Brīvība disciplīnā. Intervija ar Sergeju Ancupovu

Ja viņš nav aizņemts kārtējā sarunā ar kādu klientu, viņa biroju Kalpaka ielā piepilda nesteidzīgas indiešu tradicionālā strinkšķināmā 19 stīgu mūzikas instrumenta sāroda skaņas. Ar lepnumu viņš valkā mūsu ausīm eksotisko vārdu Akašs. To viņam devis ievērojamais indiešu guru Ustads Amdžads Ali Khans, kura uzcītīgs māceklis viņš ir jau 22 gadus. Kopā ar domubiedriem mūzikā un gaidītu viesi indiešu instrumenta pakhavadžas spēles meistaru Šri Radhešijam Šarma Akašs Sergejs Ancupovs no 28.novembra līdz 4.decembrim koncertēs dzimtajā Liepājā, Cesvainē, Valmierā, Rīgā un Ventspilī. Šai programmai viņš devis nosaukumu: Mīlestība un meditācija. Pasprūk jautājums: kas gan te jauns? Sergejs Ancupovs. "Tas ir mans kārtējais neprāts. Vienā dienā pēkšņi sapratu, ka gandrīz viss līdz šim darīts tikai Rīgā. Visi Indijas klasiskās mūzikas koncerti ar pāris izņēmumiem visus šos 27 gadus ir notikuši tikai Rīgā. Teiksim tā: tas nav godīgi. Man ārkārtīgi sen ir ļoti gribējies aizbraukt un spēlēt savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Un cik daudz gadu ir pagājuši, un nekad nav bijis izdevības to darīt. Man ir ko teikt un ir ko dot. Es to sapratu, pēdējoreiz ciemojoties Indijā pie sava skolotāja, kur biju, starp citu, uz skolotāju svētkiem — Guru Purnima. Tā ir diena, kad skolnieki brauc pie sava skolotāja un visi sapulcējas pie viņa mājās. Tieši šī reize pirms divarpus gadiem man deva ārkārtīgi spēcīgu iekšējo impulsu, ko man vajag darīt. Redzi: ja kāds ķīnietis, japānis vai korejietis labi spēlē klavieres, vijoli vai diriģē, atskaņojot Rietumeiropas klasisko mūziku, mēs to akceptējam kā normālu parādību. Piemēram, pasaulslavenais diriģents Zubins Mehta — viņš ir indietis! Bet ir diezgan liels retums, kad rietumu pasaules cilvēks ieiet tik dziļi citā mūzikas, kultūras pasaulē un tur kaut ko sasniedz. Vienīgais tāds man zināmais sāroda spēles meistars ir mans domubiedrs — Kens Cukermans, amerikānis, kurš dzīvo Bāzelē. Viņš visu mūžu spēlēja lautu, atskaņodams Eiropas agrīno mūziku. Bet tad pēkšņi sāka spēlēt indiešu sārodu. Pēdējā Indijas braucienā es beidzot pilnībā atbrīvojos. Saprotu, skan ļoti pašpārliecināti, bet man vairs nav šaubu: ko es — eiropietis — indiešu mūzikā daru? Ieraudzīju sevi kontekstā pietiekami augstā pozīcijā.Tevi pieņēmuši un atzīst šajā vidē? Par to vispār nav šaubu! Būtiski ir tas, ka esmu sasniedzis līmeni un man ir tādas zināšanas, kādu daudziem nav pašā Indijā. Un tas ir, pateicoties manam skolotājam Ustadam Amdžadam Ali Khanam. Viņš ir caur gadsimtiem paaudzēs pārmantoto zināšanu iemiesojums. Tāds līmenis, tur aiz debesīm, it kā — ja es būtu mācījies klavieres pie Glena Gūlda vai Vladimira Horovica. Dalailama teicis, ka kalpošana mūzikā cilvēcei — tas ir tā, kā to dara mans Skolotājs. Viņam piešķirti gandrīz visi iespējamie apbalvojumi Indijā, bet ASV Misūri štatā jau kopš 80.gadiem viņam veltīta īpaša goda diena. Viņš ir viens no ģēnijiem, kas iet pāri visām kultūras robežām. Ne tikai mūziķis, bet arī filozofs. Cilvēks, ar kuru kontakts dod iedvesmu ļoti ilgam laikam.Kāpēc Āzijas pārstāvji tik viegli adaptējas citās kultūrās, bet mūsdienu eiropiešiem tas tik grūti? Viens no spilgtākajiem pretējiem piemēriem ir etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Viņš orientējas ļoti plašā mūzikas lokā. Arī indiešu klasiskajā mūzikā. Tajā brīdī, kad cilvēks pazīst savas saknes un ļoti labi zina savas tradīcijas, viņš kļūst ļoti atvērts visām citām tradīcijām. Iedziļinoties savā kultūrā, pazūd barjeras un tu sāc arī citus saprast. Varbūt atšķirības sakne meklējama cilvēka dabā, sabiedrības tikumos? Mūsu sabiedrība ir ļoti egoistiski orientēta. Sākot ar patērētāju kultūru: man vajag to, man ir tiesības sev nopirkt to. Cilvēks visu velk pie sevis, nevis dod. Lūdzu, izklaidējiet mani! Ņemt sev, nevis dot. Šī parādība mūzikā ir, sākot no popkultūras un beidzot ar "lielisko" klasiskās mūzikas publiku, kuru vairāk interesē izrādīt sava maka biezumu un tērpus. Āzijas mācībās arvien uzsvērta saskaņa, harmonija. Ja tu ņem, tev arī jādod. Imants Ziedonis rakstīja, ka mēs tinamies kamolos. Tā ir tā pati doma. Pirmā un lielā atšķirība ir sekošana tradīcijām un stingrība, kas mums zaudēta. Mums katrs jauns mūzikas (mākslas) posms noliedz iepriekšējo un vēlas pārsteigt ar jaunām formām. Vēl skaļāk un vēl disharmoniskāk!Tik ļoti tev netīk laikmetīgā mūzika un māksla? Tas nav stila jautājums, bet gan: kas aiz tā stāv. Disonanse pati par sevi nav slikta. Svarīgi, lai nebūtu agresijas un cilvēku izmantošanas, kas mūsu kultūrā attīstās arvien vairāk un vairāk. Šīs tendences visuzskatāmāk redzamas televīzijas kultūrā: tevi vispirms ar kaut ko ievilina un pēc tam izmanto. Šīs spēles šovos ar riebīgo, baiso vai pazemojošo…Pats bieži skaties TV? Kādreiz obligāti noskatījos ziņas, nu vairs tā nav. Mēdzu ieslēgt kanālu Mezzo. Man ir žēl, ka pieļauta padomju Latvijas televīzijas kultūras iznīcināšana. Padomju Latvijas televīzija bija latviska! Protams, bija obligātās propagandas pārraides, taču bija daudz saturīgu kultūras raidījumu, bieži rādīja dokumentālās filmas, teātra izrādes, koncertus, diktoriem bija valodas kultūra. Televīzija bija kultūras nesēja, cits blīvums un dziļums. Tagad, cenšoties "tēlot" rietumu komerctelevīzijas, vietā likti zemas kvalitātes produkti. Latvijas televīzija vairs nav latviska. Diemžēl nav izpratnes par sabiedriskās televīzijas misiju. Ja tāds aktīvs komunikācijas līdzeklis nevirza cilvēkus kultūras virzienā, kultūra tiek iznīcināta. Jo pašplūsma ir bīstama. Tāpat kā internetā. Ja zini, ko gribi, vari internetā atrast ļoti interesantas, dziļas lietas. Bet, ja nezini, internets tevi izmanto un pilnībā izmaina apziņu. To pašu dara televīzija, un daudzi ir no tās atkarīgi — nespēj neko citu vakarā darīt, kā tikai skatīties televizoru.Ko liec televīzijas vietā? Fotografēšanu. Dzīvoju Jūrmalā sestajā stāvā, kādreizējā mākslinieku darbnīcā ar lieliem logiem — redzu tikai priežu galotnītes un debesis abās pusēs. Bet ainava nav salīdzināma ar to, ko rāda televizors. Mani katru rītu un katru vakaru Dievs vienkārši sajūsmina. Paskaties, šīs ir debesis! Te — lidojošu putnu mākonis. Un, kad putni lido un pēdējā brīdī pikē, šķiet, ka viņi lido tieši virsū! Vienkārši nevaru nefotografēt. Man ir jau simtiem fotouzņēmumu. Pirms pāris dienām redzēju kaut ko tādu, ko neesmu redzējis nekad mūžā. Balti, viendabīgi mākoņi 45 grādu diagonālē, kas pieskaras zemei. To, ko piedāvā pati dievišķā daba, nevar salīdzināt ar to, ko var parādīt tehnika. Skatoties debesīs, nevari palikt ateists.Tu pieminēji Dievu. Indiešu…? Jeb tomēr atslēga ir Tēvreize? Mans Skolotājs saka: mūzikai nav reliģijas. Bet ikviena reliģija izmanto reliģiju. Jo mūzika ir kā ziedu aromāts. Viena no senajām indiešu vēdām vēsta, ka skaņa ir Dievs. Eiropas kultūrā šo patiesību iepazina kā biblisko "iesākumā bija vārds". Sūfijs Hazrati Najathans, kurš apglabāts blakus mana Skolotāja tēvam, skaidroja, ka vārds "mūzika" Eiropas valodās radies no teksta: Muse ke — Mozus, ieklausies! Šos vārdus Dievs teica Mozum Sinaja kalnā. Nezinu, cik šāds pieņēmums zinātniski pamatots. Taču ir skaidrs, ka mūzika saviļņo sirdi un skar mūs ļoti, ļoti dziļi. Ja mīlam cilvēku, sakām, ka viņa balss skan kā mūzika. Mēs runājam par mūziku arhitektūrā. Tieši to arī šoruden atkal satiekoties, pārrunājām ar ģitāristu Džonu Maklohlinu, kuru pats uzskatu par vienu man svarīgākajiem Skolotājiem. Leģendārais world music un fusion celmlauzis paklusām viesojies Rīgā?! Viņš tikko koncertēja Viļņā ar Five Piece Band. Pirmoreiz satikāmies vēl perestroikas laikā pēc vieskoncerta Sanktpēterburgā. Jau 70.gadu vidū viņš sāka spēlēt kopā ar indiešiem: pirmais projekts bija plate Shakti (1974). Vēl pat neeksistēja tādi apzīmējumi kā fussion vai world music. Iepazīstoties Sanktpēterburgā, viņam teicu: vai zinat, ka jums padomijā ir viens skolnieks un tas esmu es? Viņš tikai smējās. Džons tolaik vēl lietoja alkoholu, un mēs pēc koncerta dzērām šņabi. Kad devos prom, tilti jau bija slēgti, un man nācās atgriezties viesnīcā. Maklohlins ir cilvēks, kas atklāja man vārdu Indija un Indijas mūzika. Kad manās rokās nonāca viņa plate Electric guitarist (1976) un es skaņdarbā Every Tear from Every Eye (Pa asarai no katras acs) izdzirdēju pārsteidzošo improvizāciju (kas tie par ritmiem!?), es pirmoreiz dzīvē dzirdēju mūziku, kurā iekšējā brīvība ir tik liela, ka cilvēks runā un tu saproti visu, bet — nevari atkārtot! Man bija 13 gadu, un es saskāros ar kaut ko, kas ārkārtīgi patika, taču izrādījās neatdarināms! Tāpēc, ka to nevar cilvēks, ja viņš nav tikpat brīvs. Tāpat ar rāgu, par ko mans Skolotājs saka: tu nevari to izgudrot, tu vari to tikai atklāt! Tev jākļūst tik brīvam, lai varētu runāt tikpat brīvi. Ziemeļindijas klasiskā brīvība izrādījās vēl daudz augstākā stāvā! Bet es biju tam gatavs, pateicoties Džonam. Bet tā taču ir ļoti stingra, kanonizēta sistēma! Tieši brīvības aspekts ir viens no spēcīgākajiem! Īstie meistari spēlēšanas mirklī ir absolūti patiesi, un tā ir vislielākā vērtība. Es noteikti negribu teikt, ka tā ir tikai un vienīgi Ziemeļindijas klasiskajā mūzikā. Čelliste Žaklīna Deprē tā spēlēja Haidnu. Tā spēlēja pianisti Vladimirs Horovics un Glens Gūlds.Neviena viedā tepat Latvijā? Ir. Liepājā. Ēriks Ķiģelis mani skoloja, kad vēl spēlēju ģitāru ansamblī Mazie Līvi. Bijām ļoti iedomīgi jauni mūziķi tīņu vecumā: brāļi Virgas, Andris Alviķis un es. Reiz, kad ciemojos pie Ķiģeļa Komjaunatnes ielā, Viņš teica: "Atceries, ka spēlēt ģitāru nenozīmē tikai spiest pirkstus pie grifa. Tev jābūt filozofam." Vienkārši vārdi. Bet viņš pateica tos tā, ka pārnācis, izlasīju visu filozofisko literatūru, kas bija mūsu mājās un pēc tam arī Liepājas 5.bibliotēkā. Kopš tā brīža pārdomas par to, kas ir šī dzīve un kādas ir mūsu attiecības ar pasauli, nekad neesmu atmetis. Nejuties nesaprasts? Kad Mazie Līvi sāka aizrauties ar popmūziku, mani kritizēja: ko tu visu laiku spēlē kaut kādas armēņu melodijas? Man bija interesanti. Vai mūzikas brīvības pamatā nav konkrētas zināšanas un prasmes? Iemācies konkrētu valodu, principus un iegūsti brīvību improvizēt sistēmā. Bet zināšanas arī ierobežo. Mana Skolotāja pirmā aksioma skan: brīvība disciplīnā! Džons Maklohlins teica, ka mūzika eksistē, lai pateiktu to, ko nevar ar vārdiem. Par to, ko tagad stāstīšu, mūzika var pateikt nesalīdzināmi vairāk. Vārdos es varu pateikt, ka viss, kas ir piedzimis, attīstās un pēc tam iet bojā. Viss notiek cikliski: viss, kas ir radīts, sabrūk. Mums pasaulē ir nepārtraukti ierobežojumi un brīvības nav: ir diena un nakts. Mums gribas ēst un gulēt. Tie ir ļoti lieli ierobežojumi. Atrodamies sprostā? Pilnīgi noteikti. Brīvība ir tikai bezgalībā. Kvalitātes, kas ir neierobežotas un bezgalīgas, saucam par Dievu, Visumu un citādi — viens tic Jēzum Kristum, cits pravietim Muhammedam. Tā nav pat izvēles brīvība, tā ir mūsu nespēja pieņemt citu viedokli. Brīvība ir bezgalībā: kad nav ierobežojumu. Šis jautājums ir ļoti svarīgs. Ziemeļindijas klasiskās mūzikas sistēmā viens no svarīgākajiem aspektiem ir Skolotāja un skolnieka attiecības, skolnieka atvērtība zināšanām, pašdisciplīna, rakstura audzināšana un pazemība. Tās ir fundamentālas lietas. Jo mēs ticam, ka, tikai apgūstot reālas zināšanas, kļūstam brīvāki. Ļoti vienkāršs piemērs ir austrumu cīņas. Tikai izaudzis līdz Meistara pakāpei, cilvēks ir brīvs, un viņam nav bail, ka viņam uzbrūk. Bet līdz tam nepieciešams ļoti ilgs un neatlaidīgs treniņš, disciplīna. Mūzikā divdesmit gadi ir vajadzīgi, lai spēlētu tā, lai tev pašam patīk, četrdesmit — lai spēlētais patiktu tavam skolotājam, un kas zina, kad spēlēsi tā, ka patīk Dievam? Un nav svarīgi, vai tā ir Rietumeiropas vai austrumu mūzika. Katrs iet savu ceļu. Tikai cilvēks bez zināmām iekšējām kvalitātēm mūziku radīt nevar. Es ļoti jūtu, ja mūzikā ir agresija un egoisms. Jo tā ir vardarbība pret cilvēku. Kur visvairāk jūti vardarbību vai egoismu koncertapritē tepat Latvijā? Varētu nosaukt ļoti daudz, bet to nedarīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka neesmu redzējis mūziķus, kuri tikai izmanto mūziku kā naudas pelnīšanas veidu, bez mīlestības. Nesen Raimonda Paula ieraksta laikā radio redzēju, ka klātesošie aizkustinājumā raudāja. Bija redzams, ka viņam ir slikti ar sirdi, taču atdeve bija pilnīga. Ikviens mūziķis mīl mūziku un cenšas izdarīt vislabāko. Kā tu drīksti to apšaubīt? To Ustads Amdžads Ali Hans man pateica pusstundu pēc tam, kad 1986.gadā viņu — Indijas mūzikas festivāla PSRS viesi — biju sagaidījis Šeremetjevas lidostā. Tāda nostāja būtu mūzikas kritikas nāve Salikt pa plauktiņiem un izanalizēt ir interesanti, bet man tas nav pieņemams. Pateicoties indiešu mūzikai, es kļuvu krietni tolerantāks. Pirms tam biju ārkārtīgi kritisks un neiecietīgs. Eiropā arī atzīmē Skolotāju dienu, taču ikdienā skolnieki klasē pat atļaujas kaitināt skolotāju. Viņu pusē ir bērnu tiesības. Diemžēl. Kad kara laikā evakuācijā mana mamma, vēl pavisam jauniņa skolotāja, Sibīrijā gājusi cauri kiržaku sādžai, visi iznākuši ārā no mājām sasveicināties. Bārdaini veči salā noņēmuši cepures, līdz zemei klanījušies, stāvējuši tik ilgi, kamēr viņa pagājusi garām. To bijis grūti pieņemt, jo licies, ka viņai tik lielas gods nepienākas. Arī man šķita, ka tas ir aizvēsturiski un nevajadzīgi. Tagad man ir absolūti pretējs uzskats. Tagad zinu, ka skolotājs ir vienīgais, kas var mums sniegt dziļas, patiesas zināšanas. Tās nevar iegūt ar grāmatu studēšanu, sameklēt datorā. Zināšanas pāriet personiskā kontaktā no tā, kas patiesi zina. Viss pārējais ir tikai instrumenti un palīglīdzekļi. Taču uztvert zināšanas tu vari tikai tad, kad tev ir pilnīgi atvērta apziņa. Ja neuzticies, neesi viņam simtprocentīgi paklausīgs, tu nespēj pieņemt zināšanas. Ja nav pietiekamas cieņas pret skolotāju, viņam nav iedvesmas zināšanas atdot, un skolniekam nav iedvesmas zināšanas paņemt. Un ja tas nenotiek, zināšanas zūd un sabiedrība degradējas. Tas detalizēti aprakstīts jau senajās indiešu grāmatās. Esmu pārliecinājies, ka Indijas klasiskajā mūzikā ir iešifrētas zināšanas par pasaules uzbūvi. Zināšanas vienkārši ir, bet katrs nāk ar savu zināšanu iemiesojumu. Tas nekad nevar būt pilnīgs, jo mēs neesam perfekti. Bet kad cilvēks ir perfekts, tad vispār nevajag runāt.Ir gadījusies tāda sastapšanās? Vienreiz dzīvē. Lietainā vakarā Deli aizgāju uz tuvāko veikalu nopirkt ūdeni. Ceļš vijās augšup gar tiltu. Patiltē uz betona kāds sēdēja, un es sajutu, ka nav tā, kā parasti. Nopircis ūdeni, aiz ziņkārības tuvojos viņam no otras puses. Es tikai gāju garām, bet mani pārņēma viegla eiforija, tā it kā pacēla virs zemes. Atskārtu, ka šis "kāds" mani pilnībā pazīst, un tajā īsajā brīdī koncentrēti ieraudzīju visu savu dzīvi. Pēkšņi ieraudzīju gadījumus, kad esmu darījis kādam pāri, pats to pat nenojauzdams. Runāt? Kaut ko jautāt? Līmenis, kas ir saistīts ar jautāšanu un izskaidrošanu, neattiecas uz saskari ar svēto. Jo viss ir skaidrs, un visi jautājumi atbildēti.Kāpēc, neraugoties uz trūcību, cilvēki Indijā šķiet laimīgi? Sirsnīgums ir īpašs enerģijas tips. Ja tu koncentrējies tikai uz kaut ko vienu, iespējams, ka daudz ko citu dzīvē palaid garām un neesi laimīgs. Atklājot sevī jaunu enerģiju, mēs jūtam, ka laimes ir vairāk. Sekss bez mīlestības ir zemākā pakāpe. Bet kad cilvēks ir iemīlējies, laimes sajūta ir pilnīgi cita. Iespēja izjust smalkāk — tas, kādēļ cilvēks šeit ir. Ikviena reliģija aicina: skatieties uz debesīm, neskatieties uz netīro! Tas nozīmē lūkoties, kur enerģija ir smalkāka.Masu kultūra gan spiež uz pamatinstinktiem. Taču sabiedrības veselību nosaka kultūra. Tā nav greznība. Tas ir pamats, bez kā nevar sakārtot ekonomiku. Bez tās ir rekets, šaušana, narkomānija, dzeršana, agresija. Kultūra ļauj cilvēkiem dzīvot kopā un būt laimīgiem. Kultūras trūkums neļauj cilvēkiem dzīvot kopā. Indijā uzskata, ka problēmas pasaulē izriet no divām lietām: netiek veidotas pareizas attiecības ar sievietēm un ar mūziku. Mūzika ļoti stipri "pārskaņo" apziņu. Ja mūziku izmanto, lai apziņu degradētu, tad sabiedrība neiztur slodzi un brūk. Pie mums uzskata: ja sieviete neuzņemas atbildību un nekomandē, tad nav vienlīdzības ar vīrieti. Bet austrumu kultūrās sieviete vienmēr ir otrā, ļauj vīrietim uzņemties atbildību. Kamēr rietumos sieviete sūrā konkurences cīņā izcīna savas tiesības, vīrietis ieņem citu pozīciju. Ja vēlies, lūdzu — dari! Un tad sievietes visu velk, bet vīrieši sēž uz dīvāna, skatās televizoru, iedzer aliņu. Atšķirībā no rietumu sistēmas, kur skolotājs kalpo skolniekam un skolnieki par viņu smejas, Indijā skolnieks kalpo skolotājam. Un ja viņš nekalpo kā nākas, skolotājs vienkārši viņu nemāca.Ko nozīmē kalpot skolotājam? Tas nozīmē darīt visu, ko viņš liek. Kad Ustads Amdžads Ali Khans ieradās Maskavā, ar viņu kopā ieradās skolnieks, kurš pie viņa jau studēja 14 gadus. Vakarā viesnīcā Rossija man pasniedza pirmo stundu. Skolnieks bija ļoti sarūgtināts. Viņš teica, ka visus šos gadus darījis skolotāja mājās visus darbus kā kalps, taču skolotājs trīs gadus viņam neko nav mācījis: kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc viņš atklāj zināšanas rietumu zellim, kurš nav to pelnījis? Nodomāju, ka indiešu sistēma tiešām ir netaisnīga. Bet tagad saprotu, ka skolotājs ir tas, kurš zina, ko un kad kuram dot. Es viņa klātbūtnē vienmēr esmu samulsis. Man nav ko teikt, jo pēkšņi saprotu, ka esmu cītīgi studējis gandrīz 30 gadus un man pat ir skaists vārds Akašs, ko skolotājs man devis kā dēlam. Bet es joprojām gandrīz neko nezinu. ***Sergejs Ancupovs Dzimis Liepājā 1963.gada 5.augustā Pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, Lielbritānijas valdības Centrālajā informācijas birojā apguvis efektīvās komunikācijas un PR, Londonā mācījies arī mārketingu — brendu plānošanu un vadību 1991.—1996. LR Augstākās Padomes un Ministru kabineta preses dienesta vadītājs, Ārlietu ministrijas padomnieks 2004. LR Izglītības un zinātnes ministrijas padomnieks nacionālo mazākuma tautību jautājumos 1986.—2003. Latvijas TV redaktors, režisors, vairāku politisku programmu vadītājs, ORT korespondents, laikraksta Diena krievu valodas izdevuma redaktors Latvijas radio — vairāku iknedēļas programmu krievu valodā redaktors un vadītājs, avīzes Bizness un Baltija prezidents 1996.—2004. korporatīvo un mārketinga komunikāciju, stratēģiska menedžmenta konsultants, vairāku uzņēmumu valdes un padomes loceklis Kopš 1977.gada ģitārists (fusion), Ziemeļindijas klasiskās mūzikas izpildītājs — spēlē stīgu instrumenta sārodu No 1986.gada — Senija un Sarod Bangašs gharanas skolas slavenā guru Ustada Amdžada Ali Khana māceklis (Indija, Deli)