Neesmu māņticīga, tomēr ir skaidri redzams, ka 13. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls tā rīkotājai un mākslinieciskajai direktorei Litai Beirei nāk grūti, ar lieliem, pēkšņiem pārbaudījumiem. Vispirms nākas atcelt atklāšanas izrādi Dzelzceļa stacijā, jo kāds atkal iedomājies piezvanīt un pavēstīt, ka stacijā kārtējo reizi noslēpts spridzeklis. Pēc tam galā koncertā Operā nākas iztikt bez intriģējošās viešņas, dienbidafrikāņu dejotājas Mamelas Niamzas, kuras ceļojums diemžēl noslēdzies ar dokumentu pārbaudi lidostā… Visbeidzot pašai Litai Beirei gadās pamatīgi saindēties un tomēr, pārvarot nespēku, viņa no skatuves uzrunā festivāla skatītājus.
Taču tas viss kļūst nebūtiski brīdī, kad veras priekškars baleta mākslai. Jau pirmajos trijos festivāla koncertos tā izpaudās plašā daudzveidībā no avangardiskām mūsdienu baleta, tērpu, videomākslas un dzīvās, uz vietas radītās elektroniskās mūzikas radītām refleksijām par Viljama Šekspīra Hamleta tēmu līdz asprātīgām, šarmantām un akrobātiski veiklām dejas parodijām par to, kādi ļaudis, citas radības un situācijas sastopamas okeāna pludmalē. Un protams, neizpalika arī baleta klasika. No trim Baltijas valstīm un Krievijas līdz ASV, Austrijai un Portugālei veda pirmo trīs vakaru iespaidu ģeogrāfija. To visu aprakstīt secīgi pēc kārtas nozīmētu pazaudēt šajā ceļā spilgtāko. Tāpēc es sākšu ar pārsteigumiem. Tāds sagaidīja jau pirmajā — Baltijas baleta vakarā Latvijas nacionālās operas Jaunajā zālē, kurp devos Tallinas Estonia baleta Hamleta, Igaunijā pagājušajā gadā par labāko atzītās dejas izrādes saintriģēta, taču īsto atklājumu piedzīvoju Litas Beires radītajā retrospekcijā Neaizmirstamais Čārlijs Čaplins.
Čārlija Čaplina pasaule
Litas Beires izrāde, kuru viņa pati nosaukusi par retrospekciju, jau vairākus gadus ir Klaipēdas muzikālā teātra baleta repertuārā. Turklāt slavenā aktiera kino tēliem identiskā kustību un mīmikas valodā, kurā nepārspējami spilgti un izteiksmīgi izpaudās iestudējuam galvenais solists Valdemārs Marcinkus, brīžiem darbojās pat vairāki Čārliji Čaplini. Protams, tajā skan neaizmirstamās Čārlija Čaplina melodijas, bet kino noskaņas valda arī skatuves varoņu melnbaltajos tērpos un ekrānā, kurā brīžiem pavīd arī pats oriģināls vēsturiskajos kadros. Patiesībā L.Beirei izdevies kas vairāk nekā tikai retrospekcija. Balstoties klasikā un vēršot to dejas teātra — baleta drāmas virzienā, kādu visspilgtāk šodien pārstāv Krievijas horeogrāfs Boriss Eifmans, latviešu horeogrāfe radījusi Lietuvas teātrim lielisku, siltu, cilvēcisku izrādi, kurā Čaplina kino tēli ir ne tikai ticami, bet ar savu aizkustinošo sentimentu spēja iesildīt skatītāju sirdis, raisīt līdzpārdzīvojumu. Apbrīnojams ir V.Marcinkus, kurš burtiski iemiesojās Čaplina tēlā, visdažādākajās emocijās un situācijās no slavenā, komiskā boksa mača līdz romantiskām mīlas ainiņām. Veiksmīgi izrādei atrasts "sākums un gals", uz brīdi liekot ielūkoties mazā ekrāniņā augstu virs skatītāju galvām.
Atgriežoties pie Hamleta, es, protams, apbrīnoju gan Oksanas Titovas ekspresīvo horeogrāfiju un to, kā līdz ar galveno lomu izpildītāju Artjoma Maksakova (princis), Marikas Muistes (Ofēlija), Gaļinas Laušas un Satu-Ludmilas Pusinenas (Ģertrūde) un Anatolijas Arhangeļska (Karalis) ķermeņu valodu pārsteidzoši tēlaini "strādāja" mākslinieka Elo Sodes kostīmi un scenogrāfija. Iespaidīga bija arī Andresa Tenusāra videomāksla un komponista Tāvi Kerikmjae mūzika, kuru viņš skatītāju acu priekšā pats atskaņoja te uz datora, te līdzīgi dīdžejam azartiski darbojoties ap īpaši sagatavotu vinila plati. Visi nosauktie izrādes elementi pārsteidza ar radošu izdomu, atradumiem, negaidītiem un simbolietilpīgiem risinājumiem, tomēr tie strādāja katrs atsevišķi, nevis ansamblī. Hamlets, protams, ir par aukstumu: ne velti tieši milzīgs, pilošs ledus gabals bija galvenais skatuves elements arī pirms krietni pailga laika redzētajā Nekrošus teātra viesizrādē, kuras aktieri tērpās lāčādās. Tomēr neuzrunāja pretspēki, kuri vērstu auksto vīziju dzīvā drāmā.
Kamene, Buda un Akvārijs
Visspilgtāko sniegumu šā gada festivālā piedāvāja izcilie portugāļu dejotāji, plaša profila dejas aktieri Klaudija Martinas un Rafaels Kariko, kuri kopā ar savu trupu Vortice sniedza divus saturā un stilā ļoti atšķirīgus viencēlienus Jaunajā Rīgas teātrī 23.IV. Liekot lietā ne tikai deju (gan kurpēs, gan basām kājām), bet arī aktiermākslu, cirkus un hiphopa deju akrobātiku, pat elegantu žonglieru mākslu un pat mīlas deju peldus, zem ūdens (nofilmētā epizodē), un skanot lieliskai mūzikai — piemēram, leģendārās Holivudas dīvas Karmenas Mirandas un franču dziedoņa Žaka Brela vēsturiskajiem ierakstiem, viņi izrādē Akvārijs ļāva baudīt epizodi pēc epizodes. Starp citu, jau pašā pirmajā pārsteidzot arī ar radošu pieeju scenogrāfijai: dienvidzemēs tipiskie striķīšu aizkari trupai kalpoja par kolektīvu rekvizītu, kuru dažādi satverot veidot dažādus, mainīgus fantāzijas ornamentus! Viencēliens Dusošais Buda, par vadmotīvu izvēloties guļošā Budas pozu, neuzkrītoši bet ļoti noteikti vedināja pārdomāt par ārējās un iekšējās pasaules attiecībām. Par to, kur meklējama būtība.
Gala koncerta spilgtākajiem iespaidiem noteikti pieskaitāms skaudri dramatiskais duets no B.Eifmaņa baleta Anna Kareņina, ko lieliski izdejoja Vīnes operas baleta solisti Olga Jesina un Vladimirs Šišovs. Lai gan šis balets tieši patlaban ir LNO repertuārā, viesu sniegums ienesa jaunas krāsas, ļoti emocionālas nianses un dejā likās pārliecinošāki nekā Pēterburgas Marijas teātra pāris, kurā ar plašiem un plastiskiem lēcieniem izcēlās atlētiskais Mihails Lobuhins. Mūsdienīgā miniatūra Atgriešanās bija kā radīta Vanemuines teātra solistiem, japānietei Saori Nagatai un puertorikānim Stīvenam Melendesam. Perfektus dažādu tēlu portretus piedāvāja ne tikai amerikāņu zvaigzne Tomass Rasta, kurš N.Rimska—Korsakova mūzikas pavadījumā virtuozi parādīja, kas ar mums notiktu, ja mēs norītu dzīvu kameni, bet arī viņa partnere Adrienne Kanterna, kurai pat jaunās māmiņas loma (reālajā dzīvē) nav atņēmusi apskaužamu dejas tehniku un priekšnesuma dinamismu. Līdzīgi kā T.Rasta, tas ietver sevī daudz akrobātikas.