gadā kā viens no pirmajiem pasaules līderiem parakstīja Latvijas neatkarības atzīšanas dokumentu, par ko vēlākie Jeļcina politiskie sekotāji nemaz tik priecīgi nebija. Sevišķi jau tas "Drēzdenes šifrētājs", mūžam ļauni skābais KGB majors, kas PSRS sabrukumu uzskata par "XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu" un ar šo uzskatu nebeidz lepoties joprojām.
Bet šoreiz runa nav par ŠO austrumu Borisu, bet gan TO Borisu, kas dzīvo Londonā un ir londoniešu, tā teikt, Nils Ušakovs. Jo viņš ir Boriss Džonsons. Pilsētas saimnieks. Mērs.
Kaut kad rudens sākumā viens Londonā dzīvojošs draugs pastāstīja šādu "teiksmu": ar to Borisu, kurš Džonsons, esot izcēlies skandāliņš, gan jāatzīst, kārtējais (un atsūtīja foto par liecību, ka notikums nav pilsētas folklora).
Visupirms pie sevis nodomāju – nu, ko, rudais kā burkāns Boriss steigā atkal būs ne tur savu divriteni "pieparkojis" (Džonsons tik tiešām uz darbu mērijā brauc ar divriteni un visādi popularizē velosipēdu kā Londonai draudzīgāko transporta līdzekli, un reiz pat viņš mudināja pilsētas patriotus "pārspļaut pasaules divriteņu galvaspilsētu Amsterdamu").
Nē, izrādījās, ka Džonsons vēlējies paplašināt savu dzīves telpu un uz sava visai pieticīga (no ārpuses) paskata divu līmeņu dzīvokļa pirmā stāva balkona uzbūvēt kaut ko tipa koka piebūvei jeb būdiņai līdzīgu - garāmgājēji patiesi varēja visu vasaru minēt, kas tas par šķūnīti – vai somu pirts? Varbūt pieliekamais kambaris? Vai neizdevusies siltumnīca?
Bet Londonas vietējā "namu pārvalde" stingri pateica – Boris, tev nav taisnība!
Nedrīkst būvēt uz sava (ēkas pirmos stāvus Džonsons ir likumīgi nopircis) nama jumta visu, kas ienāk prātā. Un lika mēram divu nedēļu laikā to būdu novākt. Jo "visa māja" atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā un ir aizsargājams XVIII gadsimta pilsētbūvniecības objekts. Mēram pavēlēja nojaukt "kaut kādu nieka piebūvīti" iestāde, patiesībā – sīks kantorītis, kurš atrodas viņa tiešā pakļautībā. Un Džonsons paklausīgi rīkojumu izpildīja – pat ātrākā laikā nekā prasīts. Jūs varat kaut ko līdzīgu iedomāties, ja Rīgas vai, nezinu, Jūrmalas namu pārvalde liktu Ušakovam vai viņa vietniekam (sevišķi jau pēdējam) novākt no viņu privātās mājas vai dzīvokļa kādu nebūt "nenozīmīgu piebūvīti"? Es – nē.
Tak stāsts vēl nav galā.
Oktobrī ekscentriķis Boriss atkal iekūlās nelielās ziepēs. Tikai atšķirībā no "šķūnīša lietas", kuru mērs ātri un bez sekām atrisināja, šoreiz situācija izgāja no kontroles. Par to sāka aurot žurnālisti, norādot uz "tiešu interešu konfliktu" mēra darbībā.
Gadījums, protams, ir drīzāk komisks, lai neteiktu - vienkārši neapdomīgi stulbs.
Britu TV kanālā BBC 1 ir tāds populārs seriāls Īstenderi/Eastenders. Tīrs sitkoms jeb, latviski, ziepene. Kā mūsu UgunsGrēks.
Un, lūk, Londonas mērs, biedrs pilsonis Boriss Džonsons piedalījās šajā seriālā kā aktieris, spēlējot Borisa Džonsona lomu, proti – tēlojot sevi. Tāds arī parādījās televizora kastītē – ierastajā baltajā "keponā", ar ierasto alus kausiņu rokā. Bet bez velosipēda.
Jāatzīst, sērija, kurā piedalījās Boriss, nudien bija asprātīga: tur starp personāžiem ir tāda riebīga vecene Pegija Mičela, Austrumlondonas skumīga paskata bāra/paba īpašniece, un sērijas sākumā viņa lamāja mēru no panckām ārā – kas tas ir, ka pilsētā vairs nav nekādas kārtības, imigranti dzīvot neļauj un vispār – viņa, lūk, esot devusies sūdzēties uz pieņemšanu mērijā, bet nav Borisu satikusi, nav izdevies piekļūt Džonsonam arī tad, kad viņš ciemojies Austrumlondonā, kaut gan pa gabalu, skaidra lieta, esot redzējusi to "viņa f...g izspūrušo balto matu ērkuli".
Te, iedomājieties, atveras Pegijas paba durvis un pa tām ienāk... pats Boriss Džonsons! Un paprasa runas spējas zaudējušajai Pegijai kausu alus.
No "riebīgās vecenes" Pegijas Mičelas nepalika ne kripata – kroga saimniece smaidīja pa visu ģīmi kā maija saulīte un teciņiem metās izpildīt Borisa lūgumu, murminos skaļus komplimentus pilsētas saimniekam – "kā es jūs mīlu un cienu, un vai var palūgt jūsu vizītkarti...". Pegija pat piedāvāja "uz iestādes rēķina" papildināt alus līmeni kausā, kad Boriss jau, klausoties šos medus plūdus, bija krietni atstrēbis. Uz ko Džonsons teica skarbu ierēdņa "Nē, jūs mani nepiekukuļosit!". Tāda nevainīga epizode.
Bet kas sākās! BBC 1 skatītāji sūtīja niknas vēstules un komentēja kanāla mājas lapā: lai Džonsons tēlo pilsētas Domes sēdēs, tur viņam "pilsētas uzrauga" loma sanāk, bet filmās Borisam labāk nelīst – kā aktieris viņš ir vienkārši katasrofa!
Punktu visam pielika Kens Livingstons, iepriekšējais Londonas mērs, kurš pastāstīja, ka arī viņš "mērēšanas" laikā ir divas reizes mēģinājis pieteikties "par aktieri" šajā superpopulārajā pārraidē, bet abas reizes BBC vadība atteikusi ar motivāciju, ka sabiedriskajam medijam, kuru lielā mērā uztur nodokļu maksātāji, neklājas tik acīmredzami "līst politikā" un caur populāru pārraidi popularizēt Livingstona idejas vai pat "sabiedrisko tēlu".
Bet Boriss Džonsons atbildēja, ka savu izšķiršanos piedalīties londoniešu skatītākajā "ziepenē" pieņēmis tāpēc, ka "izklaides industrija Londonai gada laikā ienes 9 miljardus sterliņmārciņu, tāpēc pilsētas galvam ir jāatbalsta šī industrija ar visiem iespējamiem līdzekļiem".
To es saprotu – jo man nudien nav grūti iedomāties mūsu pilsētas saimnieku "saldo pārīti" gan kaislīgajos UgunsGrēka buduāros, gan šovā Dziedi, dejo vai Dari-Ko-Gribi ar zvaigzni, gan galvenajās lomās bērnu pārraidēs par zaķīšiem, lācīšiem, žirafītēm, klaburčūskiņām, bebriņiem un citiem tautai mīļiem zvēriņiem.
Jo miljardus Rīgai taču vajag, vai ne?