskai konsekvencei: "Mēs taču zinām, ka grāmatas — tas nav vis vieglākais veids, kā piesavināties svešu gudrību, gluži otrādi, — grāmatas ir mašīnas, kas provocē attīstīt personīgās domas, un, tikai pateicoties rakstības izgudrošanai, ir radusies iespēja saglabāt cilvēcei tādu spontānās atmiņas šedevru kā Marsela Prusta Zudušā laika meklējumos. Otrkārt, ja kādreiz atmiņu trenēja, lai tajā "saglabātu" faktus, tad pēc rakstības izgudrošanas atmiņu sāka nodarbināt, lai tajā saglabātu grāmatas (stāstus). Grāmatas norūda atmiņu, nevis to dzen izlaidībā."
Umberto Eko varoņa bukinista atmiņā dzīvo Rembo, D"Anuncio, Bodlēra, Lorkas, Prusta, Leopardi, Simenona, Melvila, Po un daudzu citu ģēniju stāsti/grāmatas. Eko visu, ko mēs esam paraduši dēvēt par literatūru, ietērpis brīnumdaiļās ķēniņienes Loanas orālajās aurās (tās ir tās liesmas, tā vilinošā noslēpumainā uguns). Protams, ķēniņiene Loana tikai atmiņās izrādās "brīnumdaiļa", varbūt patiesībā (bet kas tā īsti ir?) un realitātē (un kas ir tā?) Loana ir kaprīza treššķirīga bordeļa bārdāma, kas sazin ko no sevis iedomājusies. Eko liek izvēlēties, kurai atmiņai katrs lasītājs dod priekšroku — tai atmiņai, kas vienmēr ir BĪSTAMA, vai tai atmiņai, kas ir DAIĻA? Atmiņa, kura ir daiļa — nu, mīļie, mūsu laikos tas skan kā ķecerība.
Pats autors Umberto Eko paziņoja, ka romānus vairs nekad nerakstīs. Tas notika 2004.gadā, kad iznāca šis — par atmiņu. Ko nu?