Vajadzētu aizbraukt uz pilsētu pie mātes. Pastaigāt pa gludu, asfaltētu ielu.
Māte tad teiktu, ka viņa pati bija vainīga, vīrišķim pakaļ skriedama uz tālāko Latgales nostūri, kur ziemā pat autoveikals nepiebrauc un ar slēpēm jāšļūc divi kilometri.
Bet viņa gāja. Nešļūca, nē, viņa brida, un par viņu sacīja, ka viņai prātiņš sagriezies, un visi žēloja Gati, jo nu viņam nekādas dzīves vairs nav, tikai traka sieva pie sāniem. Pat ne pie sāniem, jo viņai tikai apkārt vazāties prieks.
Vēl tālu ko iet, un vienīgais, kā viņai pietrūkst un kā viņai žēl, ka nav paņēmusi līdzi ūdens pudeli sev un lielajai lapai, ar kuru, pārplēšot vidū pušu, var pērkonu aizbaidīt. Annija pasmaida. Gata māte nav tā, kura klausās visādus Annijas niekus. Un arī Džimam Gata māte netic... Annija pasmejas pie sevis. Nav brīnums, ka Annijas pašas vecāki nebrauc ciemos, jo vīramāte esot jocīga un ko nu viņi te... Patiesībā Annija ļoti gribētu, lai vecāki atbrauc. Un vēl Annija grib satikt Džimu un viņa ratus. Šodien. Annija tic, ka ir tāds Džims un viņa rati, jo viņai par to bija stāstījusi Biruta. Annija nezina, kamdēļ Birutas stāstītais viņai šķiet patiess, bet viņa jau nebija vienīgā, kas teicās satikusi Džimu. Patiesībā bija tā, ka tie, kuri bija satikuši, ticēja viņa eksistencei, bet tie, kuri nebija, — neticēja. Gatis mēdza sacīt: "Traku veceņu pļāpas!"
Annija gan ticēja, lai arī nekad nebija viņu satikusi. Džimam pieder joku rati, un ar tiem viņš braukā pa lauku ceļiem, izklaidēdams ļaudis un sevi.
Annija salecas. Piebremzē noputējis zapiņš. Birutas auto.
"Kur tad tu klejo tādā tveicē? Saules dūrienu dabūsi!"
Annija īsti nesaprot, ko Biruta domā — nosoda viņas gājienu vai uztraucas par saules dūrienu.
"Nē, tev arī prāta nav, tādā karstumā... Nebrauktu es uz otru pusi, nudien tevi aizvestu," Biruta tērgā.
"Gatim vajag alu," Annija saka, nopietni skatīdamās draudzenē.
Biruta smejas. Annija klausās viņas smieklos un pūlas noteikt, kādi ir šie smiekli. Birutai bija vairāki smieklu veidi, un šie bija indīgie. Kad viņa stāstīja par Džimu un ratiem, viņas smiekli bija pavisam citādi. Un kā nu ne! Tie, kuri redzējuši Džimu un viņa ratus, izmainoties uz visiem laikiem. Annija sāk domāt — vai Biruta izmanījusies, vai tomēr ne ik ļoti.
Biruta nepacietīgi ieskatās rokas pulkstenī. Annija ir ievērojusi, ka vienīgi viņas draudzene vēl nēsā palielu, spīdīgu rokas pulksteni, nekāda mobilā telefona, tikai graciozs skatiens ciparnīcā. Un Birutai ir koptas rokas. Gatis gan saka — tā govs, ar vīriešiem pīdamās, ir bagātāka nekā tie, kas godīgi strādā.
"Nudien, ja vien man nebūtu jāmet to līkumu..."
"Neuztraucies, redzi man ir pērkonpuķe!" Annija pavicina savītušo lapu.
"Kā tad, kā tad! Nudien, es nesaprotu, kāpēc tu paciet, kā viņi tevi dienu no dienas drāž! Gata māte ir īstākā ragana, un Gatis vispār nav nekāds vīrietis, ja ļauj mātei sievu tā niecināt!" Biruta noskalda, likdama Annijai saprast, ka iebildumus nepieņems. Tas ir izlemts, un tā tas ir.
"Nav jau tik traki, es patiešām neko daudz no lauku dzīves nesaprotu."
Biruta atkal smejas: "Nu, zinies, lai es no pilsētas skrietu vīrišķim līdzi uz laukiem. Nē, mīļā, ar vīrieti tikai uz pilsētu!"
Annija paskatās debesīs, domādama, vai Birutai taisnība un vai viņas rīcība patiešām nav izprotama. Grāmatās, ko viņa lasīja, tādu rīcību sauktu par lielo mīlu. Bet Birutai to nevar sacīt, jo tad viņa smietos indīgos smieklus.
"Nav jau nekāda vaina. Tikai reizēm man ir garlaicīgi, tāpēc es labprāt eju, ja man liek. Un arī tad, ja neliek," Annija nosaka.
"Nudien, aizvestu tevi, ja vien ne tas līkums..."
"Nē, ko tu, bet nu gan man jāiet, citādi veikalniece aizies pusdienās, tad gan traki, ja jāgaida stunda..."
Biruta piekrīt.
"Nu, tad ej arī," viņa atļauj, "bet turi vismaz to sažuvušo zāli sev virs galvas!" Biruta piekodina.
Annija iet. Viņa iet garām ezeram, kas savādi garš kā desa stiepjas gar vienu ceļa malu. Krasts apaudzis kārkliem, kokiem un zālēm un sniedz viņai patvērumu no karstās saules stariem. Viņa paskatās ēnās un zina, ka laikam tagad ir tieši pats dienas vidus. Un pašā dienas vidū var satikt Džimu un viņa ratus.
Patiesībā jau tie nemaz nav nekādi rati, bet gan paplucis furgoniņš, kas apputina visu tāpat kā pirmīt Birutas auto. Džims — un viņa acumirklī saprot, ka tas ir tieši viņš, jo nevar būt neviens cits, nevienam citam te, ciemā, nav tāds furgoniņš, — Džims piebremzē viņai tieši blakus.
"Hei, skuķēn, kur es, ellē ratā, īsti atrodos?!" pa lodziņu izliecas melnmataina pajauna vīrieša galva.
"Uz ceļa!" Annija nosaka, īsti nesaprazdama, vai vīrietis viņu nes cauri, vai varbūt patiešām ir braucis un braucis un tagad nezina, kur nokļuvis. "Ellē ratā gan te nav..."
Vīrietis sāk smieties.
"Es zinu, kas tu esi," Annijai izsprūk. Nosarkusi, viņa pagriež galvu sāņus, mēģina skatīties ezermalas krūmājos, taču tad attopas, ka nav jēgas kautrēties, saules dēļ piesārtusi ir gan viņa, gan vīrietis automašīnā.
"Tiešām? Nu, tad pasaki, kas es esmu, un pēc tam pastāsti, kur es atrodos."
"Par tevi visi zina pēc uzraksta braucamā sānos, tu esi Džims. Tikai te stāsta, ka tev piederot rati."
"Ūja, dullā, cik tālu tad es ar ratiem varētu aizbraukt!! No dzīvnieku parādes jau pa pusei esmu atteicies." Džims kļūst lietišķs. "Pārāk sarežģīti tos vadāt līdzi."
Annija pastāsta, kur viņš atrodas. Un Džims tūdaļ grib zināt, vai viņam te labas izredzes nopelnīt.
"Nezinu gan, te nekādi īpaši bagāti ļaudis nedzīvo."
Džims atmet ar roku. Tad jau redzēšot.
Un piebilst:
"Nezināju gan, ka tik slavens esmu kļuvis, ka tu mani tā pazini."
"Nu, jā, esi jau gan."
Annijas balss piepeši pašai kļūst tāla, viņa atceras mājas krēslainās istabas un sasmakušo gaisu, jo Gata māte neļauj atvērt logus mušu dēļ, viņa atceras, ka gājiens taču nevilksies mūžīgi un viņai nekas cits neatliks kā atgriezties. Annija klaidone, tā par viņu runā, un Gatis nav apmierināts. Bet tā ir viņa — Annija, viņa tāda bijusi vienmēr, un neviena cilvēka dēļ viņa neaizliegs sev šo prieku. Tad ta nu prieks! Vazāties apkārt. Laikam skrej uz ceļa gaidīt šoferus! Tā Gata māte. Jā, kāpēc gan ne... paviegla meiča, tāda, kas piederētos Džimam un viņa... ratiem.
"Tad jau man nav vērts tur braukt. Sēdies iekšā, ja pa ceļam!"
Annija atceras par alu un svētdienu.
Džims atver durvis. "Nu, lec iekšā!"
Viņi brauc. Džims brauc lēni, laikam baidīdamies, vai furgoniņš neapgāzīsies uz grumbuļainā ceļa. Annija īsti nezina, ko lai ar Džimu runā. Viņš jau arī neizrāda vēlmi pēc sarunām, un Annija klusē, līdz beidzot Džims prasa, lai viņa pastāsta par sevi kaut ko.
Annija klusē. Viņa domā. Ko lai tagad saka? Vai tad viņai ir ko stāstīt par sevi?
"Tikai nesaki, ka tev nav māju!"
"Tā īsti nav jau arī," viņa melo, neskatīdamās uz Džimu, jo liekas, viņš tūdaļ atklātu viņas melus. Kāpēc viņa tā dara, Annija pati nevar sev pasacīt. Kaut kur dziļi ierunājas Gata mātes balss, kas saukā viņu par klaidoni. Un kāpēc gan ne? Ja nu arī viņai dota izdevība iegūt sev tādus smieklus kā Birutai?
Džims pārtrauc viņas prātuļojumus:
"Ja jau tev nav māju, tad man varbūt nāksies arī tevi savākt, ko?"
"Nu ja..."
Džims pasmejas.
"Ar labdarību es nenodarbojos. Tā ka, ja nu, tad nāksies strādāt pie manis, tāpat kā manām skuķēm."
"Par velti maizi ēdusi neesmu!" Annija cieti saka, atcerēdamās agrās rīta stundas, kad Gata māte dauzījās pie istabas durvīm ar gatavām norādēm, ko un kā vajadzēs izdarīt, un Annija cēlās un darīja precīzi pēc Gata mātes mustura.
"Nu, nu, neuztraucies! Es jau neko ļaunu negribēju!"
Mašīna putina ceļa smalksni, kas laužas iekšā salonā un lien kaklā. Džims aizver logu, un viņa savā pusē dara tāpat, tomēr mašīnas salons izrūsējis, izgrabējis, — putekļi vienalga neatlaižas, tie neļaus par sevi aizmirst un allaž prasīs maksu par braukšanu pa viņu ceļiem.
"Paklau," viņa sadūšojas. "Tu nopietni par to manis ņemšanu sev līdzi?"
Vīrietis neatbild, tikai iesāņis uzmet skatienu. Laikam jau viņa neizskatās diez ko, saules nocepināta kā tie vīri, kas ik dienas strādā uz lauka. Annija vēro Džimu, arī viņš ir iededzis saulē, bet tas ir citāds iedegums, cēls, kādu iegūst cilvēks aiz brīvas gribas, nevis dzīves piespiests, un viņai tas liekas gluži vai pārdabiski.
"Nu, ja tu vari garantēt, ka man nekādas nepatikšanas par to nebūs, tad manis pēc brauc arī."
"Vai man būs jārāda kumēdiņi?" Annija sarosās.
"Un tu proti?" Džims smejas.
"Es varu iemācīties!" viņa izsaucas pārāk dedzīgi, un, pati to apjauzdama, nosarkst.
"Varēt jau tu vari," Džims novelk, kā Annijai šķiet, gaužām vīlies.
"Noteikti varu," viņa steidz apstiprināt.
Džims pagriež galvu un nopēta Anniju. Annijai gribas aizrādīt, lai taču skatās uz ceļu, jo viņa negrib ciest avārijā tieši tagad, kad viņai tā paveicies, kad viņa satikusi Džimu, kad viņai radusies iespēja būt kaut kam, nevis tikai kādam.
"Nu, tu izskaties pēc tādas, kas tiešām var," Džims beidz viņu pētīt.
Vairāk viņš nesaka itin neko, un arī Annija klusē. Beidzot mašīna apstājas pie veikala, un Džims izlec ārā, par Anniju nelikdamies vairs ne zinis. Tikai pēc sarunām ārā Annija noprot, ka nu arī viņai jākāpj ārā un jāstādās priekšā pārējām Džima meitenēm.
Viņa atver durvis. Sarunas apklust, un piepeši Annija nemaz vairs nav droša un apņēmīga, piepeši viņa ir Gata mātes priekšā un kājas saļogās, un no mašīnas viņa nevis izkāpj, bet gan izveļas, klupdama krizdama un smieklu apbērta.
Piecēlusies kājās, Annija pūlas pasmieties, bet nesanāk. Džims stāv trīs meiteņu ielenkumā. Annijai vai acis apžilbst no meiteņu spožuma. Nē, ne jau pēc klauniem viņas izskatās. Drīzāk pēc… Annija nevar izdomāt, pēc kā. Vecākā pienāk Annijai mazliet tuvāk, nopēta viņu kā svešādu kukaini un, kad Annija pakustas, mazliet palec atpakaļ, itin kā nebūtu droša, vai kukainis nav indīgs.
"Sveiki!" Annija saka, nezinādama, ko citu teikt.
"Nav vairs laika vāvuļot, skuķi, to varēsiet pa ceļam!" Džims ir steidzīgs. "Kāpj iekšā, kāpj iekšā. Pag!" Viņš atceras par Anniju, kura stāv un nesaprot, ko tagad darīt — vai arī viņai jākāpj iekšā, vai tas tikai Džima skuķiem un vai Džims ir tikai jokojis par viņas līdzņemšanu, vai varbūt tas tiešām ir pa īstam. Bet tad Džims uzsauc viņai: "Nu, ko brīnies! Pārdomāji vai?"
Annija ielec furgonā blakus vienai no Džima meitenēm, kura saka Annijai:
"Sveika, mani sauc Anete!"
Annija nesadzird, ko Anete vēl saka, jo Džims iedarbina auto un dārdina prom.
Dienās, kad līst lietus, Džims apstājas kaut kur lauku vidū, un tas ir tikai pareizi, jo kurš tad lietus laikā ies jokus skatīties. Viņš uzslej nojumi un tad stāsta Annijai par vietām, kur viņš ir bijis, un stāstīt Džims prot. Brīžiem Annijai šķiet, ka nevis Džims, bet viņa pati tur ir bijusi, pati redzējusi. Pārējās Džima meitenes neklausās, esot jau dzirdējušas. Jā, tagad Annija jau pilntiesīgi saucas par Džima meiteni, un vienreiz Džims sola Annijai parādīt kādu vietu, par kuru skaistākas pasaulē neesot. Tomēr pagaidām viņi neesot ne tuvu skaistajai vietai. Un ceļš, pa kuru viņi braukā, ne ar ko neatšķiras no tā ceļa, pa kādu Annija bija vai ik dienas staigājusi: garš, plats, saules karstuma un putekļu pārpilns.
Bet citādi viņi braukā no pilsētas uz pilsētu, pa gadatirgiem vai iknedēļas tirgusdienām pagastos, zemnieku sētās un viesu mājās, lepnās dzīrēs un ikdienas sanākšanās, — visur, kur tik sapulcējas ļaudis, Džims ir klāt ar saviem kumēdiņiem, kā viņš pats saka. Un Annija arī rāda kumēdiņus. Annija ir lepna, viņai izdodas, un ļaudis smejas, kad viņa klauna tērpā lēkā, kratīdama naudas vāceli. Tiem, kas iemet monētu, viņa uzsmaida, bet tiem, kas skopojas, parāda nejauku viepli, tā ka arī tie galu galā atver maku.
Džims saka — Annijai esot talants uz naudas vākšanu. Viņa to darot tā, ka ļaudīm nemaz nav žēl atdotā, un tas jau esot talants, nudien, talants.
Kādudien, kad Annija noģērbusi klauna drēbes un saskaitījusi ieņēmumus, Džims pienāk viņai klāt un saka:
"Atceries, es tev solīju parādīt vienu vietu, kas ir skaistāka par visām citām pasaulē? Tagad tas ir iespējams, jo mēs esam pavisam netālu no tās."
Annija ieskatās Džimā vērīgāk. "Nu, tad jau tu vari man to parādīt," viņa saka, atlikdama malā monētu trauku.
Džims stūrē furgonu pa šauru, šauru ceļu, līdz beidzot apstājas.
"Klāt esam!" viņš izlec ārā. "Nāc nu! Kādu gabaliņu būs jāiet kājām."
Annija iet un iet, mazliet sadrūmusi, jo vieta nemaz nav skaista, gluži kā tas ceļš, pa kādu viņa staigājusi ikdienā. Tikai šaurs, šaurs, un ved kalnā, un, šķiet, tūlīt Biruta apturēs savu autiņu un brīdinās par saules dūrienu. Un Annija sāk baidīties no ceļa.
Beidzot viņi ir klāt. Annija apstājas. Nudien, Džimam taisnība. Varbūt viņa pati šo vietu nesauktu par skaistāko pasaulē, bet otras tādas, iespējams, tiešām nav. Džims viņu pa krūmainu ceļu uzvedis uz kraujas. Mēness ainava, Annijai gribētos sacīt, mēness ainava. Neviena krūma, neviena koka, tikai pelēka klints, krūmājs ar sīkajiem kociņiem palicis lejā, tajā pusē, pa kuru viņi uzkāpuši.
"Nu?" Džims prasa. "Nu?"
"Nemaz nezināju, ka mums Latvijā ir šādas vietas," Annija nočukst, mēģinādama pietuvoties stāvajai kraujas pusei. Kas tur lejā? Kas ir tur lejā? Annijai nez kāpēc ienāk prātā doma — Džims viņu atvedis uz pasaules pašu malu, un tur lejā nekā nav.
"Ha, nu, kad tu esi ar mani kopā, tad itin viss ir iespējams," Džims lielīgi saka.
Annija pasmaida, tā jau patiešām ir. Kopš viņa ir kopā ar Džimu un viņa meitenēm, itin viss ir bijis iespējams.
"Saki labāk, vai tev patīk rādīt jokus?" Džims kļūst nopietns. "Sākumā tu man liksies tāda kā ar koku bakstāma."
"Jā, man patīk gan."
"Bet kāpēc tev tas patīk?" Džims neatlaižas.
"Es nezinu, Džim, es nezinu," Annija joprojām mēģina paskatīties pāri kraujas malai, un arvien neatlaidīgāka kļūst viņas doma par pasaules noslēguma vietu, kur tikai Džims viņu varēja atvest. Ceļa gals. Annijai sagriežas galva. Bet Džims ir līdzās un notur viņu.
"Nu, nu, nenogāzies vēl lejā," viņš aizrāda kā neuzmanīgam bērnam, un Annija sajūtas neveikli. Atmiņa liek viņai nodrebēt, jo tieši tā viņa jutusies kādreiz vīramātes priekšā.
"Kas ir tur lejā?" viņa pavaicā, atbrīvojusies no Džima tvēriena.
Džims novaikstās un lēnām ņem nost mugursomu. "Es nezinu, kas ir tur lejā, jo negribu zināt. Tev tā, šķiet, varētu būt laba iespēja iztēloties. Labāk palūkosim, kas man te paņēmies līdzi, jo pēc tāda nāciena ir kaut kas jāapēd."
Viņi iztin no papīriem maizītes, un Annija iztēlojas, kas varētu būt tur lejā. Gan jau ka mežs vai pat upe, bet viņa iedomājas, ka tur ir Lielais Nekas. Izplatījums. Nudien, vai tad Džims nebija tas, ar kuru viņa no ceļa nokļuvusi uz Ceļa, un vai gan Ceļam kopā ar Džimu beigas nevarētu būt pašas pasaules nobeigums?
"Par ko tu domā?" Džims pajautā pilnu muti.
Annija iesmejas un varbūt pirmo reizi mūžā apzināti samelojas:
"Nedomāju ne par ko."
Annijai liekas — Džims ir vīlies, taču viņa nespēj izprast, kāpēc. Prasīt viņa neuzdrīkstas, tikai saloka apēsto sviestmaižu papīrus un iebāž atpakaļ mugursomā. Nudien, pasaules malā taču nevar izmētāt savus atkritumus.
Atpakaļgājiens vairs neliekas tik garš, brauciens tāpat. Tikai kad viņi piestāj pie tirgotavas, kur atstājuši pārējās meitenes, Annija sastopas ar īgniem skatieniem un kurnēšanu.
Tad viņi brauc atkal. Dienu no dienas. Annija rāda kumēdiņus. Viņa pat iemācās dejot, staigāt pa virvi, mazliet gan grīļīgi, bet to jūt tikai viņa pati un varbūt vēl Džims. Bet kādu dienu Džims saka:
"Šodien brauksim uz turieni, kur mēs jau vienreiz bijām, atcerieties, kur mēs satikām Anniju. Toreiz mēs aizbraucām, nemaz turieniešiem neparādījuši mūsu cirku."
Annija izbīstas.
"Varbūt nevajag…" viņa mēģina iebilst, taču Džims ir nepielūdzams.
"Kas tev ko baidīties, tu tur ko izdarījusi esi? Vīru nomiegusi, bērnus pametusi?" prašņā Džima meitenes cita caur citu, bet Annija nevar izskaidrot, kāpēc negrib braukt. Nu jā, mājas. Annija baidās. Mājas.
Annija vēl grib ko jautāt Džimam, bet viņš jau iekārtojies uz gulētiešanu. Tumsē. Annija nezina, kāds datums, kāda diena, dīvaini, bet tas viņai nemaz nav licies svarīgi. Laiks ir apstājies, jo kumēdiņiem, kā viņa pati saka, laika nav, tie ir ārpus laika. Vienos smieklos un priekos dzīvotas dienas. Lai gan Annija vienīgā priecājas par jokiem, — pārējās meitenes tos sauc par smagu darbu, pēc kura jāapsēžas un jāatvelk elpa, slaukot sviedrus no pieres.
"Tu gan esi jocīga," viena no viņām Annijai saka. "Un, ja arī aizlaidies no vīra, nedomā taču, ka varēsi tā bēguļojot dzīvi nodzīvot."
Piepeši viņa saprot, no kā baidās. Varbūt ceļš drīzāk ir aplis, un tad jau tas sākas un beidzas vienā vietā.
Annija pamostas pēdējā. Atver acis, un saprot, ka ir viena. Piecēlusies viņa paskatās pa lodziņu. Skats liekas pazīstams. Annija iziet ārā. Uz kāpnītēm pie veikala sēž un smēķē meitenes.
"Nu, re, sveika, vesela. Džims aizgāja apskatīties, kas te labs vispār ir."
Annija pazīst šo vietu, tas ir veikals, uz kuru viņa nākusi pa karstumu un salu, pa lietu, pa sniegputeni.
Pēc pāris stundām Džims atgriežas.
"Nu, kāpj mašīnā, kāpj mašīnā," viņš mudina. "Annij, mēs aizlaidīsim līdz pagastmājai pieteikt, ka būs izrāde, tu varētu pagaidīt."
Annija aizver acis. Viņa saprot. Nu jā, droši vien Džims jau no sākta gala ir zinājis, ka reiz atvedīs Anniju atpakaļ. Mājās?
Annija sastingst. Piepeši viņa nevar parunāt.
Kad Annija atgūst balsi, lai sauktu, Džima auto jau ir gabalā.
Annija stāv pie veikala, kas vēl ir slēgts. Pusdienlaiks. Viņa attopas. Saule karsē, ir pats dienas vidus, tādā laikā neviens uz veikalu nenāk.
Pa ceļa pašu vidu rūcina zapiņš, tik noputējis, ka krāsu gandrīz nemaz nevar noteikt. Jo Birutai nav laika mašīnu pašā nedēļas vidū mazgāt.
Viņa brauc un vēro ceļu. Ja kāds pa to ietu, Biruta pamanītu. Nez, kur tā Annija kavējas, šorīt jau agri aizgāja uz centru, tagad tak vajadzētu nākt atpakaļ. Būtu varējusi šo paķert līdz mājai, lai nedabū saules dūrienu un kaut kur ceļmalā nenoveļas. Bet Anniju nekur nemana, un Biruta aizputina savu auto tālāk.