Šo raidījumu es redzēju tikai tāpēc, ka man ir dažas brīvas dienas un mans dēls gaidīja olimpiādes atklāšanas tiešraidi pulksten 15.00. Piektdienas pašā vidū, vasaras karstumā, kad reitingi ir pavisam novītuši un dažādi kanāli nerāda pat jauno māmiņu vai mājsaimnieču programmas, LTV7 „Olimpiskā studija” piedāvāja profesionālu diskusiju par mums un Pekinas olimpiādi.
Nezinu, kas bija idejas autors, kas pieņēma lēmumu runāt ne tikai par sportu, bet tā bija saruna, ko jau sen pelnījis jebkurš sevi cienošs televīzijas skatītājs. Diskusijā, ko vadīja Uģis Joksts un Sandijs Semjonovs tika runāts par Tibetu un mums, par nostāšanos par un pret olimpiādi Ķīnā, par Latvijas sportistu gaidām un principiem, par to, vai sports un politika tik viegli šķirami, par Zatleru Pekinā, par naudu olimpiādei un mūsu cerībām. Studijā bija gan sportisti (viņu vidū Tibetas aizstāvis kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis), sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas atbalsta Tibetas brīvībās ideju, antropologs Klāvs Sedlenieks, finansiste Ingrīda Blūma un citi. Jauka kompānija, kurā katra viedokli gribējās sadzirdēt. Tā bija arī sava veida atkailināšanās tiešajā ēterā, jo vienam otram runātājam savu pozīciju aizstāvēt nebija viegli – liekulība, nepiekāpība, principi , iecirtība, izdevīgums sarunā parādījās ļoti precīzi.
Man bija ļoti interesanti, jo atcerējos tās ziņas, kad vēl ziemā, sākoties diskusijai par Tibetu, Ķīnu un olimpiādi, Latvijas sporta funkcionāri, runāja izvairīgas un analfabētiskas frāzes, par kurām kļuva kauns, jo runātāji acīmredzami baidījās, ka varētu būt apdraudēts viņu garantētais komandējums, bet Tibetas aizstāvji tika parādīti kā dīvaiņu saujiņa.
Šoreiz, stundu pirms olimpiādes atklāšanas triumfa, TV viss izskatījās citādi: tā bija asa saruna, viedokļu sadursme, interešu pretrunas, vēsturiski salīdzinājumi, spožas domu pērles, strīdi tiešraidē, kuru vidū savu viedokli pa tālruni varēja izteikt arī skatītāji. Lūk, jauns formāts ar spēcīgiem vadītājiem, reāls konkurents Jāņa Dombura raidījumam un citām diskusijām televīzijā. Raidījums, kas ir tā vērts, lai to redzētu lielāks skatītāju skaits, kaut vai vakarā, kad lietus laikā vasarā vērts ieslēgt televizoru.
Zīmīgi, ka šī olimpiāde televīzijā sākas nevis ar bramanīgiem medaļu solījumiem, bet sarunu, kas ievēro pretrunas ap šo sporta notikumu un ļoti atšķirīgus viedokļus par to. Arī pēc grandiozās atklāšanas, „Olimpiskās studijas” komanda turpināja strādāt – aktuāli, precīzi un aizraujoši.
Viņiem izdevās tāpēc, ka skatītāji būtībā vēlas, lai kāds ar viņiem parunājas – ziņu un faktu virtenes vien rada apjukumu un vairo neizpratni, kas ved pie vienaldzības. Mums vienmēr gribas kādam piekrist vai iebilst, salīdzināt savas domas ar citiem, pašiem tikt skaidrībā par jautājumiem, kas svarīgi tepat vai pasaulē. „Olimpiskā studija” savos pirmajos raidījumos jau parādījusi, ka spēj nodrošināt diskusiju un gatavi rosināt domāšanu. Lai pietiek izturības visas olimpiādes garumā!
P.S. Vēlāk braucot mašīnā dzirdēju, ka Radio SWH ziņo, cik olimpiādei piemērotos tērpos uz lielo sporta notikumu devies Prezidents Valdis Zatlers, viņa kundze un dēls. Laikam tas arī ir svarīgi?