Atkal topsis-mopsis. Šoreiz labs

Šoreiz tajā ierūmējušās 15 vienības. Sarakstu vērts, tā teikt, izgriezt, likt aiz, hm, acīm - noskatīties, sevišķi jau tās trīs manas favorītes (joks). Atļāvos iekaviņās sīkus, reizēm kašķīgus komentus.

1. Tumsas bruņinieks/ Dark Knight (2008)
(bez komentāriem, kaut arī Hīts Ledžers diiiiikti ļaunā sociopāta Džokera lomā ir tik "reāls", ka savu Oskaru būtu pelnījis pat bez visas nomiršanas atrakcijas)

2. Gredzenu pavēlnieks: karaļa atgriešanās (2003)
(bez komentāriem – jo Lunaparku ir bezjēdzīgi recenzēt)

3. Dievu pilsēta/Cidade de Deus (2002)
(mana trešā favorīte – izcils mockumentary/smalki inscenēta "realitātes" imitācija par totālo bespriģelu Riodežaneiro favelās; )

4. Gredzenu pavēlnieks: apļa brālība (2001)
(ibid/sk.augstāk)

5. Augšup!/Up! (2009)
(Pixar eksistenciālu skumju pilnā multene, domāta vairāk pieaugušajiem, ne bērniem, - no sērijas "sirmgalvis un jūra, tfu, baloni"; pirmā 3D datoranimācija, ar ko tiek atklāts Kannu festivāls – kritiķi krīt kolektīvā transā, raud kā zīdaiņi un sarīko 8 min. ovāciju)

6. Memento/Memento
(Kristofera Nolana atklāto know how – lieliski vizualizētu kriminālo puzli jeb sistēmu, kad filmas daudzos multisižetiņus sajauc kā kārtis, lai jau skatītājs pamokās – tagad kā efektīgu dramaturģisku paņēmienu izvazājuši visi t. s. krutā autorkino haltūristi)

7. Gredzenu pavēlnieks: divi torņi (2002)
(ibid/sk.augstāk)

8. Vall*e
(Pixar multene par robotu nespēju uz seksu, toties milzīgu mīlas spēku; pārāk aprēķināti, lai būtu sirsnīgi)

9. Amēlija/Le Fabuleux destin d’Amelie Poulin (2001)
(franču trakā sirreālista, šedevrālo Pazudušo bērnu pilsētas un Delikatešu autora Žana Pjēra Žunē ģenerēts Parīzes un nācijas sirreālais reklāmas sīrups, kas uz ilgu laiku ieslodzīja nabaga smukiņo Odriju Totū ekscentriskas histēriķes autistes ampluā krātiņā)

10. Atkritēji/Departed (2006)
(par Honkongas 2002.gada oriģinālu – spiegu filmu Internal Affairs - pulkreiz švakāks rimeiks, kas beidzot atnesa Mārtinam Skorsēzem sen par labākām filmām pelnīto, tomēr katram skaidrs – vien mierinājuma Oskaru; superzvaigžņus Di Kaprio, Deimonu un vecam āzim līdzīgo ķēmu Nikolsonu pavisam klusītēm sīkā lomiņā pārspēlē – jūs neticēsit! - Marks Vālbergs)

11. Citu dzīves/Das Leben der Anderes (2006)
(otra labākā filma šajā listē – vācu vunderkinda ar aristokrāta asinīm Floriana Henkela fon Donnersmarka radītā depresīvā drāma stāsta par sociālisma raisītām apziņas kroplībām, kas nekur nepazūd; aktiera nelaiķa Ulriha Mues ģeniāls tēlojums tukšu gaisu mīlošā štazi aģenta lomā)

12. Pianists/The Pianist (2002)
(amorālā skandālista un kādreiz izcilā režijas provokatora Romana Polaņska mea culpa – grūti baudāms politkorekts darbs par holokausta tēmu. Rezultāts – trīs Oskari, - Akadēmija mīl, ka grēkus pat par nepilngadīgo pavešanu nožēlo kaut arī dīvaini metaforiski, tomēr publiski)

13. Rēgu aiznestie/Spirited Away (2001)
(leģendārā japāņu animatora-filosofa Hajao Mijadzaki ģeniāla un krietni baisa bērnu filma par to, ka dzīve nemaz, nemaz nav cukurs; klasiskā stila zīmētā animācija)

14. Tīrā prāta mūžīgais starojums/Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004)
(Mišela Gondrī absurdi psihodēliskā drāma par "mīlestības neiespējamību", kur Kerijs mēģina būt dramatisks, bet burvīgā Vinsleta valkā parūkas varavīksnes krāsās, – bet viņai piestāvētu pat slota matu vietā)

15. Rekviēms sapnim/Requiem for a Dream (2000)
(ebreju intelektuālis – vizionārs Darens Aranovskis uzņēmis labāko, bildes ziņā efektīgu un drausmīgi fizioloģisku filmu par visādām traģiskām atkarībām – vispirms jau no mīlestības un rīšanas. Holivudas veterānes Elenas Bērstinas mūža – dēlu narkomānu maniakāli mīl(nīsto)šas māmiņas - loma! Man viennozīmīgi - saraksta līdere)