Ceļabiedre

Pirms nokāpšanas kanjonā, mana ceļabiedre vēroja saulrietu un visas tās kartīšu gaismēnu spēles no augšas oriģinālā, palaikam skatienam dziļi ietiecoties neaptverami plašās un majestātiskās bedres arvien dziļākajā tumsā. Man šķita, ka viņa uz brīdi zaudē dūšu, taču es baidījos viņu sadusmot, izsakot piedāvājumu aprobežoties ar miljoniem tūristu vienīgo trofeju - tizlu, bet personīgi noknipsētu neko neizsakošu panorāmu pār lielo krauju. Mēs laidāmies lejā. Pirmās četras stundas pretim augšup rāpās, slāja, klupdami skrēja un gārdzoši vilkās daudz ļaužu. Divatā, vienatnē. Stiegraini septiņdesmitgadnieki, svaigi mīlnieki, resnas, bet apbrīnojamas apņēmības pilnas sievietes sarkanām sejām, vīrieši, kam, kā izskatījās, kāds nodarījis pāri, un viņi vēlas sev kaut ko pierādīt. Atgūt pašcieņu varbūt. Mana ceļabiedre bija dzirdējusi, ka pašā kanjona apakšā cilvēks var zaudēt garīgo līdzsvaru. Var saasināties veselības problēmas. Jā, var arī nomirt. Lielā atšķirība starp temperatūru kraujas augšmalā un tās dibenā var būt pat divdesmit grādu. Sieviete lēkšoja kā kalnu kaza, apdullusi no prieka un piedzīvojuma uzbudinājuma. Viņa atņēma katru "hallo" un "hi", ko pēdējiem spēkiem dvesa augšākāpēji, un bija laimīga. Viņa zināja, ka tiks klāt serdei. Kodolam. Nezinot, vai tas ir pasaules izcelšanās vai savas esības kodols. Pārgurusi, bet lepna viņa attapās vakara krēslā pilnīgā pirmsradīšanas klusumā, spridzot vienai vienīgai zvaigznei virs upes šaurā ceļa. Klintis aizsedza debesu plašumu tur, apakšā. Viņa aizmiga kā karavīrs. Rīta tumsā sākās ceļš uz otru kanjona malu - 20 km augšup. Sieviete šķita mainījusies. Bijība atklājās kustībā, ar kādu viņa respektēja nokritušu klints atlūzu, kas, ja neuzmanīgi apieta, varētu nokritināt uz ceļiem vai aizā. Taču, saulei uzkāpjot zenītā un karsējot niecīgām krūmāju ēnām apspraudītās, stāvās klintis līdz visiem 40 grādiem, viņa sāka dusmoties, ka ir atņemta izvēles iespēja - kāpt vai nekāpt. Viņa sēca, ka kopš dzimšanas esot nīdusi visādus rekordistus, kāpējus, kas katrā pumpā iesprauž savas valsts karodziņus, ka viņai riebj raudzīties sava ķermeņa dabā, ne fascinējošajos kanjona plašumos, krāsu izšķērdībā, mērogu apokalipsē. Viņa raudāja, dzēra līdzpaņemto ūdeni un, stīvējoties ar neiespējamo kanjona lēmumu un veselo saprātu, smēķēja. Sieviete sacīja, ka kanjons nepārmainīs viņu, ka viņa izkāps no šīs pekles vien tad, ja paliks viņa pati. Kāda nu ir. Sieviete ienīda labi smaržojošos lejupkāpējus, kas sveicināja, žilbinot porcelānu. Viņai gribējās ļauni sacīt - jūs nezināt, kas būs tad, kad nāksies no turienes izrāpties! Es sievietei gribēju piedāvāt mūļu karavānu, kas reizi dienā izved tušņus vai vienkārši bagātniekus no kanjona dzīlēm, bet sieviete mani apsteidza, sakot - ja neizkāps pati, viņa vairs nevarēs dzīvot. Mēģināju viņu uzmundrināt, uzsverot, ka tūristu bari jau līdz apakšai nemaz nenokāpj, viņi palīkumo pa taciņām, lai uzņemtu krāšņus foto, ka viņi tikai atzīmējas, bet sieviete neklausījās. Viņa gaidīja klaburčūskas un kalnu lauvas pārskrienam šaurās takas, taču atsēdās vien kaktusu dzelkšņos un domāja, cik nenozīmīgi ir klinšu neaptveramie vecuma miljardi un viņas īsā dzīve. Skaistums, kas izdzer elpu. Bezkaislība, kas attīra dvēseli līdz pazušanai. Viens no septiņiem Pasaules brīnumiem bija noticis.