Četras acis, trīs deguni — vai tas nav jautri?
"MĒS" ir Gilberta un Džordža visbiežāk lietotais vietniekvārds. Viņu leksikonā nav vārda "es" — vismaz, kad abi atrodas publiskajā telpā. "Mēs domājam." — "Mēs gribam." — "Mēs ticam." Viņi vienmēr ir kopā — kopš 60.gadu beigām, kad iepazinušies, būdami Londonas Svētā Mārtina mākslas skolas studenti. Gilberts (65) un Džordžs (67) — Lielbritānijas laikmetīgās mākslas slavenākais duets — nekad nav redzēti atsevišķi. Pērn viņi ir apprecējušies.
"Divi cilvēki, viens mākslinieks," par Gilbertu un Džordžu saka Londonas galerijas White Cube izstāžu direktors mākslas vēsturnieks Tims Mārlovs. Līdz 22.augustam abās White Cube filiālēs (Hokstonā un netālu no Pikadillijas) notiek Gilberta un Džordža jaunākā izstāde, kurā skatāmi trīsdesmit astoņi viņu vērienīgākā gleznu cikla Jack Freak Pictures darbi. Kopumā šo bilžu sēriju veido 153 fotomontāžas kompozīcijas — paralēli izstādei Londonā atklātas ekspozīcijas Parīzē un Berlīnē. Vēlāk šogad gleznas ceļos uz Briseli, Zalcburgu, Atēnām un Neapoli.
Divi ekscentriskie, poētiskie un piedauzīgie huligāni tik ilgus gadus tracināja britu sabiedrību ar savu mākslu un tēlu (jau pirms 40 gadiem viņi paziņoja: "Mēs esam dzīvā skulptūra!"), izaicinājumiem un provokācijām, ka sabiedrībai nebija citas izvēles, kā atzīt viņus par savu lepnumu, saviem varoņiem. Viss, ko dara Gilberts un Džordžs, ir performance dzīves garumā. Šie džentlmeņi ģērbjas tikai uzvalkos. "Gribat mūs dziļi aizvainot? Atnāciet pie mums džinsos. Tā ir uniforma, ko izvēlas cilvēki, kuri baidās izcelties, baidās būt citādi."
T.Mārlovs uzskata, ka jau 30 gadu Gilberts un Džordžs ir viens no vadošajiem un svarīgākajiem spēkiem britu mākslā. "Par viņiem sajūsminās, viņus ciena daudzas mākslinieku paaudzes. Taču paši Gilberts un Džordžs vienmēr uzskata sevi par autsaideriem. Viņi pat apliecina, ka daļēji tas veido viņu motivāciju. Kaut gan grūti iedomāties citus autsaiderus, kuri būtu pārstāvējuši Lielbritāniju Venēcijas biennālē (2005) un būtu pagodināti ar retrospektīvu izstādi muzejā Tate Modern (2007). Gilberts un Džordžs jūt, ka atrodas ārpus mākslas pasaules mehānismiem. Viņiem ir sava pasaule, viņu teritorija gan dzīvē, gan mākslā ir Londonas Īstenda," piebilst T.Mārlovs.
Īstenda ir notikumu epicentrs mākslinieku jaunākajās monumentālajās gleznās mozaīkās. Arvien vairāk izmantojot digitālās tehnoloģijas, Gilberts un Džordžs šajos darbos panāk galvu reibinošu, pat sirreālu un brīžiem abstraktu kaleidoskopisku efektu. Īstendas ielu skati, grafiti, reliģiskie simboli, antīkas medaļas, britu karoga motīvi, Gilberta un Džordža digitāli modificētas galvas un citas ķermeņa daļas šajās bildēs rada vizuāli pārsātinātas urbānās dzīves, dvēseles nemiera un murgu pilnas ainas.
"Viņi pēta cilvēka dzīves un emociju paleti, pētījumu zona vienmēr ir Īstenda — kulturāli raibākais Londonas rajons," skaidro T.Mārlovs. Katru reizi Gilberts un Džordžs izdomā jaunus personiskus stāstus, kas ieturēti jau pazīstamajā viņu darbu kopuma kontekstā. "Viņiem ir unikāla vizuālā un kompozīcijas izjūta. Gilberta un Džordža bildēm vienmēr ir nozīme, tās vienmēr ir nolasāmas, izteiksmīgas un saturīgas."
Gilberts un Džordžs mīl komplimentus. "Viss, ko mēs darām, ir mīlestības apliecinājums mākslai. Un mēs nevēlamies neko citu — tikai būt mīlētiem." Mūsu intervija ierakstīta jūlija sākumā Londonā izstādes atklāšanas dienā. Mākslinieku pāris atgādina jautrus pokemonus. Viņi labprāt atbild uz jautājumiem un apmierina visas fotogrāfu vēlmes. Uzkāpt uz soliņa? Lūdzu! Pacelt kāju? Nav problēmu! Brīdī, kad viņi uzkāpj uz soliņa, var iedomāties, kā izskatījās Gilberts un Džordžs savā pirmajā kopīgajā performancē Amsterdamas muzejā Stedelijk 1969.gada novembrī, kad viņi dejoja uz galda un dziedāja dziesmu Underneath the Arches.
Jūs strādājat kopā jau 40 gadu. Vai dažādos karjeras posmos savā mākslā stāstāt dažādus stāstus vai tas ir viens nebeidzamais stāsts?
Džordžs. Mēs ticam evolūcijai. Ja es nosaukšu skaitli "1971", tad jums radīsies noteiktas asociācijas ar šo gadu. Ja nosaukšu "1981", tas jau būs kaut kas cits. Taču mūsu darbs nav pakļauts nekādām teorijām, nekādiem konceptiem. Kad mēs sākam veidot bildes, mums nav ne ideju, ne plānu. Jūtamies ļoti brīvi — pat galerijas nekad nezina, ko tās no mums saņems. Mums ir sava valoda, kurā mēs runājam ar skatītāju. Dažkārt mums pārmet, ka mūsu māksla "nemainās", it kā tas būtu slikti. Mūsu atbilde: tikai slikti mākslinieki mainās!
Gilberts. Cilvēku ietekmē viss, kas ar viņu notiek. Tas nojaušams arī mūsu mākslā. Taču mums nekad nebija vēlmes apzināti radīt kaut ko "īpašu", "speciālu". Mēs gribam arvien labāk izprast dzīvi — savu iespēju robežās. Mēs gribam būt daļa no mākslas, un mākslu mēs saprotam kā dzīves izprašanas veidu.
Kā jūtaties pašreizējos apstākļos? Visapkārt ir krīze!
Dž. Par krīzi mēs neko nezinām. Mēs to nejūtam. Mēs neticam ne sabrukumam, ne recesijai. Tās visas idejas, kas tagad tiek apspriestas, mums šķiet greizas. Līdz šim viss bija pārspīlēts un uzpūsts, un visi to uzskatīja par normālu, pieņemamu situāciju.
G. Viss turpināsies par spīti jebkurai krīzei. Visi izdzīvos. Mūs krīze nav skārusi, jo mēs nekad neesam aizņēmušies naudu. Nekad! Mēs neko neesam zaudējuši, mums nevienam nekas nav jāatdod. Mums nav parādu. Tā mūs vecāki audzināja. Ar mūsu mākslu tam nav nekāda sakara, mūsu māksla nav par naudu. Tā ir par moralitāti un patiesības meklējumiem — pirmām kārtām mums pašiem.
Dž. Mēs pētām domas un jūtas, kas ir raksturīgas ikvienam. Cerības, sapņi, bailes, ambīcijas, mīlestība, reliģija, rasu attiecības un nacionalitāte, sekss. Mēs to visu cenšamies izprast kopā ar skatītāju, jo mēs neesam ne gudrāki, ne pārāki par viņu. Māksla sāk darboties tikai tad, kad esam kopā ar skatītāju.
G. Mūs īpaši valdzina seksualitātes fenomens, kas joprojām ir tabu daudzās valstīs.
Dž. Cilvēkus nogalina seksa dēļ!
G. Paskatieties, kas notiek Dienvidamerikā, Indijā, Filipīnās. Pat Eiropā un Krievijā. Tā ir ļoti nopietna problēma. Amerikā tiek mainīta likumdošana jautājumos, kas ir saistīti ar seksualitāti un tās izpausmēm. Visur diskutē par seksualitāti, prostitūciju. Prezervatīvu izmantošanas politika Āfrikā — tur gan ir milzīga krīze! Centrālajā Āfrikā mirst miljoniem cilvēku, mazuļi guļ uz ielas. Visu šo problēmu pirmsākumi meklējami izdomātajās reliģijās.
Dž. Dogmas!
G. Tas viss ir mākslīgi radīts, visas reliģijas ir meli. Mūs mēģina piespiest tam ticēt. Savā darbā mēs nevaram no tā norobežoties.
Pašā karjeras sākumā jūs pasludinājāt sevi par "dzīvo skulptūru", un kopš tā laika publika vairs nenošķir jūsu dzīvi no jūsu mākslas.
Dž. Tā nevar būt nošķirta!
G. Arī mums pašiem neeksistē šī robežlīnija, kas nodalītu dzīvi no mākslas.
Dž. Lai paliek tikai māksla — tāda ir mūsu ambīcija!
G. Mēs strādājam kopš 60.gadu beigām un katru rītu pamostamies, lai pietuvinātos savai mākslinieciskajai vīzijai. Esam mākslas mūki.
Dž. Šis process nav viegls — tā vienmēr ir agonija, jo darbs nāk no sirds dziļumiem.
Vai jums ir savs skaidrojums — kāpēc ir vajadzīga māksla?
Dž. Jebkurš kultūras spēks ir virzīts pret dogmu. Policijas iecirknis, baznīca — tās ir iestādes, kur koncentrējas vara un nauda. Domājošs cilvēks vēlas progresēt, mainīties, spriest visaptveroši, un viņam var palīdzēt tikai māksla.
G. Katram likumam ir ierobežojošs spēks. Tikai mākslinieks, dramaturgs, intelektuālis var kaut ko mainīt un virzīt uz priekšu — šie cilvēki nestāv uz vietas, nepakļaujas dogmai. Tikmēr visas reliģijas, visi politiķi un visas valstis uzspiež dogmatisku domāšanu. Vienīgi grāmatas, mūzika, vizuālā māksla var palīdzēt cilvēkiem mainīt pasaules redzējumu, izveidot dzīves morālos principus. Tas pat var palīdzēt grozīt likumus un politiku. Ja cilvēki ar kaut ko nav apmierināti, viņiem ir jāprotestē, kamēr viņi panāks savu. Tas ir cilvēku pienākums. Valsts, kurā dzīvojam, pieder mums, Zeme pieder mums. Tāpēc ir jācīnās.
Dž. Katra cilvēka personību veido mūzika, kuru klausījās vai neklausījās viņa vecvecāki, literatūra, kuru lasīja vai nelasīja viņa vecāki. No tā visi esam radīti. Cilvēks nav tikai miesa un asinis! Cilvēks veidots no daudz smalkākām matērijām, kas var būt kultivētas, audzinātas, iekodētas.
Izstādei dots nosaukums Jack Freak Pictures. Ko tas īsti nozīmē? Vai jums nešķiet, ka frīku pasaulē jau pietiek?
G. Jūs tā domājat? Mums patīk frīki! Mēs paši esam gana frīkaini. Mēs tā arī neesam kļuvuši par "moderniem cilvēkiem" — jūtamies kā bērni mežā.
Dž. Mums patīk vērot apkārtējos. Kad esam metro, autobusā vai uz ielas, mēs vienmēr pievēršam uzmanību cilvēkiem. Katram no mums piemīt īpašības, kas ir pievilcīgas, un īpašības, kas ir atbaidošas. Veidojot šīs gleznas, mēs ar datora palīdzību daudz manipulējām, spēlējāmies ar saviem portretiem, pārveidojot sevi par frīkiem. Mēs varam izskatīties gan pēc spokiem, gan pēc kukaiņiem! Galu galā frīks nozīmē neparasts, citāds, ekstrēms.
G. Mūs fascinēja doma, ka šajā bilžu ciklā Jack Freak Pictures mēs varam pagriezt sevi kājām gaisā, mūsu ķermeņi it kā sašķeļas, it kā krīt no debesīm un piezemējas ielas vidū. Mēs pārvēršamies par dīvainiem objektiem, runājošām galvām, monstriem. Galva, kas kā transformeris pārtop dibenā, — tas taču ir tik interesanti! Četras acis, trīs deguni — vai tas nav jautri? Galvenais, ka jūs saprotat — tie joprojām esam mēs. Un, kad pieliekam klāt Lielbritānijas karoga motīvus, gleznas kļūst pavisam frīkainas. Karogs ir spilgts piederības simbols. Tas rosina pārdomas par nacionālismu, patriotismu, par to, ko nozīmē stāvēt zem Lielbritānijas karoga. Ko tas nozīmē mums, un ko tas nozīmē ārzemniekiem? No visiem karogiem tieši britu karogam ir spēcīgākais vizuālais risinājums — to veido divi krusti.
Dž. Krusti, kā mēs zinām, tika izmantoti, lai lēnām nogalinātu cilvēkus. Jēzus bija sists pie krusta.
Apstrādājot attēlus, jūs arvien vairāk izmantojat digitālās tehnoloģijas. Turklāt jums palīdz tikai viens asistents. Cik lielā mērā tehnoloģiskais progress ietekmējis jūsu pieeju mākslai?
G. Visas tehnoloģijas esam apguvuši pašmācības ceļā. Tas padara darba procesu arvien vieglāku. Daudzi skatītāji nemaz nepamanītu pāreju no mūsu vecās tehnikas uz jauno. Patiesībā tur nav nekādas starpības, jo mūsu valoda saglabājas nemainīga. Tagad mēs varam modificēt attēlus intensīvāk nekā līdz šim, turklāt arī praktiski tas notiek daudz vienkāršāk — attēls ir acu priekšā uz ekrāna, mums vairs nav jākāpj uz trepēm, veidojot lielformāta gleznas.
Dž. Taču mēs vēl neesam pilnībā pārgājuši uz digitālajām tehnoloģijām. Arī šajā gleznu ciklā izmantoti vecie fotonegatīvi. Drīz plānojam fotografēt ar digitālo kameru.
G. Mēs joprojām izmantojam filmas un pēc tam fotouzņēmumus skenējam. Tikai tad strādājam ar šiem attēliem, pielietojot digitālās tehnoloģijas. Tagad jau parādās digitālās kameras, kas atbilst mūsu prasībām, jo mēs veidojam lielformāta bildes, — piemēram, 50 megapikseļu Hasselblad kameras.
Jūs strādājat ļoti intensīvi — jaunākajā gleznu ciklā ir 153 darbi. Kāpēc tāds ražīgums?
G. Mēs strādājam nepārtraukti, mākslinieks nezina, kas ir pensijas vecums. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuriem ir bērnišķīga vēlme radīt.
Dž. 2007.gadā mums bija retrospektīva izstāde Londonas muzejā Tate Modern, kas pēc tam viesojās Eiropā un ASV. Pēc retrospekcijām strādāt ir grūti — viss it kā jāsāk no jauna. Mēs ātri atjēdzāmies un radījām 153 gleznas. Tas ir jauns sākums! Mums ir ambīcijas, mums ir mērķis, ko vēlamies sasniegt, bet tas ir miglā tīts, tas nav taustāms vai aprakstāms. Mēs nezinām, kurp mēs ejam, taču gribam nonākt tajā galamērķī — tur, kur dzīvo mūsu neredzamais mērķis.
G. Varbūt mūsu mērķis ir nāve. Tas jau notiks tik un tā. Tas bija brīnišķīgi, kad pirms 40 gadiem mēs izdomājām pasniegt paši sevi kā mākslas darbu. Mākslas darbu, kurš runā ar skatītāju. Un joprojām nekas nav mainījies. Mēs gribam runāt ar visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kur pasaulē viņi dzīvo, kāda ir viņu izglītība un sociālais statuss. Mēs neesam iedomīgi. Mūsu auditorija nav kaut kāda ekskluzīva augstprātīgo cilvēku grupa, par kādu bieži sapņo pārējie mākslinieki.
Kādas ir tās īpašības un kvalitātes, kas, jūsuprāt, ļauj runāt par mākslinieka izcilību?
Dž. Izcils ir tas mākslinieks, kurš dod. Kurš atdod sevi visu. Piemēram, Vinsents van Gogs — viņš joprojām runā ar mums no sava kapa. Čārlzs Dikenss! Pat ja neesat izlasījuši nevienu viņa grāmatu, viņš ar jums runā.
G. Mākslinieka spēja pašizpausties un runāt tieši ar skatītāju. Komunicēt pareizā veidā — morāliski. Māksla mākslas dēļ — mums tas nav pieņemami, šādā gadījumā tikai nedaudzi sapratīs šo mākslu. Mēs vienmēr cenšamies iet roku rokā ar skatītāju. Kopā ar viņu gribam saprast: kas mēs esam? Ko mēs darām? Ko mēs varam mainīt? Tikai kopā ar skatītāju mēs varam pietuvināties dzīves jēgai, dzīvei, kas ir labestīgāka un pilnasinīgāka. Tā arī ir mūsu mākslas būtība.
Kādi ir jūsu dzīves laimes brīži?
Dž. Kādreiz televīzijas intervijā Somersetam Moemam vecumdienās pajautāja, kad viņš jūtas laimīgs — kad iecer romānu, kad to raksta, vai kad romāns ir pabeigts? Rakstnieks paskatījās kamerā un teica: "Laimīgs? Manā dzīvē nav bijis neviena laimes brīža." Ar to intervija arī beidzās. Mēs esam laimīgi, kad bildes ir pabeigtas un iekārtotas galerijā, kad notiek izstādes atklāšana, mums rokā ir vīna glāze un mēs esam tīņu ielenkumā, kuri sajūsminoties aplaiza mūs no galvas līdz kājām!
G. Mums taču vēl ir jāizstāsta, kā mēs nenokļuvām Rīgā! 1990.gadā mums bija liela izstāde Maskavā. Mēs devāmies uz Ļeņingradu, lai mēģinātu rīkot izstādi arī tur. Ļeņingradā mums ieteica apciemot Rīgu un apskatīt kādu no jūsu izstāžu zālēm. Taču izbraukt uz Rīgu mums neļāva. Mēs aizgājām uz dzelzceļa staciju, lai nopirktu vilciena biļetes uz Rīgu. Mums pajautāja, vai mums ir viesnīcas rezervācija Rīgā, jo bez tās biļetes iegādāties nav iespējams. Mēs teicām, ka dabūsim to sasodīto rezervāciju! Atgriezušies viesnīcā, mēs palūdzām rezervēt mums numuru Rīgā. Atbilde bija šāda: "Vai mēs varam apskatīt jūsu vilciena biļetes, lai rezervētu viesnīcu?"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.