Bez grēkapziņas

Par Šnori piekrītu, bet paskaties vērīgāk uz Daudziņa pēdējā laika lomām. Īpaši salīdzinot ar Latviešu stāstu autobusa šoferi. Es esmu Daudziņa piekritējs un tāpēc arī pārmetu brāķīti režisoram.

Nu gan dīvaini lasīt,ka Daudziņš ir iestrēdzis kā aktieris'? Gandrīz trīs studas notur nemitīgu skatītāju uzmanību un ir iestrēdzis.Viņš ir nevis iestrēdzis,bet pakāpies vēl augstāk . Un nevajag arī salīdzināt Šnores filmu ar Vectēvu.Šnores filma ir klajš propogandas gabals antiņiem,bet izrādes nolūks ir izpratne par procesu kā tādu.Par motivāciju.Par argumentiem.Te ir pavisam cits līmenis.Un izrāde ir laikā kaut vai tāpēc,ka par šīm tēmām tik atklāti publiskā telpā vēl nav runāts.Vismaz tādos vārdos.

JRT atkal mērdē skatītājus badā - nākamās Vectēva izrādes (un tikai divas) ir feb. beigās! Naumaņai recenzija iedvesmo.

Gribētu sākt ar to, ka tā ir Viļa Daudziņa izrāde. Izrādes stāsti bija ļoti interesanti un aizraujoši, bet…. un sākās visādi bet. Par vēsturi un ar to saistītajām peripētijām to visu mums izstāstīja NN, taču kaut minimālu kritiku neuztvēru vai tiešām viss ir tik labi? Diez vai. Liekas šoreiz nu gan Hermanis ir nogulējis (un tas ir viņam netipiski) ar šo izrādi un šī tiešām jau vairs nav jauna, kur nu vēl svaiga tēma. Liekas kaut kur jau redzēts, tāds ļoti garš latviešu stāsts. Kaut kur arī vecie vīri jau redzēti. Protams, šī izrāde ir kas vairāk par latviešu stāstu, bet tomēr nepamet šī sajūta visu izrādi. Hermani ir pārsitis Šnore ar savu Padomju stāstu, kā rezultātā, manuprāt, ir izsmēlis šo tematu latviešu tautā un uz doto brīdi jau tas liekas nedaudz neaktuāls temats. Protams, cilvēkiem, kas šo laika posmu ir piedzīvojuši, pēta, raksta, strīdās utt., šī tēma vienmēr būs aktuāla. To apliecina spontānās runas pēc izrādes, kuru skatījās Latvijas akadēmiķi. Tomēr arī Vilis šķiet ir iestrēdzis kā aktieris, atspēlējot jau kaut kur redzētus tēlus, kā pirms kāda laika Keišs, kas tikai tagad lēnām atbrīvojas no tā. Par šo gribētu mest akmeni režisora dārziņā, jo liekas režisors to nav noķēris un nav pieskatījis izrādes tapšanu kā nākas. Tā teikt aktieris sevi no malas jau neredz. Vai pie tā vainīga režisora pirmizrāde Maskavā? Izrāde ir laba, taču, manuprāt, izrādei pietrūkst svaiguma, kas līdz šim vienmēr ir bijis Hermaņa izrādēs. Vai tiešām es viens tā domāju?

Daudziņa savāktais materiāls un sakārtojums Laura Gundara Balto lāci izkonkurē ka nemetas! Un man pilnīgi pie kājas, ir Naumanis redzējis to izrādi, vai nav - vērtējums ir precīzs!

pilnībā piekrītu autoram par izrādes konteksta aprakstīšanu - NN raksta par domām, kas paplašina Vectēma uztveri. Filmu un grāmatu piesaukšana man netraucē, bet rosina. A te visādi sīki rējēji atkal pārmet NN JRT mīlestību - nu, un, ka IR ARĪ PAR KO MĪLĒT ŠO TEĀTRI!!!! Krutākā izrāde šosezon!

Svarīgi, ka tad, kad Daudziņš tēloja sevi, viņš bija ļoti smuks. Daudz glītāks, nekā uz ielas vai citās lugās vai pat seriālā. Gandrīz vai pilnīgi tāds Ingurds Lazdiņš. Par šādām pārvērtības meistarības niansēm ir jārunā. :)

Jaunais Rīgas teātris turpina manifestēt un šoreiz ar īstu pionieru degsmi latviešu vēsturnieku akadēmiskajās aprindās bieži apstrīdēto un noliegto patiesību, ka vēsture — tie nav tikai sausi fakti. !!! Nosauciet, tak tos latviešu vēsturniekus kuri ir tie pionieri, vai arī beidziet , ko NN zina par Latvijas vēsturniekiem un viņu pētījumiem? smieklīgi, ka NN vienu teātri padara par "baigajiem" zinātājiem piesaucot Ārentes kontekstu utt, tas nekas, ka Nacionālās mutvārdu vēstures projekts darbojas jau no 1992. gada, pirms nākt ārā ar kategoriskiem paziņojumiem, vajag paskatīties tālāk par ierasto taku mājas - dienas redakcija - jrt

Daudziņš izcils, bet Naumanis nezinošs: ja būtu redzējis Pieskaries baltajam lācim ar tā paša JRT Āboliņu Okupācijas muzejā, tad diez vai tā dimdinātu par pirmreizēju grēksūdzi. Citādi: kaut vairāk.

Naumanis gan vairāk varētu rakstīt par izrādi, ne vēsturniekiem. Cik zinu, LU Vēstures fakultātē pirmā lieta, ko māca, ir: vēsture ir subjektīva. Ļoti gribu redzēt izrādi!

patīk naumanim JRT. bet, nu, man arī.

Brīnišķīgi uzrakstīts, tikai nesaprotu ar ko tieši "naratīvs" atšķiras no "stāstījuma"? Ar to, ka skan smalkāk?

Bravo, Laura!

Pretstatā kategoriskajai tēzei, ka "vienas, absolūtas patiesības nav", citēšu Ārtu Juriānsi no viņa grāmatas "Sintēzes filozofija": "Principiālās patiesības nemainās. Tas, ko cilvēks uzlūko par patiesību, vienmēr ir lelākas, tālu pāri cilvēka saprašanai stāvošas dievišķas patiesības fragments un cilvēciska versija."