Andris Eglītis. Par cēloņiem, nevis sekām
Pirmā Purvīša balvas nominanta mākslinieka Andra Eglīša personālizstādi Lietu kārtība trešdien atklāja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls. Jaunas gleznas, jauns tēlniecības darbs. Saruna ar mākslinieku par viņa ceļu un sajūtām šodienas Latvijā.
Pēc jūsu iepriekšējās izstādes lasīju formulējumu, ka izmantojat nemodernus izteiksmes līdzekļus konceptuālai domai. Pats tam piekrītat?
Droši vien, ka tā var teikt, ja priekšmetisku, tonāli telpisku glezniecību uzskata par nemodernu. Bet tas ir mans domāšanas veids. Šķiet, ka, radot realitātes iespaidu, cilvēks daudz vieglāk ar to identificējas, un tā, manuprāt, es varu efektīvāk stāstīt.
Kā nonācāt pie glezniecības kā savas formas? Parasti jau jauni mākslinieki intervijās stāsta gluži pretējo — ka nespēj tajā pilnasinīgi izpausties...
Droši vien, ka tā ir personības deformācija izglītības rezultātā. Latvijai klasiskais ceļš — caur Rozentāļiem un akadēmiju. Esmu šo to fotografējis, mazliet filmējis, bet atgriezos pie glezniecības. Vienu brīdi man likās svarīgi sevi tā kā attaisnot, paskaidrot, tagad vairs ne. Es to vienkārši sajūtu kā sev organisku. Glezniecībā visvairāk iespējama mana klātbūtne. Ar roku. Kad darbā parādās tā mana neapzinātā daļa, ko varētu saukt par rokasgudrību. Lietas, ko dari intuitīvi instinktīvā līmenī. Un tev pašam ir vistiešākā saikne ar rezultātu. Fotogrāfijā vai video lielā mērā ienāk arī nejaušība. Glezniecībā nejaušība vairāk ienāk no manis, nevis no ārējiem apstākļiem.
Vai glezniecība, īpaši ainavu glezniecība, tiešām ir tik latvisks mākslas žanrs, kā pierasts domāt?
Jā, man liekas, ka glezniecība un ainavu glezniecība ir latviešiem raksturīga lieta. Bet es arī uzskatu, ka savus trūkumus vajag pārvērst par priekšrocībām. Respektīvi, izmantot to, kas ir. Mans uzmanības objekts ir cilvēka iekšējās attiecības ar apkārtējo pasauli. Iepriekšējās izstādes darbi stāstīja par attiecībām starp lielo apkārtni un mazo cilvēciņu, kas tajā. Jaunā izstāde ir par to, kā skatīties uz lietām, ko tajās ieraudzīt. Par pasaules izjūtu, kas veidojas no maziem gabaliņiem.
Tagad, kad izstāde nāk gatava, nākas sev formulēt, kas tad tas īsti ir, kas uztaisīts. Man ienāca prātā, ka tā ir šodien raksturīga tādai pasaules izjūtai, kad vienlaicīgi pastāv tik daudz informācijas, tik daudz atšķirīgu viedokļu bez pretenzijām uz patiesību. Un ka ir kāds savs ceļš jeb sava pasaule, kam tu tici, bet tajā vairāk jāpaļaujas uz intuīciju. Visu apgūt nav iespējams, un, ja arī tu apgūsti diezgan daudz informācijas, ar loģikas palīdzību vairs nav iespējams atšķirt patiesību no maldiem. Izstāde, man liekas, vēsta par intuīciju, kas piedalās pasaules izjūtas veidošanā.
Izstādes relīzē esat citēts, atsaucoties uz sv.Augustīnu.
Lasīju Augustīna Atzīšanos. Man ļoti patīk viņa intelektuālais godīgums sevis un Dieva analīzes procesā. Jā, likās, ka citāts ir piemērots izstādes moto.
Vai māksla mainās, kļūst, teiksim, cilvēciskāka?
Pilnīgi noteikti.
No kurienes šī maiņa nāk?
Domāju, ka tā ir organiska nepieciešamība, jo ir grūti dzīvot tādā izšķīdušā pasaulē. Gribas savākt visu kopā. Bet vienlaikus es negribētu, lai sāktos vienvirziena domāšana. Vajag apjēgt dažādo viedokļu iespējamību, bet pieņemt sev piemērotāko. Tā ir sajūta, ko gribu izstādē panākt — izšķīdušu daudzveidību, aiz kuras tomēr eksistē kaut kas. Aiz visiem viedokļiem ir kāds ceļš, kas vienlaikus savāc kopā un pieļauj dažādā esamību.
Respektīvi, kopīga paradigma?
Jā, tāda, kas stāv ārpus kaut kādiem konkrētiem moduļiem, patiesībām vai scenārijiem.
Vai jūs sev tādu jūtat?
Jā.
Kas tas ir?
Man tas ir ceļš. Dzīve kā ceļš. Sajust to, izbaudīt, piepildīt, nodarot pēc iespējas mazāk kaitējuma. Gribētos, protams, lai tas ietu kalnā, nebūtu horizontāle. Pats jūtu, ka šodien esmu citāds nekā pirms gada. Nezinu, kāds būšu pēc gada. Tā ir nemitīga attīstība. Ne jau drudžaina, nē, miera pilna attīstība.
Kā jūs veicināt sevī šo attīstību? Vai arī tas ir dabisks process?
Es ar sevi strādāju. Ir kādi simts tūkstoši neatbildētu jautājumu, uz kuriem es pamazām mēģinu rast atbildes, padarīt savu pasaulīti kārtīgu. Iet no neskaidrības uz skaidrību.
Teicāt par mākslas cilvēciskošanos. Vai māksla šajā gadījumā iet procesam pa priekšu vai arī uzrāda to, kas jau notiek sabiedrībā?
Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā cilvēki ir kļuvuši sirsnīgāki, atvērtāki, nav tik egoistiski. Sabiedrībā jau arī kādu siltumu vajag. Mākslas cilvēciskošanās? Man liekas, ka sevi izsmēlis tas laikmets, kad bija ļoti aktuāli sociāli, politiski konteksti. Tagad atkal ejam uz personisko, vispārcilvēcisko.
Vai cilvēki mainās? Vai arī — sabiedrībā šī sirsnība bija visu laiku, tikai mēs to neredzējām?
Cilvēki mainās neticami ātri. Mūsu lokālā specifika. Mainās iekārtas, vērtību sistēmas arī visu laiku mainās. Nedomāju, ka apzināti, tādas ir ārējās ietekmes. Katrā cilvēkā ir viskautkas. Ja vide pieprasa būt egoistiskam, viņš ir, ja sirsnīgam — atkal ir.
Vai tas ir normāli, ka vērtību sistēmas ir tik labilas?
Labi tas nav, jo cilvēkiem zūd stabilitātes izjūta. Grūti dzīvot. Tagad, kad ir krīze, var redzēt, ka tie cilvēki, kas visu laiku bijuši salīdzinoši noturīgāki, arī pašlaik jūtas stabilāk. Tie, kas pieskaņojas izmaiņām, cieš. Kaut vai tieksmē pēc vieglas dzīves. Ja salīdzina darba tikumu un peļņas tikumu... Cilvēks, kas visu laiku uzskatīja, ka darbs ir darbs, patlaban, man liekas, jūtas tīri labi. Tiem, kas uzskatīja, ka peļņa ir pareizais instruments, ir lielākas problēmas.
Pats jūtaties stabili?
Nē. Es visu laiku kaut ko meklēju. Kaut gan — var teikt, ka īstenībā es jūtos aizvien stabilāk. Viens no jautājumiem, kas mani pašlaik nodarbina, ir formulēt tās nemainīgās vērtības, uz ko var paļauties, kas sevi attaisnotu. Tādas ir, turklāt banālas: nedari otram to, ko tu negribi pats. Vai — ka vajag darīt labu. Droši vien jau tas neko neizsaka, bet... Augustīns man palīdzēja saprast, ka ļaunuma kā tāda nemaz nav. Tas rodas no neizpratnes, no tā, ka neproti nošķirt labu no ļauna.
Jums šķiet, ka šodienas sabiedrībā cilvēki, kas rīkojas, teiksim, nepareizi, nesaprot, ko viņi dara?
Jā. Vismaz es tā uzskatu. Viņi domā, ka slīgt alkatībā ir pareizi. Bet, ja viņi apjēgtu, ko viņi ar to nodara, tad tā nedarītu.
Nodara ļaunumu sev pašiem kā garīgām būtnēm vai sabiedrībai kopumā?
Abiem. Ir normāli, ka neviens cilvēks nevar būt absolūti labs un pilnībā apzināties savas rīcības sekas. Bet tas ir pārpratums. Sākumā jau ļaunuma nebija. Ļaunums radās no kritušā eņģeļa, kad viņš pārkāpa Dieva gribu.
Pašlaik mums ir zema nacionālā pašapziņa, kas rodas tāpēc, ka cilvēkus visu laiku piečakarē savējie. Pirms gadsimta bija brīvības iegūšana — latvieši pret krieviem utt. Tagad mēs esam brīvi un neatkarīgi un paši sevi čakarējam. Un ja visu valda tuvredzīga savtība… Tad ir grūti identificēties ar savu valsti. Bet es arī gribētu nošķirt zemi no valsts — tās ir dažādas lietas. Ar valsti ir grūti identificēties.
Ar ko jūs identificējaties Latvijas kontekstā?
Es sajūtu sevī saknes. Esmu piederīgs mazai kalpu un zemnieku tautiņai ar visiem no tā izrietošajiem kontekstiem. Manī nav lielas tautas pārstāvja pašapziņas. Bet — trūkumus vajag pārvērst par priekšrocībām. Mūsos ir arī sīkstums no tā, ka visu laiku tiekam tā svaidīti, piemēram.
Vai mākslā sevi izjūtat kā nacionālā kultūrā sakņotu?
Tur gan es negribētu būt nacionāls.
Kur tad sajūtat saknes?
Vispārcilvēciskā līmenī.
Ja runājam par mākslu krīzes apstākļos, kādai mākslai vajadzētu būt, ar ko nodarboties?
Par mākslu kopumā neņemos spriest, bet par sevi... Ideāli būtu, ja mans vēstījums uztverams visiem, ne tikai mākslas pazinējiem. Ka es spētu runāt par tādām lietām, kas aktuālas visiem.
Latvijā reizēm jūt stereotipu, ka laikmetīgā māksla ir nepieejama.
Es negribu arī teikt, ka mēģinātu pielāgoties publikai, lai būtu pēc iespējas vairāk cilvēkiem saprotams. Es drīzāk esmu mērs pats sev. Un uzskatu, ja man izdodas noformulēt ko sev svarīgu, tas būs aktuāli arī citiem. Cilvēki jau ir diezgan līdzīgi. Man nekad nav bijis mērķa izdarīt kaut ko jaunu, neredzētu. Nedomāju, ka tas ir veiksmīgākais paņēmiens. Man svarīgāk sasniegt patiesuma sajūtu pret sevi.
Vai latviešu laikmetīgā māksla ir konvertējama ārzemēs?
Jāatzīstas, ka apzinātā vai neapzinātā līmenī, taisot izstādes šeit, es droši vien pielāgojos lokālajam kontekstam. Tādā ziņā esmu ļoti latvisks mākslinieks, jo koncentrējos uz vidi, kontekstu. Taču man liekas, ka šodien runāt par nacionālu mākslu vispār ir absurdi. Visi mākslinieki, kas man patlaban liekas interesanti, ir personības, viņi nepārstāv nekādu nacionālu platformu. Vienīgā atšķirība, ka katrā pilsētā vai valstī ir vairāk vai mazāk veicinoši apstākļi, lai personības attīstītos, lai rastos paātrinājums. Bet tas ir cits jautājums.
Ārzemēs strādājot jūtaties brīvāks?
Jā. Tur es jūtos kā balta lapa. No malas skatoties, esmu secinājis, ka labākie darbi man top, atrodoties kaut kur ārpus Latvijas. Šeit sanāk sevi ielikt rāmjos.
Runājot par Purvīša balvu, teicāt, ka tā veicina mākslas prestižu. Kāds tas ir sabiedrībā?
Ļoti atšķirīgs dažādos sabiedrības slāņos. Un ir jau arī atšķirīgi mākslas līmeņi — piemēram, laikmetīgā māksla vai klasiskā glezniecība, plašāka sabiedrības slāņa jau akceptēta māksla. Krīze izjauc attīstību, jo cilvēki jau bija sapirkušies mājas un plazmas televizorus, sāka interesēties arī par citām vērtībām. Nelielai sabiedrības daļai radās azarts meklēt jaunas mākslas izpausmes, kas viņus patiesi interesētu. Tas man liekas skaistākais mākslas patērētāja modelis — kad darbs tiešām uzrunā, ir personiski svarīgs, nevis ir tikai investīcija. Protams, man jau arī par daudzām lietām nav sava viedokļa, un tad ir ērti piekrist jau gatavam.
Bet ir tādas lietas, par kurām ir svarīgi, lai būtu savs viedoklis.
Jā, citādi viegli var piekrist pirmajam viedoklim, kas gadās. Bet man bieži pietrūkst stabilu kritēriju savam viedoklim.
Pastāv klišejisks uzskats, ka valsti izglābs jauni cilvēki, kam jāiet politikā. Tāpēc jūsu viedoklis ir interesants. Pieļauju, ka tāds ir daudziem, tikai to nedzird.
Es, piemēram, domāju, ka demokrātija mums nav piemērots modelis. To pierādīja jau ulmaņlaiki, veiksmīgs autoritatīvs režīms. Mums jebkura iniciatīva tiek nograuzta un apslāpēta. Ja palaimētos ar veiksmīgu, inteliģentu diktatoru, viss būtu kārtībā.
Tas nozīmē, ka tautai nav spēju vai arī nav treniņa?
Domāju, nav abu. Drīzāk jau treniņa, bet tas latviešiem ir arī raksturā.
Vīziju par Latvijas nākotni redzat?
Manas vīzijas ir izteikti apolitiskas. Nesen lasīju interviju ar kādu mākslinieku, kur bija izcelts citāts — jebkurš cilvēks gribētu būt poētisks, nevis politisks, ja viņam būtu tāda iespēja. Lai izveidoties viedoklis par to, kam jābūt sabiedrībā vai valstī, vispirms jātiek galā ar sevi. Lai sacītu citiem, kas ir pareizi, pašam jāzina, kā ir pareizi. Es ļoti daudz ko nezinu. Es vairāk pasaku ar savām izstādēm.
Vai māksla šodien sabiedrībā ko ietekmē? Risinās mākslas dienas. Ļoti klusi, kas pats par sevi ir daiļrunīgs fakts. Latviešu mākslai nav ko teikt, vai arī to vienkārši nedzird?
Uzskatu, ka mākslai nav jābūt plakātiskai, jāziņo par politisko vai sociālo situāciju. Gribu ticēt, ka ar saviem darbiem varu ietekmēt cilvēka personību. Sabiedrība jau veidojas no cilvēkiem. Ietekmēt nevis rezultātu, bet cēloni.
***
Andris Eglītis
Beidzis LMA Glezniecības nodaļas maģistrantūru, papildinājies Mančesteras Metropolitan University un I.E.Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūtā
Pirmās Purvīša balvas nominants. Nominēts par personālizstādi Zem debess juma (2006, Andrejostas Korpusu cehs, Rīga)
Personālizstādes: Lietu kārtība. Volume 1, Zem debess juma, Septiņas saldas ainavas, Gleznas Nr. 18; 19; 20
Piedalījies grupu izstādēs Francijā
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.